Iesaki rakstu: 
Mūsu vēsturē ne reizi vien Ziemassvētki bijis smagu kauju laiks. Gan strēlnieki, gan leģionāri ar asiņu sarkano krāsojuši gada garākās naktis, lai šodien būtu Latvija un latviešu tauta. To der atcerēties arī šajā gada nogalē, kad vairākumam no mums ir jācīnās vien pret savu nepacietību un dusmām.
Šodien par varonību jau tiek saukts tas, ka vienkārši esam uzmanīgi un necenšamies izlikties par pašiem gudrākajiem, kur tādi neesam. Arī tas var būt pietiekami, lai kādam tautietim šajā saulē dāvinātu vēl daudzus gadus. Tomēr saukt to par varonību nav samērīgi ar tiem upuriem, kas par mums visiem kādreiz nesti. Šodienas izaicinājumi prasa tik vien, cik veselo saprātu un spēju sevi saņemt rokās.
Protams, tuvplānā arī aiz naga aizdurta skabarga var šķist pasaules gals. Arī šodien brīžam šķiet, ka ir tikai viena apspriešanas vērta tēma un problēma. Viss pārējais it kā aizslīdējis miglā. Taču tas nepazūd.
Laikā, kad viens otru lamājam sociālajos tīklos, pie austrumu robežas nostiprinās mūžsens ienaidnieks. Pašu mājās pieaug kosmopolītisku, jebkādai imigrācijai atvērtu politisko spēku ietekme. Kāds Satversmes tiesas spriedums tikmēr metis izaicinājumu mūsu tautas kultūras pamatiem.
Jā, jā, kādam šādi vārdi jau ir pietiekami, lai piekārtu neiecietības birku. Tā nav neiecietība. Mums taču ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēku nedrīkst sodīt par to, kas nav no viņa atkarīgs un ar ko viņš ir jau piedzimis. Cilvēks, kurš ciena citus, vienmēr arī pats pelna cieņu un atbalstu. Bet arī mēs paši esam pelnījuši cieņu, un arī mūs nav jāsoda par to, ka neesam mierā atteikties no būtiskas mūsu kultūras sastāvdaļas.
Šis princips attiecas gan uz Satversmes tiesas spriedumu, ģimenes un laulības jēdzienu, gan jau uz pieminēto imigrāciju. Mēs gribam, lai kopdzīves forma, kas nodrošina tautas fizisku turpināšanos, saglabātos kā kaut kas īpaši sargājams un pat svēts. Mēs gribam, lai tie, kam esam atvēruši savas tēvzemes vārtus, pieņemtu tās pamatvērtības un uzvedības normas, kuras mēs savās mājās uzskatām par obligātām, bet, ja šīs normas jau šodien daudzi ignorē, mēs paturam tiesības vārtus neatvērt.
Ziemassvētku kaujās un neskaitāmās citās asiņainās vai diplomātiskās cīņas ir nopirkta iespēja šādas izvēles mums izdarīt. Un par šīm izvēlēm jāatceras arī tad, kad vīrusa satricinājumi vai aiz naga aizdurtā skabarga grib paņemt sev visu uzmanību.
Noteikti ir cilvēki, kuriem šajā laikā varam veltīt vairāk uzmanības. Kādi sen nesatikti draugi, skolotāji, treneri, kolēģi… cilvēki, kuriem bijusi nozīme mūsu dzīvē. Varbūt varam ko vairāk par svētku pantiņu pārsūtīšanu? Varam aizrakstīt, pasakot no sirds un individuāli. Varam pateikt tā, kā no mums negaida, un tiem, kas to negaida. Bet varbūt tieši gaida…
Mēs varam iesildīt kādam sirdi, iedrošināt, likt justies labāk. Jo, lai kā ikdienā viens otru mēdzam nokaitināt, mēs esam un paliekam viens vesels. Tauta, par kuras pastāvēšanu un turpināšanos Ziemassvētkos reiz izturētas smagas kaujas.
Lai miera un gudrības pilns laiks! Lai jaunais, 2021. gads pilns īstenotu apņēmību un laimes!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
