Iesaki rakstu:

Uz afišas internetā bija rakstīts, ka jābūt potētam. Esmu pilsētā, un draugs pārliecina aiziet un pamēģināt tik un tā. Pie ieejas saka, ka var arī nepotētie. Ir drāšu žoga nodalījums starp šķirām, bet var brīvi staigāt turpu šurpu pa atvērumu vidū. Katrai šķirai iedod uzkrītošu, savas krāsas atstarojošu aproci (nepotētajiem rozā). Lai dabūtu zilo potētā aproci, jāuzrāda “čips” - digitālais sertifikāts telefonā. Pieņemu, ka nepotētie nevar otrā pusē iet, nemēģinu. Nepotēto puses novietojums ir feināks, vairums cilvēku ir nepotēto pusē. Sajūta dīvaina. Tas ir smieklīgi un nieks tikai šī mierīgā vakara ietvaros. Jebkādā plašākā kontekstā tas ir neprāts.

Vienīgais, kas šo vakaru šķir no drausmīga vakara, ir viens, vienīgs cilvēks, varbūt pašvaldības policists, kas uzstās uz striktu noteikumu ievērošanu. Viena cilvēka dēļ šis mierīgais vakars var kļūt par vakaru, kad mēs spriedīsim viens par otru pēc aproces krāsas. Un pat šovakar es gribot negribot skatos uz to, kādas krāsas aproces katram ir.

Aproces neatklāj mūsu politisko nostāju, aproces neatklāj mūsu piesliešanos kādai idejai, kuru esam paši izvēlējušies. Aproces atklāj, vai mēs esam pakļāvuši savu ķermeni kādai medicīniskai procedūrai, vai mēs esam pakļāvuši sevi vēl eksperimentālā stadijā esošai vakcīnai. Aproces neatklāj, vai esam to darījuši piespiedu vai brīvprātīgā kārtā. Pēc sava ārsta ieteikuma vai pretēji sava ārsta ieteikumam.

Aproces neatklāj, vai piederam kādai riska grupai, kurai vakcinēties būtu īpaši ieteicams. Aproces sadala mūs divās vai trīs kategorijās (bija vēl trešās krāsas — gaiši zilas — aproces, bet nezinu, ko tās iezīmēja), piederību kurām afišēt vai neafišēt mēs neesam izvēlējušies — tas mums ir uzspiests. Vara mums ir piespiedusi valkāt atšķirības zīmes pēc piederības vieni vai citai no augšas noteiktai šķirai.

Šķirošanā speram vēl tikai pirmos solīšus. Nekādus kautiņus vai asas vārdu pārmaiņas starp šķirām šodien neredz. Bet kādā citā ziņā mēs speram jau kārtējos milzu soļus totalitāras valsts virzienā  — tādā, kur likumi tiek ievēroti tikai represējošas varas vai ziņojošu līdzpilsoņu klātbūtnē. Un tā ir izlikšanās spēle, kuru turpinām pilnveidot. Mēs atkal izliekamies. Mēs turpinām veidot savas sirdsapziņas aplokos izņēmuma gadījumus.

Mēs izliekamies, ka apmeklējam pasākumu, kurā tiek ievēroti valstī noteiktie ierobežojumi. Mēs izliekamies, ka ievērojam likumus. Mēs nevarēsim stāstīt par savu dalību šajā koncertā, jo zinām, ka nebija viss kārtībā. Mēs nevarēsim atklāti aizrādīt kādam citam, kad tas darīs ko nelikumīgu vai netaisnīgu, jo paši būsim jau pārdevušies viena vai kāda cita personīga labuma dēļ.

Mūziķi, kas paziņojuši, ka šovasar nepiedalīsies šajā izlikšanās spēlītē, ir pelnījuši visaugstāko atzinību un mūsu pateicības ziedojumus. Bet vislielāko atzinību ir pelnījuši tie mūziķi, kas ir bijuši tautas pusē vēl no pagājušā gada, kad reizē ar protestējošo sabiedrības daļu ir tikuši nosaukti par kartupeļiem. Nevis tikai tie, kas modušies tagad, kad jaunie nodokļi iegriež viņiem personīgi.

Sabiedrības morāle tiek grauta katru dienu, ko savu vājību dēļ piedalāmies šajā izlikšanās spēlē. Katrs pasākums, kurā es piedalos pretēji savai pārliecībai, padara mani par lielāku divkosi un mazina manas tiesības morāli iebilst.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google