Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās daudzi rīdzinieki noteikti ir pievērsuši uzmanību apstāklim, ka vairākās Rīgas ielās veiktas dažādas satiksmes organizācijas izmaiņas, turklāt, šķiet, ir sākusies parādība, kuru varētu dēvēt par "plastmasas stabiņu invāziju".
Pirmais vēstnesis varētu būt Aleksandra Čaka iela, kur rekomendējošā (!) velojosla teju visā ielas garumā ir norobežota ne vien ar barjerām, bet arī plastmasas stabiņiem. Īpašu izaicinājumu tie varētu radīt automašīnu vadītājiem, kuriem no Pērnavas vai Čaka ielas jāizdara visnotaļ straujš pagrieziens uz nelielo Sapieru ielu, kur atrodas "Latvijas balzama" ražotne (turklāt jāņem vērā, ka šeit iegriežas ne tikai vieglās automašīnas, bet arī furgoni). Varam minēt, kad pienāks brīdis un kāds furgons netrāpīs šaurajā iebrauktuvē...
Otrs eksperiments ar plastmasas stabiņu "pulkiem" cilvēkus pārsteidza pēc Bruņinieku ielas rekonstrukcijas – pēc daudzu šīs ielas iedzīvotāju un uzņēmēju, kuri šeit izvērsuši savu biznesu, domām, stabiņi daudzviet traucē novietot transportu, kas aizved un atved preces. Tāpat šeit apgrūtināta piekļūšana ir radīta arī klientiem. Kā pirms dažām dienām vēstīja portāls "LSM.lv", vairāki uzņēmēji savam biznesam jau meklē vietu citur Rīgā.
Tāpat spilgti atmiņā iespiedusies fotogrāfija, kur Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) automašīna, ar kuru NMP brigāde acīmredzot bija ieradusies pie kāda pacienta, bija spiesta apstāties nevis ielas malā (jo stabiņu dēļ tas Lāčplēša ielā daudzviet vairs nav iespējams), bet uz ietves. Šīs fotogrāfijas kontekstā sociālajā tīklā "Facebook" daudzi atgādināja traģisko ugunsgrēku Mežaparkā, Mirdzas Ķempes ielā, kur ugunsdzēsēju mašīna netika pie degošās ēkas, jo iekšpagalms bija pilns ar tur novietotām automašīnām.
Tāpat daudzus šīs apkaimes uzņēmējus nepatīkami pārsteidzis fakts, ka pēc Bruņinieku ielas rekonstrukcijas posmā starp Čaka un Avotu ielu tikušas likvidētas teju visas stāvvietas, kas atradās ielas malā.
Taču izskatās, ka, neraugoties uz iedzīvotāju protestiem, stabiņu uzvaras gājiens turpinās, liekot domāt, ka šādi tiek lobēts kāds konkrēts bizness. Īpaši šāda doma publiski izskanēja pēc visnotaļ interesantajām satiksmes organizācijas izmaiņām uz Altonavas ielas tilta, kur, ar stabiņiem norobežojot veselu joslu nobrauktuves no tilta, ir samazināts transportam atvēlēto joslu skaits, tādējādi šo tiltu padarot teju vai neizbraucamu intensīvas satiksmes laikā, ne tikai rīta un vakara stundās.
Kā savā vēstulē pilsētas vadībai un Rīgas domes (RD) Satiksmes departamentam norāda Torņakalna un Bieriņu apkaimes iedzīvotāji, jaunradītā josla, kuras uzdevums, pēc organizācijas "Pilsēta cilvēkiem" teiktā, esot parūpēties par gājēju drošību (!), īpaši kavē sabiedrisko transportu, jo rada pamatīgus sastrēgumus virzienā uz Mārupi, kā arī Torņakalna un Āgenskalna virzienā. Jāpiebilst, ka šīs joslas pēkšņo rašanos nav komentējis ne Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, ne Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs Olafs Pulks, vismaz nekādi komentāri publiski nav tikuši dzirdēti.
Tādēļ pēc iedzīvotāju iniciatīvas #tēriņu55republika ir sākta parakstu vākšana, aicinot novērst radušās nepilnības (par šo iniciatīvu var parakstīties kafejnīcā "Ansamblis" un kancelejas preču veikalā Vienības gatvē 38a).
Arī es esmu adresējis vēstuli RD Satiksmes departamentam (SD) un Pulka kungam, lai informētu par man kā RD deputātam adresētajām vairāku desmitu rīdzinieku sūdzībām un aicinātu novērst bīstamo situāciju un haosu, kas, manuprāt, nepārdomāto satiksmes organizācijas izmaiņu rezultātā radušās uz šī ļoti nozīmīgā satiksmes pārvada, kas savieno trīs Rīgas apkaimes.
Kā izrādās, RD SD šīs izmaiņas realizējis, uzklausot tikai saņemtās sūdzības par šo vietu, kā arī Āgenskalna apkaimes biedrības un apvienības "Pilsēta cilvēkiem" viedokli, neveicot satiksmes plūsmas analīzi, taču cietēji no šīm izmaiņām ir visi.
Savukārt tieši saulgriežos, 21. jūnijā daudzus sociālā tīkla "Twitter" lietotājus pārsteidza ieraksts un fotogrāfija, kurā redzams, ka arī Tērbatas ielu sāk "iekarot" nu jau bēdīgi slavenie plastmasas stabiņi – lai norobežotu teritoriju ielas malā pirms gājēju pārejas, vietā, kur līdz šim atradās invalīdiem domātā autostāvvieta, vēsturiskajā bruģī ir tikuši urbti caurumi, lai iestiprinātu stabiņus.
Dažu ekspertu skaidrotais (jau iepriekš minētā organizācija "Pilsēta cilvēkiem"), ka stabiņi šeit novietoti tādēļ, lai pirms krustojuma un gājēju pārejas autobraucēji samazinātu ātrumu, un ka stabiņu ieviešana samazinājusi bojā gājušo gājēju skaitu par 85%, neiztur kritiku, jo, lai nu kur, bet vismaz Tērbatas ielā satiksme visos krustojumos tiek regulēta ar luksoforu palīdzību, turklāt, kā sociālajos tīklos apgalvo šīs ielas iedzīvotāji, tieši Tērbatas ielā satiksmes negadījumos cietušo gājēju skaits ir "0"...
Šī iemesla dēļ esmu uzdevis jautājumu arī Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, vai tiešām viņi ir devuši savu svētību vēsturiskā bruģa bojāšanai un vai ar viņiem šie darbi tikuši saskaņoti. Turklāt – vai ir padomāts par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri vairs nevarēs novietot auto ierastajā vietā, lai iekāptu vai izkāptu no mašīnas.
Šķiet, Rīgā pēdējos gados atsevišķas pilsētas vietas kļūst nedraudzīgākas uzņēmējiem, jo labiekārtojumos uzsvars tiek likts tikai uz riteņbraucēju un gājēju ērtībām. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ beidzamajos gados Rīgu ir pametuši vairāk nekā 6000 iedzīvotāju (pēc oficiālajiem statistikas datiem), pārceļoties uz dzīvi Pierīgā.
Protams, pārmaiņas ir nepieciešamas un ielu infrastruktūra ir jāsakārto – gluži tāpat, kā tas notiek lielākajās Eiropas pilsētās. Taču – vai tam ir jānotiek, nekonsultējoties ar cilvēkiem un nerēķinoties ar viņu vajadzībām, un savstarpēji sarīdot atsevišķas iedzīvotāju grupas (kājāmgājējus, riteņotājus un autobraucējus)?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.