Iesaki rakstu: 
Neskatoties uz to, ka Tieslietu ministrija atbilstoši Ministru kabineta dotajam uzdevumam turpina izvērtēt Stambulas konvencijas jeb Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu ietekmi uz Latvijas normatīvo aktu sistēmu, ar jaunu sparu ir atsākusies diskusija par Stambulas konvencijas pieņemšanu, ņemot vērā Eiropas Komisijas izteikto priekšlikumu pievienoties Konvencijai.
Biedrība “Asociācija Ģimene”, ņemot vērā š.g. 11.februāra konferencē izteiktos ekspertu komentārus[1], kā arī veicot Konvencijas un tā skaidrojošā ziņojuma teksta analīzi, piedāvā iepazīties ar būtiskākajiem Stambulas konvencijas problēmjautājumiem, kuru dēļ tās ratifikācija ir vērtējama kritiski.
Konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņu
Konvencijas Preambulā teikts: “Atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.” Tādējādi ne tikai tiek noliegta vīriešu loma laulībā, ģimenē un bērnu audzināšanā, bet arī tiek ieviesta visu vīriešu vainas prezumpcija. Visā konvencijas tekstā dominē uzskats par vīrieti kā varmāku un par sievieti kā upuri.
Konvencija ļoti plaši runā par “dzimumu vai dzimuma lomu stereotipiem”, tos neatšifrējot. “Lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, nepieciešamas tālejošas izmaiņas visas sabiedrības attieksmē, atteikšanās no dzimumu stereotipiem un izpratnes veidošana.[2]” ... “minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.[3]”
Kā liecina Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīcā[4] dzimumu līdztiesības jomā, dzimumsociālās / dzimumu lomas ir tradicionāli pieņemtas lomas, kas izveidojušās socializācijas (audzināšanas, mediju, citu faktoru ietekmēs) rezultātā, bet kurām nav rodams objektīvs pamatojums, tomēr rezultātā tās ierobežo cilvēku uzvedību un arī viņu labklājību un labsajūtu. Dzimumu lomu piemēri ir vīrietis - ģimenes apgādnieks vai sieviete - mājsaimniece.
Ņemot vērā, ka tieši bērna piedzimšanas un zīdaiņa periodā izteikti ir vērojama minēto dzimuma lomu realizācija, var secināt, ka Konvencija savā būtībā vēršas pret mātišķības un tēvišķības izpausmēm, kas šajā periodā ir tik nozīmīgas bērna pilnvērtīgai psihoemocionālai attīstībai, nodarot potenciālo kaitējumu bērnu psihei.
Konvencija paredz sociālā dzimuma jeb gender jēdziena ieviešanu
3.p. c) “ar terminu „sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem;”
Konvencija no vienas puses atzīst, ka dzimumiem piemīt specifiskas dzimuma izpausmes jeb dzimumsocialitāte, taču tai pat laikā vēršas pret to kā pret izskaužamiem stereotipiem.
Sociālā dzimuma jeb gender terminoloģijas ieviešana ir radikālā feminisma un LGBT lobija darbība - gender neitrāla politika, izvairīšanās no jēdzienu “māte” un “tēvs” lietošanas, gender neitrālu ģērbtuvju, dušu un tualešu ieviešana, izglītības programmās ar dzimumu robežu nojaukšanu u.c.
Konvencija palielina administratīvo slogu un mazina valstu pašnoteikšanos
Katrai dalībvalstij būs jāatskaitās par Konvencijas ieviešanu neatkarīgai ekspertu grupai GREVIO[5], kas sastāv no dzimtes (gender) studiju un cilvēktiesību aktīvistēm (šobrīd tajā ir 10 sievietes, trīs no kurām piedalījās Konvencijas izstrādes ad-hoc grupā). Kā arī tiks veidota dalībvalstu komiteja.
Papildus valstu gatavotajiem ziņojumiem, GREVIO pieprasīs informāciju arī no NVO. Ja saņemtā informācija būs nepietiekama vai ja būs nepieciešama tūlītēja uzmanība kādam jautājumam, GREVIO brauks uz minēto valsti klātienes vizītē. Tas nozīmē, ka šāda kontrole līdzināsies oficiāli pieļautam mobingam.
GREVIO locekļiem, pildot savus pienākumus, tiek piešķirtas īpašas privilēģijas un imunitāte: imunitāte pret aizturēšanu vai apcietināšanu, personiskās bagāžas konfiscēšanu, pret jebkādiem tiesas procesiem, t.sk., pret tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus pienākumus, pat ja minētās personas šos pienākumus vairs nepilda. Attiecībā uz muitas un valūtas kontroli piešķir tādus pašus atvieglojumus kā ārvalstu valdību pārstāvjiem, kas īslaicīgi pilda dienesta pienākumus.
Konvencija nosaka, ka pilnīga dzimumu līdztiesība ir galvenais stūrakmens, lai risinātu vardarbības problēmas
Pēc 2014.gadā Eiropas Pamattiesību aģentūras veiktā pētījuma[6] datiem ir skaidri redzams, ka valstis, kurās ir visaugstākie vardarbības rādītāji ir tieši tās valstis, kurās ilgtermiņā ir realizētas dzimumu līdztiesības programmas – Dānija (52%), Somija (47%), Zviedrija (46%), Nīderlande (45%), Francija (44%), Lielbritānija (44%), Latvija (39%).
Pēc pētījuma datiem, nevis ziņojumu policijā datiem, piemēram, Dānijā no vardarbības ir cietušas 52% sieviešu.
Šie dati apstrīd Konvencijas pamatapgalvojumu, ka, dzimumu līdztiesības ieviešana būtiski samazinās vardarbības pret sievietēm rādītājus. Pretējā gadījumā pētījuma dati par vardarbības pret sievietēm līmeni Ziemeļvalstīs būtu viszemākie.
Konvencija padara vīriešus par vainīgiem
Preambula: “Atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”
Lai teiktu, ka tieši sievietes visvairāk cieš no vardarbības, ir jābūt veiktiem pētījumiem par vardarbību ģimenē pret abiem dzimumiem, lai dati būtu salīdzināmi. Konvencijas pieņemšanas ES līmenī diskursā tiek izmantots Eiropas Pamattiesību aģentūras 2014.gadā veiktais pētījums, kas analizē vardarbību tikai sieviešu vidū.[7] Pētījums neanalizē vardarbības izplatību vīriešu vidū.
Savukārt, Lielbritānijā veiktais pētījums parāda, ka 40% no visiem vardarbības gadījumiem upuris ir vīrietis.[8]
Satversmes 92.pants nosaka, ka “ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”. Konvencija neievēro elementāras procesuālas garantijas, kas demokrātiskā tiesiskā valstī piemīt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem.
Konvencija definē “neaizsargātās personas”, kurām ir lielākas priekšrocības attiecībā pret, piemēram, sievieti, kura nav grūtniece un kurai nav mazu bērnu
12.p. skaidrojums: “Šajā Konvencijā par neaizsargātām tiek atzītas šādas personas: sievietes grūtniecības stāvoklī un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki.”
Sievietei, kurai nav mazu bērnu, kura nav stāvoklī, kura nav lezbiete un kura nav prostitūta, Konvencijas izpratnē ir paredzams zemāks aizsardzības līmenis.
Konvencija neparedz kompleksus pasākumus vardarbības ģimenē samazināšanai
Konvencijas izpratnē aizsargājamas ir tikai sievietes un meitenes, taču vardarbība skar arī vīriešus un zēnus. Konvencija atzīst, ka vīrieši un zēni ir pakļauti vardarbībai, taču nepiedāvā kompleksus risinājumus, kas palīdzētu mazināt vai novērst vardarbības rašanos un sekas.
Vardarbība ģimenē ir kompleksa problēma, kas jārisina ar visiem ģimenes locekļiem pēc faktiskā problēmas stāvokļa, nevis prezumējot, ka galvenais varmāka ir vīrietis.
Konvencija paredz nopietnu ilgtermiņa iejaukšanos izglītības saturā
14.pants: “Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās (gender) lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.”
“…izglītojošiem pasākumiem, kas notiek ārpus formālās izglītības sistēmas, un šādas vietas ir, piemēram, kopienas vai reliģiskās izglītības iestādes, pasākumi, projekti un institūcijas, kuru pamatā ir sociālā pedagoģija, un citi izglītojoši pasākumi, ko piedāvā kopienas grupas un citas organizācijas (piemēram, skauti un gaidas, vasaras nometnes, ārpusskolas nodarbības u. c.).”[9]
ANO "Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 26.pants 3.daļa nosaka “Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni." Konvencijas izstrādes gaitā nav notikušas diskusijas dalībvalstu iekšienē, īpaši attiecībā uz vecāku viedokļa noskaidrošanu.
Jau šobrīd zēnu augstākās izglītības apguves rādītāji salīdzinot ar meitenēm ir ārkārtīgi zemi. Tieši zēni ir tie, kuri visvairāk priekšlaicīgi pamet skolu.[10] Ja pret zēniem tiks vērsts radikālā feminisma mobings, liekot viņiem justies vainīgiem par potenciāli iespējamo vadarbību, tas atstās negatīvas un neizdzēšanas sekas zēnu psihē un mazinās viņu pašvērtību.
[1] http://asociacijagimene.lv/eksperti-par-stambulas-konvenciju/
[2] 11.panta skaidrojums.
[3] 12.panta skaidrojums.
[4] http://www.lm.gov.lv/text/220
[5] http://www.coe.int/en/web/istanbul-convention/members
[6] http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey
[7] http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey
[8] http://www.parity-uk.org/briefing.php
[9] 14.panta skaidrojums.
[10] http://www.economist.com/news/international/21645759-boys-are-being-outclassed-girls-both-school-and-university-and-gap
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
