Iesaki rakstu: 
Kopš pēdējām vēlēšanām Latvijas galvenā politiskā diskusija ir - par un ap ķebli. Ar trīs vai četrām kājām, vai varbūt piecām. Kā nodrošināt stabilitāti, ja katra ir citā garumā, resnumā un atšķirīgā leņķī. Nu, drusku vēl tur ir arī par Stambulas konvenciju, slēdzamām skolām un to, ka veselības aprūpes pieejamība jāsamazina vēl vairāk. Tur nav vispār nekā par Latvijas attīstību, atpalicības pārvarēšanu, cilvēku labklājību, valsts nākotnes vīziju. Ka tik ķeblis stabils.
Vērot varas rotaļas smilšukastē sākumā bija interesanti, vēlāk smieklīgi, bet tagad ir kļuvis nomācoši. Tas teātris, ko mums piedāvā, ir tik tālu no reālās dzīves, kur tiek slēgtas skolas un slimnīcas, ugunsdzēsēju posteņi un policijas iecirkņi, pasta nodaļas, mazie veikaliņi un ražotnes... Kur jaunieši aizbrauc, un nav nekādu argumentu, lai viņus atrunātu, - jauni cilvēki vēlas dzīvot ar nākotnes perspektīvu. Un mieru nedod jautājums: vai ar šādu demogrāfiju un šādu ekonomiku Latvija var sagaidīt savu divsimtgadi?
Diemžēl mūsu politikā nav iesakņojusies tradīcija prasīt no varnešiem atbildību par to, kas notiek/vai nenotiek ar valsti. Kamēr būsim tikai skatītāji, nevis aktīvi līdzdalībnieki, kamēr samierināsimies ar atpalicību, tikmēr nekas nemainīsies. Ko tu, ar varu apveltītais ķebļu konstruktor, šodien izdarīji, lai Latvijā dzimtu bērni, lai jaunieši nepirktu vienvirziena biļeti, kādus lēmumus tu pieņēmi, lai Latvijai būtu nākotne? Tie ir jautājumi, kas katru dienu ir jāuzdod politiķiem, kuri beidzot no savām olimpa spēlēm ir jāatgriež uz zemes.
Sekojot "trendam" visā salīdzināties ar Igauniju, minēšu vienu būtisku mūsu atšķirību no ziemeļu kaimiņiem. Kad svinējām savas valsts simtgadi, mūsu fokuss lielākoties bija vērsts uz pagātni, visām traģiskajām vēstures lappusēm, ko tautai nācies pārdzīvot. Bet igauņi šo jubileju atzīmēja, iesaistoties iniciatīvā "Ilgtermiņa plāns Igaunijai". (Tā vēlāk pārtapa sabiedriskā kustībā, pēc tam partijā "EEsti 200".) Ar šo iniciatīvu sabiedrībā tika un joprojām tiek uzturēta diskusija par to, kādi orientieri jāizvirza, lai ar lepnumu un gandarījumu nākamās paaudzes varētu nosvinēt valsts divsimtgadi.
Vairāk veidot nākotni, mazāk atskatīties pagātnē - tā noteikti ir viena no Igaunijas panākumu atslēgām, ko mums derētu mācīties, ja gribam izlīdzināt attīstības jaudu ar kaimiņiem.
Lūk, dažas no tēzēm, kā igauņi no kustības EE200 redz valsts mērķus.
* Igaunijai ir jābūt pasaulē labākajai dzīves videi jauniem cilvēkiem, kur tiek radītas visas iespējas izglītībai, darbam un sevis pilnveidošanai.
* Pakalpojumiem, ko valsts piedāvā cilvēkiem, jābūt pēc iespējas brīvākiem no birokrātijas, un jāņem vērā katra cilvēka specifiskās īpašības un vajadzības. Tiem jābalstās uz iedzīvotāju vajadzībām, nevis ierēdņu ērtībām.
* Sazinoties ar valsts vai pašvaldību iestādēm, cilvēkiem jābūt vienam digitālajam vai fiziskajam kontaktpunktam, kur visas lietas var atrisināt bez pārmērīgas birokrātijas. Tādēļ ir jāveic visaptveroša pakalpojumu un administrācijas reforma.
* Jaunais ekonomisko panākumu mērs ir cilvēku labklājība un vides saglabāšana pašreizējām un nākamajām paaudzēm. Igaunijas ekonomikas panākumu pamatā ir jāliek klimatam labvēlīga attīstība, gudrs darbaspēks ar vislabāko izglītību un digitalizācijas veiksmes stāsts.
* Igaunija ir īpaša. Mēs esam maza valsts ar lielu dvēseli. Igaunijai noteikti jābūt starp tām valstīm, kas nosaka pasaules attīstības tendences.
* Igauņu kultūra ir atvērta un darbojas saskarsmē ar citām pasaules kultūrām. Igaunijas valodas un kultūras attīstības galvenie priekšnoteikumi ir labākā izglītības sistēma pasaulē un inovatīvas zinātnes attīstība. Visi bērni Igaunijā saņem kvalitatīvu izglītību un ļoti labu igauņu valodas prasmju līmeni. Nacionālajām minoritātēm ir iespējas attīstīt dzimto valodu un kultūru.
* Igaunijas patiesā bagātība ir tīrā daba, auglīgā lauksaimniecības zeme, ūdenstilpnes, kas bagātas ar zivīm un meži ar bagātīgu sugu daudzveidību. Dabas resursu saglabāšanai jābūt sākumpunktam valsts un privātā sektora lēmumiem un rīcībai.
* Politiskajai varai ir jābūt pēc iespējas tuvākai cilvēkam un kopienai, lai izvairītos no valsts un pilsoņa atsvešinātības.
* Nākotnes valsts tieši sazinās ar saviem pilsoņiem un iesaista viņus lēmumu pieņemšanas procesos.
* Mēs gribam, lai Igaunija būtu valsts, kur cilvēkiem patīk dzīvot, kur jaunība ir forša, pusmūžs ir veiksmīgs un vecums ir cieņpilns.
Man nav naivu ilūziju, ka Igaunijas politikā iztiek bez "ķebļu rotaļām". Bet viens gan ir jūtams - igauņi no saviem varnešiem par tām pieprasa atbildību, un tās nepaliek nesodītas. Igaunijas vēlētājs neslinko pajautāt, vai šodienas lēmumi mūs tuvina lielajam mērķim - izveidot labāko valsti?
Arī mums ir vajadzīga politiska diskusija par lielām ambīcijām, iezīmējot tālus apvāršņus, uz kuriem tiekties. Kad mērķi ir nosaukti vārdā, tad daudz vieglāk ir izvēlēties līdzekļus, kā tos sasniegt. Un prasīt atbildību par katru soli, kas no tiem attālina, nevis tuvina.
Seko mums 
Godātais Mārtiņa Kazāka kungs, vispirms vēlos uzsvērt, ka šī vēstule nav domāta kā kritika vai uzbrukums Jums personīgi, bet drīzāk kā aicinājums aktīvāk iesaistīties un risināt situāciju, kas skar gan Latvijas Bankas reputāciju, gan tās aizsargātās klientu intereses. 
Paldies Krievijas caram Pēterim I par Lielo Ziemeļu karu, kura laikā viņa karavīri izjāja Vidzemi un atstāja pēcnācējus, kuri izveidoja latviešu tautu.
Valdības nomaiņas ēnā bez pienācīgas uzmanības palikusi ziņa par liegumu no Krievijas iebraukt tur reģistrētām automašīnām. Labi, tas, ka vairs nevar iebraukt, varbūt varēja būt kā vienas dienas aktualitāte, taču tam komplektā ir vesela virkne neatbildētu jautājumu, ko nedrīkstam nolikt tālā plauktā apputēšanai.
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
Godātie Saeimas deputāti, vēršamies pie Jums, lai paustu dziļas bažas par Gunāra Kūtra pieteikto kandidatūru un plānoto apstiprināšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā. Uzskatām, ka deputāta publiskajā telpā izskanējušie izteikumi neatbilst augstajiem godprātības, atklātības un atbildīguma standartiem, kas tiek sagaidīti no Saeimas priekšsēdētāja kā vienas no augstākajām valsts amatpersonām.
Rietumu pasaulē
Pētot Daugavpils Čmoikas un Re:Baltica prokrieviskā dueta darbības, uzdūros interesantam dokumentam, kurā Tiesībsargs analizē ar Imigrācijas likuma grozījumiem saistītos riskus, tai skaitā iespējamo eventuālo Krievijas Federācijas pilsoņu izraidīšanu no valsts nenokārtotas latviešu valodas pārbaudes dēļ.
