Iesaki rakstu: 
Maigonis Strīķis bija parasts zēns no laukiem. Bija godkārīgs pēc vella. Ziņojumus par klasesbiedru pretpadomju izlēcieniem arī rakstīja cītīgi. Atnāca kādu dienu onkulis pelēkā uzvalkā, uzrādīja sārtos vāciņus ar zelta zvaigzni un piedāvāja darbu. Lielo darbu Padomju dzimtenes labā!
Sāka Maigonis ar braucieniem uz ASV latviešu kultūras sadarbības programmas ietvaros. Tiem stulbajiem Rietumu izlutinātiem ļautiņiem tak vajadzēja pastāstīt, cik laba dzīve ir latviešiem Padomju Latvijā. Un kā latvieši, būdami vairs tikai 52% no Latvijas iedzīvotāju skaita, vēlas vēl vairāk iebraucēju no lielās Dzimtenes. Visas problēmas ar rindām uz veikalu pēc gaļas ir īslaicīgas grūtības, un paciņu paņemšana no Rietumu radiem ir vien tāds pieklājības žests…
Anniju Astapovu GRU ievēroja jau Maskavas 584. vidusskolā - meitene kārtīga, no sevišķās nodaļas virsnieka ģimenes, komunisma ideāliem tic, ziņojumus par klasesbiedru pretpadomju izlēcieniem raksta ar degsmi.
PSRS tai laikā gāja uz galu. Gudrākie no kompartijas, VDK un PSRS bruņoto spēku vadības to bija sapratuši jau 80. gadu sākumā, ne tik gudrie saprata 80. gadu vidū. Viņi bija labi studējuši Ļeņinu un zināja – ne možeš uņičtožit – vozglavj (nevari iznīcināt – nostājies priekšgalā) un uzsākuši darbu, lai pēc PSRS sabrukuma un daudzu jaunu valstu rašanās saglabātu savu kontroli un vairotu personisko labklājību.
Ieviesa uz Anniju lietu, novēroja. Tad kādu dienu pie Annijas atnāca onkulis palēkā uzvalkā, uzrādīja sārtos vāciņus ar zelta zvaigzni un piedāvāja darbu. Lielo darbu Padomju dzimtenes labā!
Nosūtīja Anniju studēt Latvijā, jo tā bija sagadījies, ka tēvs kādu laiku dienēja Latvijā. Vietējie cittautieši ir visādi, var būt saindēti ar baltiešu brīvības centieniem, demokrātiju un pārējām muļķībām (lai gan arī starp vietējiem aģenti tika vervēti lielā skaitā) – vajadzēja kādu no malas un ar degsmi. Bet tā, lai radi paliek Krievijā gadījumā, ja kas… Tā Annija nokļuva Latvijā, pa vidu darbojusies slēgtā sporta klubā, mācījās šaut, skriet, nogalināt…
Annija klusām nomainīja vārdu uz Juta, lai kaut cik latviski izklausās. Šādai darbībai dziļā aizsegā vajadzēja pāri, viens otru pieskatīs (bija reti izņēmumi, bet tieši tāpēc tie ir izņēmumi). Gatavoja viņus individuāli Rubļovkas elitārajā ciematiņā Piemaskavā. Parasti pāri gatavo vairākus gadus, bet šeit nebija nedz laika, turklāt Maigonis bija vietējais. Līdz ar to integrācijas problēmas daļēji atkrita.
Maigonis bija ļoti piemērots kandidāts. Lielās mīlestības nebija, bet arī lielas izvēles VDK toreiz nebija. Būtiski bija Annijai uztaisīt bērnu, dzemdēt to Maskavā un atstāt pie radiem, kuriem par to labi maksā. Tagad saimnieki Maskavā zināja – pat, ja Gestapo Annai mauks nost nagus, tā turēsies līdz pēdējam, jo labi zina, ko VDK izdara ar nodevēju bērniem…
Ar bērnu tai bija iespēja tikties vien ārzemēs, dēlu veda ar citiem dokumentiem. Dažreiz viņa mēdza viesoties arī pie radiem Krievijā. Protams – neoficiāli. Aizbrauc uz kādu Eiropas valsti – no turienes ar Krievijas konsulāro lidmašīnu uz Krieviju, atpakaļ - tādā pašā veidā.
Abiem tika piemeklētas attiecīgas darbavietas. Maigonim – militārajā drošības dienestā (PMD), kas vēlāk pārtapa par Militārās izlūkošanas un drošības dienestu (MIDD). Jutai – Drošības policijā. No pirmā acu uzmetiena kaut kā dīvaini, ka DP ņem cilvēkus, kas sākumā pat lāgā latviski neprot. Bet mēs visi zinām gadījumu, kad Liepājas bijušais DP šefs pievienojās Osipova kaujiniekiem, bijušais Daugavpils DP šefs kandidēja no SC saraksta, bet Rēzeknes DP šefs dzēra un drāza maukas ar Krievijas konsulāta darbiniekiem un vietējo SC nodaļu, vēl amatā būdams…
Vēlāk sekmīgi novirzīja uz KNAB. Arī pēc neatkarības atgūšanas šiem dienestiem vajadzēja sargāt veco pie varas esošo nomenklatūru no visādiem nacionālistiem. Kā par nelaimi, arī šajos dienestos salīda visādi ideālisti, no kuriem vajadzēja savlaicīgi tikt vaļā.
Nedz vienam, nedz otram tiešais darbs, saprotams, nav padevies, toties piešprices no Maskavas deva iespēju Maigonim ar Anniju dzīvot krietni pāri līdzekļiem, kas oficiāli bija pieejami viņiem kā tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Arī Annijas galvenā nodarbe bija nevis atklāt korupciju, bet apkalpot tos, kuri viņu virzījuši šīm amatam, apkarot tos, kuri bija šo cilvēku pretinieki. Paralēli – nodot informāciju Maskavai par korumpētām amatpersonām.
GRU tādējādi ieguva labu ietekmes svaru uz šiem cilvēkiem: nesadarbosies – un visi tavi nedarbi būs avīzēs. Notiesātu amatpersonu vairs kam piespiest grūti, tieši tāpēc tiesāt vajadzēja pēc iespējas mazāk.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
