Steidzot pildīt reiderisma pasūtījumu, „Sozinova policisti” aizmirst jebkādas kriminālprocesuālās normas un likuma prasības
Pietiek lasītājs31.05.2020.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Steidzot pildīt nu jau slavenās Vecrīgas viesnīcas reiderisma pasūtījumu, tā sauktie „Sozinova policisti” no Valsts policijas Rīgas reģionālās pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja ir gatavi aizmirst jebkādas kriminālprocesuālās normas, - par to Vecrīgas apmeklētāji paši savām acīm varēja pārliecināties, vērojot pie viesnīcas notiekošo.
Fotogrāfijā redzamie kungi, kā noprotams, ir kā reiz Andreja Sozinova vadītās policijas pārvaldes darbinieki, kas pie viesnīcas aizvadītajā nedēļā bija ieradušies... nē, šoreiz ne tāpēc, lai to atkal ieņemtu kopā ar vienas strīdus puses pārstāvjiem, otras puses pārstāvjus savukārt izolējot.
Šoreiz „pasūtījumu galda” policisti bija ieradušies, lai... pamēģinātu saņemt liecības no viena no viesnīcas darbiniekiem, turklāt šīs liecības mēģināja iegūt pat mūsu „bezkompromisu tiesiskuma” valstij ļoti eksotiskā veidā.
Parastā kārtība ir visiem zināma: izņemot aizturēšanas un tamlīdzīgas ekstrēmas situācijas, cilvēki uz liecību sniegšanu tiek aicināti, viņiem nosūtot oficiālu pavēsti ar ierašanās laiku un vietu. Tikai tad, ja viņi ļaunprātīgi neierodas, tiek izmantotas piespiedu atvešanas metodes.
Taču šajā gadījumā „Sozinova policistiem” acīmredzami dotais uzdevums bija tik steidzams, ka viņi turpat uz vietas mēģināja panākt, lai viesnīcas darbinieks nekavējoties dodas uz viņu automašīnu, kur tad arī notiktu improvizētā liecināšana.
Visticamākais, nodoms arī būtu izdevies, ja pretējā strīdus puse nebūtu spējusi operatīvi piesaistīt advokātu, - tam ierodoties, „Sozinova policisti” nekavējoties „atcerējās” par likuma normām un saprata, ka prātīgāk tomēr būs tās ievērot.
Tādi gadījumi kā šis nevarīgā iekšlietu ministra Sanda Ģirģena „saimniecībā” kļūst aizvien biežāki un vienlaikus liecina par divām lietām – gan par to, ka korumpētu tiesībsargāšanas iestāžu darbinieku visatļautība kļūst aizvien lielāka, gan arī par to, ka tikai ar profesionālu juristu palīdzību tai iespējams stāties pretī.
Savukārt tas, ka konkrētajā gadījumā aiz izpildīgajiem policistiem acīmredzami ir konstatējamas „Jurašu grupējuma” intereses, skatu uz mūsu valsts „bezkompromisu tiesiskuma” situāciju padara vēl drūmāku.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.