Iesaki rakstu: 
Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan 1905.gadā notikušie. Runa ir par 25.janvāri.
1946.gada 25.janvārī Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai 146 baltiešu karavīrus, starp kuriem bija 132 latvieši (22 virsnieki, 26 instruktori, 78 kareivji un 4 gaisa izpalīgi), 9 lietuvieši (7 virsnieki, 1 instruktors un 1 kareivis), 7 igauņi (1 instruktors, 6 gaisa izpalīgi).
Tie bija karavīri, kas Zviedrijā bija nonākuši īsi pirms vai pēc Vācijas kapitulācijas karā, lai izbēgtu no represijām, pazemojuma vai pat nāves. Zviedrija, kas, karam beidzoties, bija kļuvusi par kaimiņvalsti PSRS, nolēma Austrumu agresoru nekaitināt un izdot tās teritorijā patvērumu guvušos baltiešus.
Ir biedējoši lasīt liecības par izdošanu – bijušie karavīri grieza sev vēnas, centās sev darīt galu, caur aci iedurot smadzenēs zīmuli. Nevēlēšanās nonākt sarkano sadistu rokās bija lielāka par dzīvības alkām.
Bet šo nerakstu, lai pateiktu ko sliktu par zviedriem (bija arī zviedru protesti pret izdošanu, bija zviedru armijas vienības, kas rakstīja karalim un valdībai, ka izjūt kaunu par šādu lēmumu). Lappuse ir pāršķirta ar Zviedrija karaļa atvainošanos, ko viņš personīgi lūdza vēl dzīvajiem izdotajiem, uzaicinot tos vizītē pie sevis deviņdesmito gadu sākumā.
Man svarīga liekas vēsturiskā mācība, ko sniedz šis notikums. Un tā ir, ka primāri ir jāpaļaujas uz sevi. Tas nenozīmē neuzticēšanos sabiedrotajiem, bet gan izpratni, ka intereses mēdz mainīties. Jā, ir pareizi dzīvot labā ticībā, ka sabiedrotie sniegtu palīdzīgu roku krīzes laikā! Tomēr to nedrīkst pieņemt kā pašsaprotamību!
Manuprāt, mēs par daudz paļaujamies uz NATO līguma 5.paragrāfu, uz to, ka Rietumi vēlēsies palīdzēt, ja nu kas. Bet mūsu valsts primāri ir mūsu pašu atbildība! Kā mēs varam gaidīt, ka par Latvijas brīvību būs gatavi cīnīties vācieši, spāņi vai amerikāņi, ja paši nebūsim darījuši iespējamo un neiespējamo?
Es to redzu tā, ka mēs pašlaik neesam izdarījuši pat iespējamo minimumu savas valsts militārai aizsardzībai. Turpinām izlikties, ka viss ir mierīgi un rit ierasto gaitu. Pēc neilga brīža būs apritējuši jau divi gadi, kopš Ukraina kā mūris stāv pret agresoru un viņa tīkojumiem. Tikmēr mūsu Austrumu robeža nav nocietināta pat tik tālu, lai to nespētu šķērsot nelegālie imigranti, nemaz nerunājot par nopietnākām inženiertehniskām aizsardzības būvēm.
Mēs joprojām diskutējam par pašsaprotamām lietām. Joprojām nav nekāda nopietna uzrāviena militārajā industrijā, joprojām izliekamies, ka par apmācītu rezervi ir uzskatāmi dažu stundu kursā apmācīti vidusskolnieki, joprojām tikai “diskutējam un analizējam” jautājumu par bumbu patvertnēm, joprojām esam bez nopietnas pretgaisa aizsardzības…
Kam kalpo tie atbildīgie, kas (ne)pieņem būtiskos lēmumus – domājiet paši!
Es ļoti vēlos, lai Latvijas vēsturē nekad vairs nebūtu līdzīgu notikumu tiem, kas risinājās pirms gandrīz 80 gadiem Zviedrijā, tādēļ ceru, ka mums vēl ir dots laiks, lai mēs tiktu vaļā no pretvalstiskiem lēmumu pieņēmējiem un sakārtotu savu aizsardzības sfēru vismaz līdz tādam līmenim, lai mums būtu morālas tiesības kara gadījumā cerēt uz atbalstu!
Šie it kā tālie notikumi patiesībā ir tepat blakus. Arī mūsu novadā savas dienas vadījuši vairāki to dienu notikumu dalībnieki. Tās vēstures stundas, ko paturam atmiņā, veido mūsu pieredzi. Ja pieredze ir bagāta, arī pieņemti lēmumi ir kvalitatīvāki. Man šķita būtiski apzināt šos karavīrus, mūsu novadniekus. Viņu liktenis ir apliecinājums, cik sūrs ir to liktenis, kam jāpaļaujas uz citu valstu labvēlību un žēlastību. Attēlā redzama Kārļa Gailīša kapavieta, ko šodien man izdevās uziet. Noliku ziedus kā cieņas apliecinājumu karavīram un kā atgādinājumu sev par vēstures mācībstundām, kuras nedrīkst aizmirst!
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
