Iesaki rakstu: 
Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan 1905.gadā notikušie. Runa ir par 25.janvāri.
1946.gada 25.janvārī Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai 146 baltiešu karavīrus, starp kuriem bija 132 latvieši (22 virsnieki, 26 instruktori, 78 kareivji un 4 gaisa izpalīgi), 9 lietuvieši (7 virsnieki, 1 instruktors un 1 kareivis), 7 igauņi (1 instruktors, 6 gaisa izpalīgi).
Tie bija karavīri, kas Zviedrijā bija nonākuši īsi pirms vai pēc Vācijas kapitulācijas karā, lai izbēgtu no represijām, pazemojuma vai pat nāves. Zviedrija, kas, karam beidzoties, bija kļuvusi par kaimiņvalsti PSRS, nolēma Austrumu agresoru nekaitināt un izdot tās teritorijā patvērumu guvušos baltiešus.
Ir biedējoši lasīt liecības par izdošanu – bijušie karavīri grieza sev vēnas, centās sev darīt galu, caur aci iedurot smadzenēs zīmuli. Nevēlēšanās nonākt sarkano sadistu rokās bija lielāka par dzīvības alkām.
Bet šo nerakstu, lai pateiktu ko sliktu par zviedriem (bija arī zviedru protesti pret izdošanu, bija zviedru armijas vienības, kas rakstīja karalim un valdībai, ka izjūt kaunu par šādu lēmumu). Lappuse ir pāršķirta ar Zviedrija karaļa atvainošanos, ko viņš personīgi lūdza vēl dzīvajiem izdotajiem, uzaicinot tos vizītē pie sevis deviņdesmito gadu sākumā.
Man svarīga liekas vēsturiskā mācība, ko sniedz šis notikums. Un tā ir, ka primāri ir jāpaļaujas uz sevi. Tas nenozīmē neuzticēšanos sabiedrotajiem, bet gan izpratni, ka intereses mēdz mainīties. Jā, ir pareizi dzīvot labā ticībā, ka sabiedrotie sniegtu palīdzīgu roku krīzes laikā! Tomēr to nedrīkst pieņemt kā pašsaprotamību!
Manuprāt, mēs par daudz paļaujamies uz NATO līguma 5.paragrāfu, uz to, ka Rietumi vēlēsies palīdzēt, ja nu kas. Bet mūsu valsts primāri ir mūsu pašu atbildība! Kā mēs varam gaidīt, ka par Latvijas brīvību būs gatavi cīnīties vācieši, spāņi vai amerikāņi, ja paši nebūsim darījuši iespējamo un neiespējamo?
Es to redzu tā, ka mēs pašlaik neesam izdarījuši pat iespējamo minimumu savas valsts militārai aizsardzībai. Turpinām izlikties, ka viss ir mierīgi un rit ierasto gaitu. Pēc neilga brīža būs apritējuši jau divi gadi, kopš Ukraina kā mūris stāv pret agresoru un viņa tīkojumiem. Tikmēr mūsu Austrumu robeža nav nocietināta pat tik tālu, lai to nespētu šķērsot nelegālie imigranti, nemaz nerunājot par nopietnākām inženiertehniskām aizsardzības būvēm.
Mēs joprojām diskutējam par pašsaprotamām lietām. Joprojām nav nekāda nopietna uzrāviena militārajā industrijā, joprojām izliekamies, ka par apmācītu rezervi ir uzskatāmi dažu stundu kursā apmācīti vidusskolnieki, joprojām tikai “diskutējam un analizējam” jautājumu par bumbu patvertnēm, joprojām esam bez nopietnas pretgaisa aizsardzības…
Kam kalpo tie atbildīgie, kas (ne)pieņem būtiskos lēmumus – domājiet paši!
Es ļoti vēlos, lai Latvijas vēsturē nekad vairs nebūtu līdzīgu notikumu tiem, kas risinājās pirms gandrīz 80 gadiem Zviedrijā, tādēļ ceru, ka mums vēl ir dots laiks, lai mēs tiktu vaļā no pretvalstiskiem lēmumu pieņēmējiem un sakārtotu savu aizsardzības sfēru vismaz līdz tādam līmenim, lai mums būtu morālas tiesības kara gadījumā cerēt uz atbalstu!
Šie it kā tālie notikumi patiesībā ir tepat blakus. Arī mūsu novadā savas dienas vadījuši vairāki to dienu notikumu dalībnieki. Tās vēstures stundas, ko paturam atmiņā, veido mūsu pieredzi. Ja pieredze ir bagāta, arī pieņemti lēmumi ir kvalitatīvāki. Man šķita būtiski apzināt šos karavīrus, mūsu novadniekus. Viņu liktenis ir apliecinājums, cik sūrs ir to liktenis, kam jāpaļaujas uz citu valstu labvēlību un žēlastību. Attēlā redzama Kārļa Gailīša kapavieta, ko šodien man izdevās uziet. Noliku ziedus kā cieņas apliecinājumu karavīram un kā atgādinājumu sev par vēstures mācībstundām, kuras nedrīkst aizmirst!
Seko mums 
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
