Iesaki rakstu: 
Šajās dienās pēc piecu nedēļu prombūtnes atgriezos Latvijā un, pirmdien ielūkojies gan drukātajos, gan elektroniskajos medijos, faktiski nekavējoties sapratu, kādas megasensācijas brīdī esmu ieradies.
„Atkal izgāžamies starptautiskā līmenī? Kristovska angļu valoda šokē Klintoni,” ziņoja viens virsraksts. „Kristovska angļu valoda samulsina Klintoni,” papildināja otrs. „Nasing spešal 2. Kristovskis izgāzies tikšanās laikā ar Hilariju Klintoni,” punktu pielika trešais. Un tā tālāk, un tā tālāk.
Kā jau droši vien lielākā internetu izmantojošā latvju tautas daļa, arī es notērēju piecpadsmit minūtes dzīves, lai vēlreiz noskatītos ASV Valsts departamenta video par mūsu ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska (Vienotība) un ASV Valsts sekretāres Hilarijas Klintones oficiālo brīfingu.
Jā, tieši vēlreiz, - jo pirmoreiz to biju noskatījies (un arī izlasījis runātā atšifrējumu, kas lasāms tajā pašā Valsts departamenta vietnē) jau dažas dienas iepriekš, kad attiecīgo linku mūsu portālam bija pārsūtījis kāds labi informēts un vērīgs lasītājs.
Pēc pirmās noskatīšanās vienīgā reakcija bija – paraustīt plecus un pie sevis nodomāt: jā, Ģirtiņ, pat kārtīgs Slakteris no tevis nesanāk. Savukārt atkārtoti skatījos ar jau krietni lielāku interesi – lai pārliecinātos, vai tiešām esmu palaidis garām kaut ko no tā visa „mulsinošā” un „klintoņšokējošā”, par ko nu aizrautīgi vēsta latvju mediji un komentē lasītāji.
Ziniet – neko garām palaistu gan neatradu. Varbūt kāda cita iemesla dēļ, bet varbūt tikai un vienīgi tāpēc, ka kādu laiku esmu pabijis tālu prom no latviskās vides un nedaudz atgājis no nācijas caurmēra pārstāvja provinciāli mazohistiskās noskaņas.
Protams, Kristovska angļu valoda ir tieši tāda pati kā visa viņa pārējā profesionālā sagatavotība šim nozīmīgajam amatam – nedaudz nožēlojama, nedaudz komiska, nedaudz neprasmīga, nedaudz pakropla, bet caurmērā, ziniet, – nekā tāda īpaša. Pat ne vienas vienīgas kārtīgas dumības ne – daža stostīšanās, daža vārdu meklēšana, daži pakropli teikumi un nesaskaņotas vārdu formas, - bet tas arī viss.
Līdz ar to, ja nu kāds visā nopietnībā iedomājas, ka šī valodas pusprasme ir tā, kas „šokē Klintoni” un pašam Kristovskim liek „izgāzties tikšanās laikā”, tad te es varu teikt tikai vienu – nevajag nu nepamatoti sacerēties ne provinciālajā mazohismā, ne aizkustinošajā vēlmē būt lieliskiem un unikāliem, un neatkārtojamiem kaut vai nožēlojamības jomā.
Visiem tiem, kurus Klintones vietā „šokē” un „mulsina” Kristovska pidžininglišs, var ieteikt: pirms sākt skaļi jūsmot par to, cik draņķīgi mēs izskatāmies un kā visi par mums smejas, kaut pāris dienas no vietas paskatīties BBC vai CNN sarunas ar neangliski runājošu pasaules malu pārstāvjiem. Tas pirms lielās bļaustīšanās un vaimanāšanas ļautu pašiem savām acīm redzēt, kā vai ik dienas „izgāžas” Izraēlas un Ekvadoras, Beļģijas un Polijas, Japānas un Portugāles, un vēl neskaitāmu citu zemju valstsvīri, - kaut patiesībā šāda doma neienāk prātā ne viņiem pašiem, ne attiecīgo valstu pārstāvjiem.
Bet, kas attiecas uz pašu Klintoni, tur nu jūs, provinciālie mazohisti, varat necerēt pat kvadrātā vai kubā: Kristovskis nav nekāds baltais pleķis uz Monikas zilās kleitas, lai skarbo Hilariju šokētu vai kaut samulsinātu. Kundze ar zvērīgo sakodienu ir gājusi cauri tādām vētrām, ka vienas Eiropas banānu valstiņas pārstāvis, kas bubina tieši tā, kā šādas valstiņas pārstāvim patiesībā arī pienākas, viņai nenozīmē pilnīgi un absolūti neko.
Tad jau drīzāk viņu mulsinātu viens elegants, pašpārliecināts un pārliecinošs ārlietu ministrs ar savu skaidru, varbūt reizēm lielvarām arī ne īsti ērtu un patīkamu, toties suverēnai valstij pienācīgu viedokli, - bet par to mēs Ģirtiņa ministrēšanas laikā nudien varam neuztraukties.
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.