Iesaki rakstu: 
Eiropas Cilvēktiesību tiesa piespriedusi Latvijas valstij samaksāt 20 tūkstošus eiro bijušajai žurnālistei, kuras mājās tā sauktās "Neo lietas" ietvaros iebruka un sarīkoja kratīšanu tā saukto tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji. Tātad taisnība uzvarējusi? Nekā tamlīdzīga.
Ja skatīties tikai uz šo gadījumu - jā, it kā viss beidzies labi. Tiesa, kurai nospļauties uz mūsu pašmāju "varas pīlāriem" un to interesēm, atzinusi, cik svarīgas arī Latvijā ir gan katra cilvēka neatņemamās tiesības un brīvības, gan sabiedrības intereses.
Uh, un vēl pamatīga nauda - 10 tūkstoši par kaitējumu, vēl 10 tūkstoši par tiesāšanās izdevumiem. Kā jau vakar interneta telpā varēja lasīt dažādu gudreļu komentāros, tīri labs bizness sanāktu - sak, atnāciet, pakratiet pie manis, man arī pārdesmit tūkstoši dzīvē labi noderētu.
Taču patiesībā šis gadījums ar visu tā šķietami jauko un iedvesmojošo iznākumu uzskatāmi parāda gan to, kādā policejiski bandītiskā valstī mēs joprojām dzīvojam, gan to, ka šī valsts ij nedomā kaut jel mazākajā mērā mainīties.
Pirmkārt - neviena Latvijas tiesa neuzskatīja, ka šajā iebrukumā kaut kas būtu pārkāpts. Neviens Latvijas tiesu varas pārstāvis pat neiepīkstējās - vismazāk jau sankciju devušais izmeklēšanas tiesnesis. Vēl vairāk - nav iepīkstējies arī neviens pie varas esošais tā saucamās tiesiskuma koalīcijas pārstāvis. Viņi visi - kurš vienkārši klusējot, kurš gardi smīnot - vienkārši noskatījās.
Kāpēc neiepīkstējās - izdomājiet paši. Vai nu tāpēc, ka jūtas komfortabli un labi tieši pašreizējā sistēmā, vai arī tāpēc, ka baidās iepīkstēties, saprotot draudošās sekas, vai varbūt tāpēc, ka lielāko daļu no viņiem šīs te policejiski bandītiskās sistēmas pārstāvji cieši tur pie kādas īpaši vārīgas vietas. Taču fakts - "tiesiskuma koalīcijas" Latvijas valdības algoti juristi sacerēja tai pašai cilvēktiesību tiesai izvērstu paskaidrojumu, kāpēc šai gadījumā viss ir bijis labi un pareizi.
Otrkārt - vajadzēja tikt līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai, lai panāktu taisnību vienā konkrētā gadījumā. Latvijā tas nebija iespējams. Man mūžā ir bijušas dažas tiesu lietas tepat pa Latviju, un nevaru teikt, ka tas būtu lēti un vienkārši. Cik ir cilvēku, kas spēj atrast nepieciešamos kvalitatīvai savu interešu aizstāvībai ārpus Latvijas policejiski bandītiskās sistēmas? Un kam attiecīgi ir nolemti pārējie šīs valsts iedzīvotāji?
Treškārt - vai no šī gadījuma ir gaidāmas kādas sekas un secinājumi? Vai ir dzirdams kaut kas par no darba ar negodu atbrīvotiem kratītājiem un jo īpaši tiem, kas šo kratīšanu sankcionēja un iedvesmoja? Vai varbūt viņi Latvijas nodokļu maksātāju vietā samaksās šos 20 tūkstošus? Šķiet, atbildes uz šiem jautājumiem mēs visi labi zinām. Neviens ne par ko neatbildēs.
Ceturtkārt - vai izskatās, ka šī policejiski bandītiskā valstiskā sistēma varētu ņemt vērā cilvēktiesību tiesas atzinumus par sabiedrības interesēm un tamlīdzīgām tās paklusām par blēņām uzskatītām lietām? Arī te atbilde ir skaidra - kā mēs visi labi zinām, Neo lieta jau ir nodota godīgajai un caurcaurēm objektīvajai Latvijas tiesai. Tai pašai, kas svētīja žurnālistes kratīšanu un tajā neatrada nekādus pārkāpumus. Tālākais, šķiet, ir viegli prognozējams.
Un šis, protams, nav vienīgais gadījums, kas demonstrē to, cik nekaunīga un pašapzinīga šī policejiski bandītiskā sistēma ir visos līmeņos, cik "sakārtots" tai šķiet viss un vienmēr.
Ņemsim kaut vai stāstu ar portālā pietiek.com "nopludinātajām" "Latvenergo" amatpersonu sarunām, kas sabiedrībai uzskatāmi parādīja gan to, kā patiesībā šajā valstī tiek kārtotas lietas, gan arī to, cik nespējīgs ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs savākt īstus, derīgus pierādījumus, neķeroties pie falsifikācijām, safabricēšanas un citām iemīļotām metodēm.
Un tagad padomājiet līdzi - lieta ir par nopludināšanu konkrētā portālā, bet lietas tā saucamie "izmeklētāji" neuzskata par nepieciešamu kaut formāli pajautāt portāla redakcijai un konkrēto publikāciju autorei - nu, ko, šitas te "reģiska" Balakleiskis jums to visu nopludināja vai kā?
Lietai, kā jau tas šīs valsts sistēmā pieņemts, ir arī "uzraugošais" prokurors. Arī tam šķiet pilnīgi normāli - ja reiz mums pašiem viss skaidrs, iesim nu niekoties ar kaut kādām muļķīgām formalitātēm. Un šī te tiesiskumu uzraugošā prokuratūra, pilsonim Kalnmeieram pat neiežagojoties, uzrāda apsūdzību un aiztriec lietu uz tiesu.
Savukārt tiesā prokurors jau atkal bez kādām sirdsapziņas vai profesionālajām problēmām nolasa apsūdzības rakstu, kur faktiski skaidri atzīts - nē, mēs nezinām, kā šī nopludināšana īsti notika, un mūs tas patiesībā arī nemaz neinteresē. Policejiski bandītiskajai sistēmai vajag grēkāzi - un reku viņš ir, mēs jau to zinām.
Konkrētajā gadījumā gan sagadījās muļķīga aizķeršanās - lai nu kāds būtu lietu izskatījušais Centra rajona tiesas tiesnesis, patstāvības trūkumu viņam nevar pārmest, un viņš, kā var spriest no atklātībā nonākušajām ziņām, arī stingri atbilstoši veselajam saprātam norādīja - klausieties, bet jūs taču nemaz neesat pierādījuši (un pat ne mēģinājuši pierādīt), ka tieši šis te Balakleiskis to visu ir nopludinājis konkrētajam portālam.
Labi, un ko - arī šī lieta tāpat kā žurnālistes kratīšanas gadījums ir beigusies laimīgi? Da nu nekā tamlīdzīga - nekas vēl nav galā, un, protams, neviens lietā iesaistītais izmeklētājs un prokurors nav saukti pie atbildības ne par nolaidību, ne par kaut ko citu. Un kā gan citādāk, ja reiz viņi ir uzcītīgi pildījuši savu lomu policejiski bandītiskajā valstiskajā sistēmā, pret kuru ir tik grūti noturēties pretī pat cilvēkiem ar vārdu, spējām, resursiem un gatavību cīnīties par savām tiesībām.
Vēl vairāk - šie un citi pēdējo gadu krietni daudzie gadījumi, kad publiski ir atklājusies valstisko drošībnieku un "tiesībsargātāju" nejēdzīgā, nekaunīgā vai pat atklāti noziedzīgā rīcība (ko, protams, policejiski bandītiskā sistēma izliekas nemanām), faktiski nevis iegrožo šos indivīdus un liek tiem kaut nedaudz piesargāties, bet tieši pretēji - uzskatāmi tiem demonstrē, ka tik ilgi, kamēr viņi darbojas šīs sistēmas akceptētos ietvaros, nekas viņiem nedraud.
Iekšējā balss saka, ka jau tuvākajā laikā mēs par mūsu tiesisko valsti ne tādus brīnumus vien vēl uzzināsim.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
