Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs... Pārdomas par zināmo nezināmajā
Mārcis Bendiks16.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dārgo lasītāj, ja vēlies viedokli par mūsu valdības pareizo/nepareizo rīcību epidēmijas laikā, infekcijas izplatības datu patiesumu/nepatiesumu vai arī par to, kā deputāti aplaiž cits citu ne tikai ar sliktām manierēm, droši vari šo nelasīt – šķir vien tālāk. Lai arī notikumu gaitas līdzība gan parlamentā, gan sērgas pārņemtā naktspatversmē prasīt prasās pēc feļetoniskas apsmaidīšanas, šoreiz par ko citu. Nevis par to, no kāda zīmola apakšveļas ērtāk pagatavot sejas masku. Šīs būs pārdomas par to, kas notiks pēc tam.
Mēs piedzīvojam neredzētu sociālas pašhipnozes uzliesmojumu (kāds vēl atceras tādus vārdus kā breksits vai impīčments vai ziņu virsrakstus, kuros pieminēta Grēta?), un šī pārņemtība ar situācijas aktualitāti ir cilvēciski saprotama. Lai cik unikālā vēstures virpulī esam ierauti, tomēr riskēšu ieskicēt dažas nākotnes ainiņas.
Par sērgu
Infekciju apturēt un sērgu iznīdēt bez vakcīnas un zālēm nav reāli. Tātad pasaules zinātnes brīnumi labākajā gadījumā mūs glābs nākamajā epidēmijas uzliesmojumā. Nākamziem. Vai arī šoziem – kā nu iegriezīsies. Un vispār slimības nekur nepazūd, tās nāk tikai klāt, un cilvēce iemācās ar tām sadzīvot. Ātrākais, uz ko varam cerēt, ir plaši pieejami droši paštesti – gan vīrusa klātesamības, gan izslimošanas konstatēšanai.
No tā izriet, ka veidosies jaunas sociālās uzvedības normas un to uzraudzība: apkārtstaigāšanai būs vajadzīgs attiecīga testa rezultāts plus pārvietošanās kontrole ar digitālām metodēm. Varu viegli iztēloties, ka līdzīgi kā aviopasažieriem pie drošības kontroles teātra apmeklētājiem būs jāstāv rindā pie ieejas, lai iepūstu kādā trubiņā. (Atcerēsimies: pēc 9/11 uzbrukuma dvīņu torņiem ASV mēs nomainījām savu iepriekšējo ceļošanas rutīnu nevis uz laiciņu, bet pavisam.)
Alternatīva šai orveliskajai perspektīvai būtu ļaut izslimot visiem strādājošajiem, bet pensionārus pa tam lāgam turēt ieslodzītus. Lai arī to var iedomāties kā tehniski realizējamu plānu (tikai jānodrošina kremēšanas jaudas nevienmērīgai klientu plūsmai plus hokeja laukumi kā pagaidu morgi), neviena pārstāvnieciska demokrātija šo nevar atļauties politiski. Tas arī izskaidro Apvienotās Karalistes stratēģijas straujo pagriezienu – no ieceres paglābt ekonomiku ar herd immunity jeb kolektīvo imunitāti, upurējot kādu daudzumu indivīdu, uz masveida testēšanu, izolēšanu un infekcijas ierobežošanu.
Par ekonomiku un robežām
Sprādziena laikā ir muļķīgi mērīt vēja virzienu putekļu mākoņu kustības noteikšanai. IKP prognozes ar cipariem aiz komata šādos apstākļos ir bezjēdzīgas ņemšanās produkts. Miljardu miljardiem lieli budžetu deficītu pieaugumi un triljonu emisija notiek ne tik daudz biznesa uzturēšanai (jo sociālās distancēšanās dēļ tas apstājas šā kā tā), cik patēriņa noturēšanai minimālas pietiekamības līmenī. Mums nav itin nekādas pieredzes, lai izdarītu ticamas prognozes. Skaidrs ir tikai tas, ka globāla ekonomikas sarukšana ir jau sākusies, bet cerība, ka to visu var pārdzīvot bez strādāšanas, tikai ar bezgalīgiem pabalstiem no “izrakstītām” naudiņām, ir smieklīgi naiva.
Atcerēsimies, ka bez jebkādiem vīrusiem tikai robežas atjaunošana starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju pēc breksita draudēja ar milzu robu abu pušu ekonomikās. Toreiz pasaules gala aina britiem tika zīmēta vienas robežas dēļ, starp kontinentu un salām. Mūsu ērtā un ne pārāk dārgā dzīve balstījās gan nekontrolētā vides piesārņošanā Ķīnā un citur pasaulē, gan lēta darbaspēka migrēšanā uz dārzeņu audzēšanas un gaļas ražošanas lielvalstīm. Tā tas vairs nebūs.
Robežu atjaunošana, kas notika uz katras suverēnas valsts atsevišķa lēmuma pamata, skaudri izgaismojas pašreizējās ES spices politisko impotenci. Nedēļām ilgi no Briseles nāca bubināšana, ka veselības aizsardzība, ziniet, neesot tās kompetence. Kad beidzot Eiropas Komisijas priekšniece uzkāpa tribīnē, varējām pārliecināties, ka šamā ir tikpat tvirta un pārliecinoša kā peļķē samačkāta veca avīze.
Uz šī fona Eiropas politikā atkal ir redzami suverēni dalībnieki. Piedevām publikai nāk pēkšņā atklāsme, ka globālās ziepēs miljardus var aizņemties tikai valsts un robežas uzturēt – tikai organizēts spēks. Man šķiet acīm redzami, ka sabiedrības pāreja no naudas pelnīšanas uz naudas saņemšanu no valsts, kas pastiprināta ar vēlmi nodrošināt stingru kārtību, rada vislabvēlīgāko augsni autoritārismam un galēji kreisas politikas uzplaukumam. Tā kā vienlaikus pieaugs armijas un Zemessardzes nozīme, kokteilis var izrādīties itin dzirkstīgs.
Pēc tam viss atkal būs labi. Tikai citādi
Svarīgi saprast, ka termini “apkarošana” vai “karš pret infekciju” ir koši, bet maldinoši. Tas, ko šobrīd dara vairākums demokrātisko valstu, ir epidēmijas gaitas palēnināšana, lai mazinātu vienlaicīgu visu slimnīcu jaudu pārslodzi. Tas dod cerību glābt zināmu skaitu dzīvību, vienlaikus šo stāvokli paildzinot. Nekādu brīnumainu pārmaiņu uz tuvāko nosaukto termiņu, proti, 14. aprīli, nebūs. Būs kārtējie ārkārtējās situācijas pagarinājumi.
No tā savukārt izriet, ka ar dārza darbu sākšanos un it īpaši ap kartupeļu stādāmo laiku uz ceļiem izbrauks arī padsmit gadu nekustināti žiguļi un moskviči ar kartupeļu maisiem uz jumta un vaļējos bagāžniekos. Atgādināšu: zilu vai zaļu moskviču, ja tā vadītājam galvā platmale, nedrīkst apdzīt, ja tam ir iespēja nogriezties. Nav svarīgi, pa labi vai pa kreisi, jo bīstami ir abējādi.
Homo sapiens ir pielāgošanās un izdzīvošanas lielmeistars. Protams, mums lieti noder plašākas publikas mazāk apjaustais apstāklis, ka Latvijā ir ļoti labs internets. Izrādās, ka pat mācības ir itin labi iespējamas attālināti. Un, lai cik tizla tā e-veselības štelle kopumā arī būtu, tomēr bez e-receptēm būtu daudzkārt grūtāk. Tajā pašā laikā acīmredzams, ka pašreizējā situācija nav normāla ne sociāli, ne ekonomiski. Tā nevar ilgt mūžīgi, lai arī nebeigsies pēkšņi pēc pāris nedēļām.
Velti iedomāties, ka mēs iznāksim saulītē, rokās sadevušies, un dzīvosim, kā iepriekš. Tā nebūs atgriešanās iepriekšējā normalitātē, kā ik gadus tas notiek pāris dienu pēc Zvejnieku svētku ekscesiem vai ik piecus gadus pēc Dziesmu svētku noslēguma katarses. Pēc tam, pēc nezin kam mēs izkāpsim jaunā realitātē, kuras vaibsti jau sāk iezīmēties.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
