Iesaki rakstu: 
Novembri, kad atzīmējam gan Lāčplēša dienu, gan Latvijas dzimšanas dienu, mēdz saukt par Patriotu mēnesi. Skan daudz cildenu vārdu, daļa no sirds, daļa "pēc protokola".
Es uzskatu, ka patriota pienākums ir uz patieso situāciju savā tēvzemē skatīties reāli. Tāpēc jums, visticamāk, nepatiks tas, ko šajos svētkos gribu teikt. Nebūs mierinoši, taču varbūt rosinoši.
Visā pasaulē gaisā virmo nestabilitāte. Pavisam tuvu mums Krievija karo ar Ukrainu. Un ir pamats nedrošībai, jo iespēja, ka tas tiešā veidā var skart Baltijas valstis, tagad vairs nav nulle. Latvijas reakcija - bailes, bravūra, arī zināma pārcentība, kad ar "ģeopolitiku" tiek aizbildinātas lietas, kam ar to maz saistības.
Tāda labila situācija, kad kara nav, bet miera arī vairs ne. Tāds anti-miers, ne-miers. Mums tagad līdzās visu laiku gruzdēs, jo Krievijai miers vairs nav iespējams. Viņiem šis stāvoklis ir pat ļoti ērts, nav jāniekojas ar kaut kādu tur demokrātiju. Visu frontei, visu uzvarai...
Bet ko darīt mums? Ne šausmināties, ne priecāties. Šis ne-miers ir ar mums uz ilgu laiku, tas maksās dārgi un tiks maksimāli izmantots iekšpolitiski.
Ne-miers it kā mudina tverties pie stiprākā, vienoties ap valdošajiem. Visprecīzāk šo vēsmu uztvēris valsts prezidents; viņš visiem pasaka, kas un kā jādara. Universāls tautas ombudsmens - kaķīti noglaudīs, gotiņu apmīļos, nelaimē nokļuvušos mierinās, pagastvečus norās, vētras norautos jumtus vēlēs atjaunot, elektrībai cenu pazemināt, banku apetīti ierobežot...
Mums tik ļoti patīk šis kontrasts ar iepriekšējā aroganci, ka pat nepajautājam - vai šī aktivitāte risina Latvijas sistēmiskās problēmas? Mums tāds empātisks prezidents, bet vai tas apturēs lejupslīdi?
Uz šīs rosības fona valdība nemainīgi nodarbojas ar sevi pašu, mīļoto. Pusgadu skaitījusi ķeblim kājas, tagad atrod piepildījumu Stambulas konvencijā un partnerības institūcijas likumdošanas labirintos. Šķiet, tā ir galvenā jēga valdības pastāvēšanai. Tīri vai jābaidās - kas turpmāk viņus saturēs kopā? Jo citi jautājumi tiek konsekventi atlikti. Ne tagad, vēlāk, jo - karš, ģeopolitika, paši saprotat.
Turpretī ierēdniecība kā deep state/valsts valstī zied! Tā ražo un pielāgo likumus, tā virza vai bremzē, tā nekad par sevi nepiemirst. Tā veido valstī tādu klimatu, ka birokrāts, kas neko neražo, ir visu lietu mērs, nevis uzņēmējs, kas rada vērtības.
Ierēdniecības maigo varu vislabāk ir uztvēris Vienotības Reirs, kas par tās interesēm ir gatavs pat krist cīņā pret banku lobiju. Jo cīņa par hipotekāro kredītu sloga samazināšanu pirmām kārtām ir ierēdniecības interesēs - kam vēl citam, ja ne šai kastai ar augstiem, garantētiem ienākumiem šie kredīti ir izsniegti?
Un tagad par to, kas jums nepatiks. Sistēma pati sevi nemainīs. Tas jādara pilsoniskai sabiedrībai, nevalstiskām organizācijām ar savu dienaskārtību, savām prasībām. Ne tām NVO, ko rada, finansē un kontrolē ierēdniecības specializēts atzars. Bet tām, kuras radīsiet/vai neradīsiet tieši jūs.
Es zinu, cilvēkos ir nepārvarama skepse par savu līdzdalību. Cilvēki pat nespēj mobilizēties, lai izveidotu biedrību paši savas mājas sakārtošanai, kur nu vēl kopējai valsts uzlabošanai. Un šī mūsu skepse baro ierēdniecību, viņi sajūtas esam vagari, kas var mūs "pērt", bet mēs vienalga paklanīsimies...
Trakie, nepieradinātie, stūrgalvīgie - kur jūs esat, jūsu tik ļoti pietrūkst!
Gribas atgādināt - Latvijas Republiku nenodibināja ierēdņi. To izdarīja dažādu biedrību, interešu grupu, kustību un apvienību pārstāvji. Latvijas neatkarību 1919.gadā nenosargāja ierēdņi, bet gan kareivji un brīvprātīgie ar ieročiem rokās, gan cilvēki, kas ziedoja uzvarai, sievietes, kas gādāja par siltu zupu, meitenes, kas glāba ievainotos. Un to visu uz brīvprātības, pašorganizēšanās principiem.
Mēs varam pazaudēt to, ko esam saņēmuši svētā mantojumā, ja tikai no malas pasīvi noskatīsimies, ja neatradīsim veidu, kā līdzdarboties. To mainīt - tāds ir mans novēlējums Patriotu mēnesī.
Seko mums 
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
