Tautas atmiņas horizonts, metafizika un suverenitāte

Iesaki rakstu:

Sociumā negrozāmi ir saskatāmas intelektuālās epidēmijas sekas. Seku griezīgākā izpausme ir cilvēku apziņas īss horizonts un tādēļ īsa horizonta mentalitāte, spējot uztvert un apjēgt tikai nelielu tagadnes fragmentu. Nākotnes horizonts eksistē vienīgi no sociuma megatrendiem izvairīgo indivīdu apziņā. Sociuma pamatmasa pret nākotni izturas vienaldzīgi. Futuroloģiskā apātija ir masveidīgs psihiskais sasniegums.

Rietumu civilizācijā futuroloģiskās apātijas pamatiemesls ir eiropeīdu novecošana un izmiršana. Minētās likstas degradē ļaužu apziņu. Tajā nākotnes projektiem nav vietas.

Austrumeiropas anklāvā un ne tikai šī anklāva, bet Eiropas Savienības „kodolā” Latvijas Republikā (sveiciens Čigānes kundzei!) īsa horizonta mentalitātei ir specifiska izcelsme. Specifiska ir tendence nolādēt un aizmirst sociālistisko pagātni. Respektīvi, specifiska ir velme no tautas atmiņas izdzēst informāciju par sasniegto sociālistiskajā iekārtā.

Tā ir bezprātīga velme, un tai var pievērsties vienīgi bezprāši. Koši redzama ir viņu tieksme starp neseno pagātni un tagadni izrakt komunikatīvo aizu. Un tas nekas, ka šī aiza Latvijā būs arī aiza kultūras attīstībā, šodienas kultūru truli atslēdzot no 70.gadu panākumiem – sasniegtajām visaugstākajām virsotnēm latviešu tautas kultūras vēsturē. Bezprāšus tas neinteresē. Bezprāši turpina izšņaukt viņu smadzenēs sastrutojošo bezprātību. Sociālistiskajā iekārtā aizvadītie gadu desmiti esot bijušas mocības melnā ikdienā, un padomju laiks nav neko labu devis latviešu tautai. Padomju laiks („okupācija”) samaitāja latviešu tautu.

Tāda pieeja ir svilinošas dumjības pierādījums. Padomju perioda norakstītāji ir tik dumji, ka nesaprot elementāru loģiku. Norakstot vēstures izgāztuvē padomju periodu, izgāstuvē tiek norakstīta arī visa latviešu tauta. Svilinošās dumjības autori to nav spējīgi aptvert. Ja padomju laiks tautai nedeva neko labu un to samaitāja, tad šī tauta arī pēcpadomju laikā ir samaitāta un nekur nederīga etniskā šķirne. Loģika ir elementāra. Pēc tautas samaitātās dzīves padomijā otrā rītā uz brokastu laiku (1990.g.4.maijā) nevarēja uzpeldēt nesamaitāta tauta. Tātad atjaunotajā LR sāka šļakstīties samaitāta tauta. Cita loģika ir neloģiska.

Loģika ir elementāra vēl vienā ziņā. Samaitātajai tautai pēcpadomju gados nevarēja piedzimt nesamaitāta jaunā paaudze. Tātad arī latviešu jaunā paaudze nevar lepoties ar savu nesamaitātību. Turklāt jaunā paaudze ir vēl samaitātāka nekā viņu vecāku un vecvecāku samaitātās paaudzes. Atkal jāatceras elementāra loģika: sliktas izpausmes var ģenerēt vienīgi vēl sliktākas izpausmes. Tas jau sen ir novērots ģenētiskajās un kulturoloģiskajās mutācijās.

Svilinošā dumjība prot kūleņoties tikai vienā virzienā – tautas atmiņas un tādējādi arī tautas nākotnes likvidēšanā. Bez tautas atmiņas tautai nevar būt nekādas nākotnes, jo tautas nākotnes projektēšanas galvenais balsts ir tautas atmiņa. Tik tikko minētā tēze ir sava veida tautas stratēģiskais detonators un tautas atmiņas metafizika – pirmpamats un pirmelements. Piesakot karu pagātnei, tiek pieteikts karš nākotnei. Atsakoties no pagātnes mantojuma, atsakāmies no nākotnes perspektīvām.

Tautas atmiņai ir cementējoša metafizika. Tautas atmiņa ir suverēns – visaugstākās garīgās varas iemiesojums. Tautas atmiņai piemīt suverenitāte – funkcionālā patstāvība. Tautas atmiņa funkcionē suverēni bez citu ideoloģisko instrumentu palīdzības. Tautas atmiņa spēj viena pati sociuma apziņā formēt ideoloģiskos konceptus. Ja cilvēki stingri atceras, kas viņu pagātnē ir bijis labs un paliekošs, tad nekāda ideoloģiskā zombēšana nevar sagandēt cilvēku atmiņu.

Tautas atmiņa praktiski ir atsevišķu cilvēku, tautas pārstāvju, atmiņa. Savukārt cilvēki bez atmiņas nav cilvēki. Atmiņa neatkarīgi (suverēni) no citiem faktoriem veido cilvēku par cilvēku. Cilvēks bez atmiņas ir nepilnvērtīgs radījums un nav spējīgs uz labiem darbiem. Bez atmiņas nav sirdsapziņas. Sirdsapziņas centrā ir atmiņa – notikušā morālais vērtējums. Bez atmiņas nav cilvēka patstāvīgā domāšana. Atmiņas kropļošana vai likvidēšana ir cilvēka patstāvīgās domāšanas aizliegšana, kas ir ideoloģiskās verdzības rafinēta forma.

Pret tautas atmiņu parasti neviens atklāti nespiedz. Latvijā neviens atklāti nesludina tautas atmiņas nevajadzību. Toties atklāti tiek veikta masīva ideoloģiskā apstrāde, netieši latviešus mudinot atsacīties no savas pagātnes; respektīvi, no tautas atmiņas. Pēcpadomju laikā Rīgā funkcionē pamatīga mašinērija tautas atmiņas iznīdēšanā. Šajā mašinērijā ietilpst gan ārzemju fondu algoti profesionālie kadri, gan vietējā budžeta algoti profesionālie kadri. Latviešu tautas atmiņu iznīdē paši latvieši – neoliberālisma un posmodernisma matadori. Turklāt viņi ir bijušās Padomju Savienības politikas savdabīgi turpinātāji. To viņi nesaprot, bet tas ir fakts. Matadori ir galvenokārt jaunākās paaudzes politologi, kuru smadzenēs neietilpst dziļa un objektīva izpratne par procesiem padomju valsts pēdējos gados.

Tautas atmiņas mērķtiecīgo iznīdēšanu ievadīja PSKP ideoloģija. Konkrēti – „perestroikas” ideoloģija, aktīvi musinot izsmiet un nicināt dzīvi padomju valstī. Praktiski tas nozīmēja sociuma atsacīšanos no vairāku paaudžu ilgās pagātnes.

Pie mums Latvijā tautas atmiņas svētību bremzē valsts kraha nelabums. Cilvēki mīl dzīvot ne tikai materiālajā komfortā, bet arī garīgajā komfortā. Tā principā nav laba parādība, taču tā eksistē. Cilvēkiem patīk justies garīgi atvieglotiem un garīgi nesaspringtiem. Garīgo komfortu nodrošina stereotipi, pierasti tēli, jēdzieni, shēmas, politiskā un ekonomiskā stabilitāte, valsts mērogā definēta nākotnes aina.

Lieta ir dīvaina. Par garīgo komfortu cilvēki visvairāk sāk rūpēties posmos, kad materiālā dzīve kļūst grūta un pat nepanesama, kā tas ir valsts kraha nesaulē. Tādos posmos izplēn nākotnes cerības un kā garīgā komforta atribūti nelabi dominē prāta slinkums, inertums, pasivitāte, vienaldzība. Sastopoties ar materiālās dzīves grūtībām, cilvēku liela daļa reaģē deviances formās; proti, sabiedrībā neakceptētās formās – pagānisma, okultisma, vulgāras un perversas izklaides. Cilvēki savu konfūziju (apmulsumu, sajukumu, neskaidrību) ne reti maskē ar pārspīlētu bravūru un pārspīlētu dzīves apmierinātību. Tagadnes notikumi netiek kritiski vētīti. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pie mums galvaspilsētā aizvadītajā laikā ir vērojama idiotiska pašapmierinātība.

Bez komentāra (priekš normāliem cilvēkiem tas nav vajadzīgs) minēšu četrus piemērus: 1) „Patlaban darbojas trīs spēcīgi dzinuļi, kas Latvijas tiesu darbu padara arvien efektīvāku, operatīvāku, caurskatāmāku – un tādēļ arī daudz autoritatīvāku. Šie progresa "motori" ir informācijas tehnoloģiju radīto rīku pielietojums, tiesu sistēmā strādājošo profesionālais entuziasms un intensīva starptautiskā sadarbība”. 2) „Latvijas interesēs ir ekonomiski stipra un politiski stabila Eiropas Savienība, tostarp konkurētspējīga eirozona. Lai to panāktu, mums jārod efektīvākie risinājumi eirozonas stiprināšanai. Esam ieinteresēti vienotā Eiropā, taču, ja atsevišķas dalībvalstis virzās uz ciešāku integrāciju savā starpā, tad Latvijai ir svarīgi būt šo valstu kodolā". 3) „Uzskatu, ka Latvija ir valsts, kura var - mums ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuriem ir gan zināšanas, gan pieredze, gan apņemšanās, lai varētu saražot lielu daļu no mūsu militārajiem spēkiem nepieciešamā pašu mājās. Manuprāt tieši šī ir viena no svarīgākajām komponentēm militārās industrijas attīstībai Latvijā. Ir vitāli svarīgi, lai Latvijas karavīri, zemessargi un jaunsargi lietotu un nēsātu Latvijā nevis ārvalstīs ražotu preci”. 4) „Latvijas ekonomikas izaicinājums globālajā vidē ir ilgtspējīga izaugsme, tostarp integrācija globālo korporāciju vērtību ķēdēs. Globālā ekonomika un attiecīgi arī reģionālā un nacionālā ekonomika šobrīd atrodas izaugsmes trajektorijā. Saskaņā ar dažādām prognozēm izaugsmes trajektorijas saglabāšanās ir gaidāma vēl tuvākos 3–5 gadus, kas iezīmē pozitīvu perspektīvu, vērojot Latvijas tautsaimniecības attīstības rādītājus un tendences”. 

Tāda idiotiska pašapmierinātība gribot negribot stimulē ārprātīgu jautājumu. Varbūt patiešām pēc PSRS sabrukuma Latvijā uzpeldēja fundamentāli samaitāta tauta ar fundamentāli kroplu varas inteliģenci, un tā dzemdēja vēl samaitātākus pēcnācējus? Un kas notiek ar ārprātīgo jautājumu, ja atceramies, ka LR ir krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību bez nacionālās suverenitātes un ar lepnu valsts krahu? Vai tad ārprātīgais jautājums nepārvēršas retoriskā jautājumā, ar kuru grib kaut ko kaismīgi apgalvot vai noliegt, bet nevis dzirdēt atbildi? „Perestroikas” fantasmagorija un tās sekas nepārprotami liecina, ka patiešām kaut kas ar „padomju tautas” politiskās elites kādu daļu ir cilvēciski novirzījies šausmīgi greizi. Tiekamies ar morālajiem monstriem, himērām, zemcilvēkiem.

Seko mums