Iesaki rakstu: 
Latviešu „Delfos” 2016.gada 25.septembrī ievietoja materiālu par V.Putina attieksmi pret PSRS sabrukumu: viņaprāt, PSRS vajadzēja reformēt, bet nevis sagraut.
Tāds viedoklis šobaltdien ir diezgan apšaubāms. Iespējams, vēl apšaubāmāks tas būs nākotnē, kad uz XX gadsimta nogales vēsturiskajiem notikumiem Austrumeiropā kompetenti cilvēki raudzīsies bez nacionālistiskajām kaislībām, kas noteikti bremzē analītisko objektivitāti pašlaik.
Toties V.Putina slavenā atziņa par PSRS sabrukumu kā "20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” nav apšaubāma šobaltdien un nebūs apšaubāma arī nākotnē. PSRS tautām tā bija milzīga katastrofa. Acīmredzot nākotnē Rietumeiropas patriotiskie spēki skaļi atzīs PSRS sabrukumu kā ģeopolitisko katastrofu visai Eiropai, ievērojami paplašinot amerikāņu ģeopolitisko varu subkontinentā. No PSRS sabrukuma visvairāk ieguva ASV.
Uzzinot V.Putina jaunāko attieksmi pret PSRS sabrukumu, rodas daudzi jautājumi. Bet vai reāli PSRS tika sagrauta? Varbūt faktiski arī bija tikai zināmas reformas, un PSRS būtībā netika sagrauta? Varbūt notika tas, pēc kā centās Staļins? Proti, tika likvidēts partijas varas monopols, kas traucēja valsts celtniecību jau pirms II Pasaules kara. Staļins saprata partijas destruktīvo lomu valstī un paredzēja izmainīt partijas vietu valsts politiskajā sistēmā. „Perestroika” īstenībā realizēja senu projektu – likvidēt partijas varas monopolu. Tas, pirmkārt.
Otrkārt, PSRS sabrukums izlaboja vēl vienu būtisku nepilnību polietniskajā Padomju Savienībā. Veidojot PSRS, tautām tika atņemta nacionālā simbolika, un tās vietā visiem uzspiesta viena simbolika. Tas tautām nepatika. Tā bija boļševiku psiholoģiskā kļūda, veidojot PSRS. To saprata paši boļševiki, taču novērst šo kļūdu nebija viegli. „Perestroika” izlaboja šo kļūdu.
Ko PSRS tautām reāli deva PSRS sabrukums? Vai reāli nacionālās republikas atguva vienīgi savus nacionālos simbolus (karogu, himnu, ģerboni) jeb atguva arī īstu neatkarību? Vai reāli Latvija atguva neatkarību? Vai reāli Latvijā varu ieguva latviešu tauta? Vai reāli Latvijā izmainījās varas nomenklatūra, sabiedrības šķiriskā struktūra, radās jauna valdošā kārta? Vai no varas tika padzīti komunisti, čekisti? Kas noziedzīgi piesavinājās sabiedrisko īpašumu PSRS sabrukuma rezultātā? Vai tie bija bijušie komunistu un čekistu barveži vai viss tika sadalīts godīgi?
Latvijā tie ir retoriski jautājumi. Latvijā principā nekas nemainījās. Sāka plīvot vienīgi cits karogs, skanēt cita himna un lietots cits ģerbonis. Bet pats galvenais – sākās latviešu fundamentāla deģenerācija. Bet to ļoti daudzi latvieši nav spējīgi saprast. Lai to saprastu, ir vajadzīgs prāts. Prāts pie mums ir liels deficīts. Tāpēc „Delfos” komentāros ārdās bezprātīgie, vienpusīgi lūkojoties uz katastrofālajiem notikumiem ar PSRS, LPSR un LR.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
