Iesaki rakstu: 
Sākšu ar īsu uzziņu: tiem, kas plāno neiet uz vēlēšanām, un tiem, kas grasās vēlēšanu urnā iemest tukšu aploksni, būtu jāņem vērā tas, ka viņu balsis proporcionāli tiks pieskaitītas Saeimā iekļuvušo partiju sarakstiem. Tāda ir patlaban spēkā esošā vēlēšanu sistēma Latvijā.
Tāpēc es uz vēlēšanām iešu. Izvēle nebūs viegla, jo starp sarakstiem nav neviena, kam es novēlētu piecdesmit viena deputāta vietu Saeimā. Taču tad, ja katrs Latvijas pilsonis nobalsos par savu izvēli, liekot plusiņus tiem kandidātiem, kam uzticas, un svītrojot tos, par kuru stāju un profesionalitāti nav drošs, mēs kopā būsim izveidojuši tādu likumdevēju, kas atspoguļos mūsu kopīgo izvēli.
Vērtējot programmas un vētījot kandidātus, man svarīgas ir atbildes uz trim jautājumiem: Kas ir ģimene? Vai vakcinācija ar preparātu, no kura iespējamas smagas blaknes, drīkst būt obligāta? Kam pieder 1930. gadā ierīkotais Uzvaras laukums: tiem, kas godina brīvības cīnītājus, vai tiem, kas atbalsta Latvijas okupāciju un karu Ukrainā?
Kāpēc tieši šie trīs jautājumi man šķiet paši svarīgākie? Tāpēc, ka tie vistiešākā veidā skar mūsu nācijas pastāvēšanu – demogrāfiju, izglītību, veselību, brīvību un drošību.
Par ģimeni
Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums par bērna mātes partneres, lesbietes, pielīdzināšanu tēvam un abu šo lesbiešu kopdzīves pielīdzināšanu “ģimenei” ir nepārprotams signāls, ka Latvijas ne vien politisko, bet arī tiesisko vidi sāk pārņemt kreiso liberāļu “iekļāvīgās dažādības” ideoloģija.
Te svarīgi ir saprast divas lietas. Atsaukšanās uz homoseksuāļu “beztiesiskumu” un “apspiestību” izklausās dīvaini valstī, kur homoseksuālas dzimumattiecības ir dekriminalizētas jau 1992. gadā. Kopš tā laika ikviens homoseksuāls cilvēks Latvijā var dzīvot kopā, ar ko grib, un sēdēt, cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir.
Otra lieta: viendzimuma pāru attiecības neapdraud sabiedrību tikmēr, kamēr šādas attiecības netiek pasludinātas par normu un propagandētas bērnudārzos un skolās, bērniem domātās grāmatās, filmās un televīzijas seriālos.
Patlaban daudzi Kanādas skolotāji, psihologi un vecāki ceļ trauksmi: valdības atbalstītais projekts SOGI (abreviatūra no “Seksuālā orientācija un dzimuma identitāte”) ir kārtējais Trojas zirgs, kas tiek ievilkts Kanādas izglītības sistēmā, piesedzoties ar “iekļāvīgās dažādības” vīģes lapu. Šī programma tiek izmantota homoseksuālisma propagandai skolās un bērnudārzos. SOGI izplatītajos bukletos ir redzams gan divu vīriešu, gan divu sieviešu dzimumakts, turklāt bērniem, arī pavisam maziem, tiek mācīts pašapmierināties.
Tāpēc tautas kustība “Action4Canada”, kas apvieno miljoniem kanādiešu demokrātiskai cīņā pret valdības destruktīvo politiku, aicina aizsargāt bērnus no pāragras seksualizēšanas.
Bērns daudz vairāk seko instinktiem nekā apziņai un tāpēc ir vai nu godprātīgi audzināms, vai ļaunprātīgi manipulējams. Bet tagad daudzu Rietumvalstu skolās bērniem tiek iestāstīts, ka dzimums ir nevis bioloģiski detertminēts, bet katra paša izvēles jautājums. Vācijā pat ir pieņemts likums, kas paredz, ka pusaudzim no četrpadsmit gadu vecuma ir atļauts reizi gadā mainīt dzimumu, un tā ir valsts apmaksāta operācija.
Šīs propagandas rezultātā pasaulē ir dramatiski pieaudzis to bērnu skaits, kas vēlas mainīt dzimumu. Apvienotajā Karalistē desmit gados tas ir pieaudzis pat par četriem tūkstošiem (!) procentu.
Diemžēl līdzīga situācija ir vērojama arī ASV. Taču psihiatri, kas ar konkrētiem faktiem apgāž “iekļāvīgās dažādības” aktīvistu galveno argumentu, ka pusaudži, kam netiks ļauts mainīt dzimumu, padarīs sev galu, tiek apklusināti un pat atlaisti no darba.
Vienlaikus arvien straujāk pieaug to personu skaists, kas nožēlo dzimuma maiņas operāciju un vēlas atgūt savu oriģinālo dzimumu. Taču auglība daudzos gadījumos ir neatgriezeniski zaudēta.
Tikmēr Zviedrijā pēc Liberālās Tautas partijas jauniešu nodaļas aktīvistu domām arī incestam un nekrofilijai ir “jākļūst likumīgiem”.
Diemžēl Latvijas sabiedriskie mediji par šīm kreiso liberāļu ideoloģijas izraisītajām konsekvencēm klusē.
Jāpiebilst, ka Eiropā jau labu laiku ir vērojama bīstama tendence – konvencijas, rekomendācijas un pat likumi tiek rakstīti tā, lai nodrošinātu īpašas tiesības minoritātēm, padarot sabiedrības vairumu par apspiestu grupu.
Tieši tāpēc man ir svarīga partiju un konkrētu politiķu nostāja ģimenes jautājumā.
Un vēl kāda zīmīga detaļa: LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka” iesaka balsot par “Jauno Vienotību”, “Progresīvajiem”, “Attīstībai/Par” vai “Konservatīvajiem”.
Par vakcināciju
Sākšu ar nelielu atkāpi. Vācijā nesen veikts pētījums uzrāda, ka tikai sešpadsmit procenti cilvēku spēj uztvert argumentus. Pārējie dzird vienīgi to, ko grib dzirdēt, reaģē emocionāli un atbild, neuzklausot sarunu biedru. Tas nozīmē, ka vairums cilvēku nesaprot fundamentālas lietas un tāpēc kļūst lēti manipulējami.
Divus gadus politiķi un platstraumes mediji ir skandinājuši saukli “Tici zinātnei!”, kaut gan zinātne nav ticības lieta. 2020. gada janvārī izdevumā “The Lancet” parādījās 27 ekspertu vēstule, uz kuru kā uz aksiomu atsaucās gan politiķi, gan platstraumes mediji. Vēstulē tika apgalvots, ka jaunais vīruss ir dabiskas izcelsmes un nāk no Uhaņas tirgus. Līdz dažus mēnešus vēlāk atklājās, ka Uhaņas tirgū nekad nav tikuši pārdoti sikspārņi un bruņneši (sikspārņu alas atrodas Dienvidķīnā, bet Uhaņa – valsts centrālajā daļā). Turklāt vēstuli bija uzrakstījis un tai parakstus noorganizējis Pīters Dezeks, zinātnieks, kas pats personiski bija iesaistīts manipulācijās ar koronavīrusiem Uhaņas laboratorijā.
Šie un citi atklātībā nākušie fakti liek secināt, ka uzticēties zinātnei nav tas pats, kas uzticēties jebkuram zinātniekam. Jo ne katrs zinātnieks pārstāv zinātni, ir arī tādi, kas pārstāv intereses.
Tagad realitāte ir apliecinājusi, ka šīs vakcīnas nepasargā no inficēšanās, transmisijas un nāves, kā arī nenodrošina solīto kolektīvo imunitāti, turklāt, kā liecina VAERS dati, var izraisīt smagas un neatgriezeniskas blaknes. ASV pēc vakcinācijas pret Covid-19 šā gada sākumā bija reģistrēts 21 tūkstotis miokardīta gadījumu pusaudžiem un jauniešiem, viens no tiem mira no miokarda infarkta.
Tāpēc ASV un citviet pasaulē virkne augsti kvalificētu speciālistu, riskējot ar karjeru un reputāciju, ir uzdrošinājušies celt trauksmi sakarā ar neveiksmīgajām globālā biomedicīnas kompleksa Covid-19 stratēģijām.
Vai Latvijas sabiedriskie mediji ir ziņojuši par šiem satraucošajiem faktiem? Vai ir atreferēti viedokļi, kas atšķiras no koalīcijas politiķu naratīva? Vai valdība ir sarīkojusi zinātnisku diskusiju, kurā būtu pārstāvēti dažādi viedokļi? Diemžēl ne.
Tikmēr daudzi atceras to, kā ar absurdiem tirdzniecības liegumiem un lokdauniem tika putināts mazais un vidējais bizness un audzēts valsts parāds, vienlaikus dāsni tērējot naudu Vakcinācijas birojam un ministra Pavļuta iepirktajām 120 intensīvās terapijas gultām, katra no kurām gan neesot maksājusi gluži 666 tūkstošus eiro, tomēr to patieso cenu neviens tā arī nav nosaucis.
Savukārt cilvēkiem, kas atteicās vakcinēties ar preparātu, kura iedarbība nav pārbaudīta vismaz piecu gadu garumā, tika liegta iespēja strādāt un saņemt virkni pakalpojumu.
Valdība pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz pedagogu publiski pausto jautājumu, ar ko nevakcinēts, bet vesels cilvēks ir bīstamāks par vakcinētu.
Neatbildēts palika arī jautājums, ar kādu “zinātni” var attaisnot valdības īstenotās represijas un diskrimināciju pret nevakcinētajiem. Tāpēc attieksme pret šo jautājumu man ir svarīgs kritērijs, vērtējot partiju programmas un politiķu stāju.
Par mantojumu
Arī šīs pārdomas sākšu ar nelielu atkāpi. Agrāk bija skaidrs: ir ļaunuma impērija PSRS un ir demokrātiskie, brīvie Rietumi. Patlaban viss ir savīts ellišķīgā musturā.
Pavisam īsi sakot: komunisti dievnamus spridzināja, putinisti dievnamus ceļ, taču kalpo tajos nevis Kristum, bet gan tam, kas Kristu tuksnesī kārdināja. Viņi “iesvētī” ballistiskās raķetes, sēj melus, naidu un iznīcību. Karu sauc par mieru, mieru par karu, bet iebrukumu suverēnā kaimiņu valstī – par apdraudētās dzimtenes aizsardzību.
Savukārt kreisie liberāļi politkorektuma aizsegā soli pa solim iznīcina vārda un apziņas brīvību, tiecoties pārvērst pasauli par totalitāru elektronisku koncentrācijas nometni, kurā nav nacionālu valstu, nav ģimenes un mantošanas tiesību, nav privātīpašuma un privātuma.
Un abi šie šķietamie pretspēki ar pilnu jaudu ir iedarbinājuši propagandas mašīnu, šķeļot sabiedrību un cīnoties par cilvēku prātiem.
Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību, jo gan putinisms, gan kreisais liberālisms ir agresīvi destruktīvas ideoloģijas, garīgi un fiziski neauglīgas.
Latvijā beidzot ir izrauts PSRS impērisko ambīciju stabs no Uzvaras laukuma miesas. Daudzi – ne vien latvieši, bet arī Latvijai lojālie cittautieši – ir atviegloti uzelpojuši. Taču attīrīt laukumu no simbola, kas gadiem šķēlis sabiedrību, ir vieglāk, nekā sakārtot domāšanu.
Režisors Staņislavs Tokalovs, jautāts par pieminekļa demontāžu, saka: “Laika gaitā šis lēmums palīdzēs mums apvienoties. Protams, liels “paldies” partijai “Saskaņa”, kas vietu, kur cilvēki nāca nolikt ziedus un pieminēt vectēvus, pārvērta par Putina režīma sponsorētu tumsonības un pretlatvisku politisku paziņojumu platformu. Piecus gadus es filmēju notikumus pie pieminekļa, bet pirms tam mācījos krievu skolā un redzēju, par ko tas viss sāka pārvērsties. Cilvēki, kas to paveica, ir radikāli noskaņoti krievvalodīgie. Dialogs ar viņiem nav iespējams, viņi vienkārši ir aizvainoti uz visu pasauli un priecātos, ja visiem būtu tikpat slikti, kā viņiem. Sāku filmēt “Viss būs labi”, lai parādītu, ka manai ģimenei ir tādas pašas problēmas kā jebkurai citai latviešu ģimenei. Mums ir daudz vairāk kopīga, mēs esam daudz līdzīgāki, nekā varētu šķist.”
Laikā, kad Eiropā notiek karš, ko izraisījis mūsu valstij naidīgs kaimiņš, ārkārtīgi svarīgi ir apvienot visus Latvijai lojālos cilvēkus, īstenojot konstruktīvu nacionālismu, kā savulaik to Somijā izdarīja mans valstsvīra etalons Gustavs Mannerheims
– vienīgais pretinieks, kuru esot cienījis Staļins, un vienīgais sabiedrotais, kam Hitlers nav uzdrošinājies iebilst.
Īpašu ievērību izraisa fakts, ka Otrā pasaules kara laikā somiem, zviedriem, karēļiem un lapiem, kas gadsimtiem bija dzīvojuši kopā, pievienojās arī nesen ieceļojušie krievi, ebreji, igauņi, latvieši, tatāri u.c., taču Somijā visi lojālie pilsoņi tika uzskatīti par somiem.
Mannerheims nepieļāva Trešā reiha pieprasītās represijas pret ebrejiem. Viņa atbilde Hitleram bija īsa: “Somijā nav ebreju. Pie mums dzīvo tikai somi, taču somi mēdz būt dažādi – lielākā daļa apmeklē baznīcu, bet ir arī tādi, kas apmeklē sinagogu, tomēr tas nevar kļūt par iemeslu vajāšanām.” Nav brīnums, ka Somijas armijā bija arī armijas rabīni.
Protams, Latvijas pašreizējā situācija atšķiras no tā laika Somijas situācijas, taču skaidrs ir tas, ka mums ir ne tikai jāatbrīvojas no piektās kolonnas, bet arī jāstiprina kopības sajūta, apliecinot tās vērtības, kas gadsimtiem ir veidojušas mūsu nācijas morālisko satversmi.
P.S. Īsa piebilde. Valsts kases apkopotie dati liecina, ka valsts parāds 2021. gadā ir pieaudzis par 2,8 miljardiem eiro jeb par 22,5 procentiem un sasniedzis 15,259 miljardus eiro. Tas izskaidro, kāpēc premjers Kariņš vēl nesen priecīgi vēstīja tautai, ka “nauda ir tik daudz, kā nekad nav bijusi, ļoti daudz naudas“. Tiesa, viņš noklusēja, ka tērēta tiek nevis godīgi nopelnīta, bet uz parādu paņemta nauda.
Kāpēc tad es nemudinu analizēt partiju ekonomiskās programmas? Tāpēc, ka tās politiķi prot un mēdz realizēt arī savtīgās interesēs. Bet tie, kam ģimene, nācijas veselība un valsts drošība ir galvenās vērtības, drīzāk, cerams, kalpos tautai, nevis apkalpos globālistu projektus un savu kabatu.
Ieklausieties, ko par to saka Džordža Meloni, jaunā Itālijas premjerministre: “Kāpēc ģimene ir ienaidnieks? Tāpēc, ka ģimene definē mūsu identitāti. Bez identitātes mēs būtu perfekti vergi patērētāji, gluži tāpat kā bez nacionālās, reliģiskās un dzimuma identitātes. Ja es nedrīkstu sevi identificēt kā itāliete, kristiete, sieviete, māte, ja man tā vietā jāsaka x pilsone, x džendera vecāks numur viens vai numur divi, es esmu cipars. Jo tad, ja es esmu cipars, man vairs nav identitātes, man nav sakņu, es esmu ideāls globālo finanšu spekulāciju žēlastības vergs. Tāpēc mēs aizsargāsim mūsu vērtības – Dievu, ģimeni, tēvzemi.”
Lai Itālijas piemērs mūs iedvesmo!
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
