Iesaki rakstu: 
Ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēks nolemj uzrakstīt rakstu interneta portālam. Tieksme izpausties monologā parasti rodas tad, kad to nevar izdarīt dialogā. Šoreiz sarunas neiespējamībai bija objektīvs pamats, jo jaunākā potenciālā dialoga dalībniece vēl ir bērnudārza vecumā. Tomēr pēc īsās vārdu apmaiņas jutos gandrīz kā Žaks Paganels, kurš sarunā ar Tolinē uzzināja daudz jauna gan par ģeogrāfiju, gan par izglītību.
Raksta iemesls bija bērnudārza zīmējums, kas tika veltīts Atmodas laikam. Uz smaidošo cilvēku krūtīm bija uzzīmēti lieli V burta simboli, izkrāsoti Latvijas karoga krāsās. Aizrādīju, ka Atmodas laikā bija cits simbols – auseklītis, taču sev par pārsteigumu izdzirdēju secinājumu, ka es neko nesaprotot. Uz jautājumu, kāpēc viņa tā uzskata, saņēmu vēl negaidītāku atbildi – es esmu vecs, bet viņa ir jauna, tāpēc viņa saprotot labāk par mani.
Līdz šim biju pārliecināts, ka divu pirkstu žests simbolizē angliski runājošo uzvaru pār latviski runājošajiem un to pieņemts nēsāt mūsdienu valstī. Problēmas rodas, ja vēlamais mūsdienās tiek projicēts atpakaļ pagātnē, bet vēl ir saglabājušies dzīvi cilvēki, kuri šo laiku piedzīvojuši. Mēģinājumu atjaunot vēsturisko patiesīgumu iztraucēja skaļa balss no blakusistabas - lai taču bērnam liekot mieru. Un vispār – divu pirkstu žests esot labāks par trīspirkstu kombināciju – pigu.
Tehnoloģiskā sabiedrībā katrai jaunajai paaudzei ir jābūt vismaz tikpat zinošai kā iepriekšējai paaudzei. Tai ir jāizprot, kāpēc gaisā paceļas kosmosa kuģis un veikala plauktos nepietrūkst preču. Nepietiek tikai ar zināšanām, vēl ir vajadzīga arī saprašana - tas, ko agrāk sauca par Dieva dāvanu. Katrai jaunajai paaudzei ir no jauna jākonstruē savs kosmosa kuģis un no jauna jāpiepilda veikala plaukti, lai radoši spētu atrisināt negaidītās problēmas, ko sevī slēpj nākotne.
Leģenda vēsta, ka ciemos pie smagi slimā un vecuma vārguma pārņemtā Imanuela Kanta atnāca viens no viņa skolniekiem. Slimnieks sakopoja visus spēkus, lai pieceltos no gultas un, kājās stāvot, sagaidītu ciemiņu. Skolnieks steidzās atvainoties, ka viņa dēļ izcilajam filozofam bija jāpatērē tik daudz spēka. Kants esot pasmaidījis un atbildējis, ka ne jau skolnieka dēļ viņš ir piecēlies no gultas. To viņš esot izdarījis tāpēc, lai joprojām vēl nezustu spējas brīnīties par to cilvēku, kurš atrodas viņā pašā.
Sabiedrība vienmēr izjuta dziļu cieņu pret cilvēkiem, kuri spējuši attīstīt savus talantus līdz citu cilvēku apbrīnai. Viens no izglītības sistēmas mērķiem bija šādu cilvēku izaudzināšana, lai netiktu apdraudēta cilvēces pastāvēšana nākotnē. Frīdrihs Nīče iesēja pamatīgas šaubas šo uzskatu patiesīgumā. Cilvēks savos uzskatos no dabas bērna bija kļuvis par dabas pavēlnieku, kurš sāka jau apdraudēt pašas dabas pastāvēšanu.
Kanta laikmetā uzskatīja, ka jau pats viņa vārds – Imanuels - norādīja uz to, ka Dievs ir ar mums. Ja tas tā būtu vienmēr, tad kāpēc jaunās zināšanas neuzlaboja cilvēka attiecības ar dabu, bet gan bija vērstas uz paša cilvēka iznīcināšanu? Pagājušais gadsimts apstiprināja Nīčes uzskatu pareizību, liekot Rietumu zinātnei izstrādāt jaunu attīstības koncepciju. Vajadzēja no jauna noformulēt acīmredzamus un drošticamus pamatus, uz kuriem varētu būvēt nākotnes sabiedrību.
Viena no tehnoloģiskās sabiedrības būvniecības problēmām bija nepietiekamā ticība formālās loģikas pareizībai. Tā neiekļāva sevī saturu, liekot no jauna validēt atrastos risinājumus. Ja izdotos atbrīvoties no satura ietekmes, tad ticība formālai loģikai kļūtu absolūta, un to varētu izmantot par universālu pamatu nākotnes sabiedrības celtniecībai.
No tehnoloģijas viedokļa cilvēka un tehniskās iekārtas darbības principi atšķiras. Cilvēks ir emocionāla būtne, tāpēc viņam nav svarīgi, vai domāšana ir pareiza. Tehniskā iekārta var darboties tikai tad, ja tās algoritms – domāšana ir pareiza. Tas nozīmē, ka risinājumos, kuros ir konflikts starp cilvēku un tehnoloģiju, cilvēks pat nepamanīs, ka attiecībā pret viņu ir pieļauta kļūda. Pieļautā kļūda neietekmēs cilvēku, jo viņš jau tāpat dzīvo melu pasaulē. Izsakoties citiem vārdiem, attiecībā pret cilvēku saturu var atmest un to pilnībā pakļaut formālās loģikas likumiem.
Lai cilvēks informāciju varētu uztvert sajūtu līmenī, viņā nepieciešams attīstīt patikas un nepatikas jūtas. Šo jūtu pamatā ir sevis kā seksuālas būtnes apzināšanās. Jo vairāk cilvēks domās par seksu, jo vairāk viņš arī informāciju uztvers ar sajūtām, nevis domāšanu. Pat tik svarīgā jomā kā likumdošana cilvēkam varēs uzticēt nodarboties tikai ar jautājumiem, kas saistīti ar vairošanos, svarīgākās problēmas atstājot tehnoloģiju pārziņā.
Nav šaubu, ka ne visi cilvēki piekritīs tehnoloģiskās sabiedrības perspektīvai. Lai šo problēmu novērstu, jebkurai tēzei nepieciešams pretnostatīt antitēzi un diskusiju padarīt par bezjēdzīgu. Rūpes par sabiedrības attīstību nākotnē var pasniegt kā cilvēka individuālās brīvības ierobežošanu kolektīvā mērķa sasniegšanas vārdā. To varēs izdarīt, brīvības vārdam piešķirot absolūtā labuma nozīmi.
Cilvēks ir ne tikai emocionāla, bet arī aktīva būtne. Sabiedrībā, kurā valda kārtība, tā ar savu aktivitāti rada haosu. Savukārt haosa pārņemtā sabiedrībā cilvēka aktivitāte rada kārtību. Atliek tikai pieskatīt, lai cilvēks šo kārtību veidotu priekš sevis, nevis sabiedrības, un viņam būs iespaids, ka viņš dzīvo pasaulē, kurā valda brīvība.
Tehnoloģiskā sabiedrībā brīvības sajūta ir iespējama cilvēku sabiedrībā, taču tā nav iespējama attiecībā pret dabu. Daudzi miljardieri sev par godu vēlētos Ēģiptē uzcelt piramīdas, taču to aizliedz stingrie noteikumi. Nauda ir vērtība cilvēku pasaulē, taču to neatpazīst daba. Jaunais sabiedrības modelis var pastāvēt tikai šķirti no dabas, tāpēc tieši tāpat tehnoloģiskā sabiedrība neatpazīst jebkuru cilvēka kā ar dabu saistītas būtnes īpašību.
Mūsdienu problēmas risināsies cēloņu, nevis seku līmenī. Pašlaik cilvēks ir nobijies pats no sevis un vēlas izveidot pasauli, kurā viņa prāts spētu visu kontrolēt. Droši vien ilgam laikam būs jāpaiet, kamēr cilvēks no jauna atgūs ticību tam spēkam, pateicoties kuram bija iespējama cilvēka evolūcija.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
