Iesaki rakstu: 
Labi zināmajā pasaciņā dažādi zvēriņi – telēni un citi – bija šokēti par to, ka prasmīgais kazlēns bija šos sadomājis saskaitīt un pieskaitīt. Tas, kas trešdien notika ap baisajiem jaunatklājumiem par tautas skaitīšanas superslepeno un superintīmo datu nepietiekamo noglabātību, nav nosaucams citādi kā par telēnu cienīgu brēku.
Par ko tad, ja uz situāciju raudzīties vēsi un racionāli, sacēlās milzīgais tracis, uz kuru tik operatīvi un atbildīgi (jeb nepārdomāti un histēriski – kā nu uz to skatīties) reaģēja gan Centrālās statistikas pārvaldes un Valsts datu inspekcijas vadība, gan ministri un pat Ministru prezidents, par plašajām interneta komentētāju masām nemaz nerunājot?
Īsi un vienkārši – viss sākās (un beidzās) ar „atklājumu”, ka, izsakoties portāla DELFI vārdiem, „elektroniskā tautas skaitīšanas sistēma šobrīd ļauj itin viegli iegūt visus datus par tajā reģistrētajām personām, ja ir zināms personas kods un pases numurs, kurus savukārt var atrast interneta meklētājos gan dažādos oficiālos lēmumos un reģistros, gan citos dokumentos”.
Cilvēkiem, kam ikdienā nav nekādas darīšanas ar publiskajām datu bāzēm, no šī paziņojuma varēja šķist: šausmas, šausmas, nu tik ļaundari masveidā pieķersies mūsu aizpildītajām anketām un sarakstīs dažādas riebeklības, turklāt noskaidros no tām gan mūsu deklarētās dzīvesvietas, gan mūsu valstij atklātās ziņas, kas bija jāmin tautas skaitīšanas anketā.
Taču šis „atklājums”, maigi izsakoties, bija pamatīgi pārspīlēts. Lieta tā, ka atšķirībā no personu kodiem, kas internetā patiešām ir viegli un aši pieejami, pasu dati (sērija un numurs), kuri arī bija obligāti nepieciešami reģistrācijai un piekļuvei konkrētai anketai, internetā tā vienkārši apkārt nemētājas, lai ko mums apgalvotu atsevišķi „eksperti”. Gluži vienkārši tāpēc, ka tie publiskajās datu bāzēs netiek uzrādīti – netiek, un viss.
Realitāte ir tāda: maksimums, kas brīvi pieejams internetā, ir atsevišķi valsts notāru lēmumi, kuros atrodams gan personas kods, gan pases dati, – un tas arī gandrīz viss. Papildus tam faktiski vienīgā iespēja, kā tikt pie kāda sveša cilvēka personas koda un pases datiem vienlaikus, ir – doties uz Uzņēmumu reģistru un par diviem latiem pasūtīt tās kompānijas reģistrācijas lietu, kurā šī persona ir amatpersona vai dalībnieks. Ja cilvēks uzņēmējdarbībā nav iesaistīts, - tad nu nekā.
(Protams, pasu dati reizē ar personas datiem ir visdažādāko līzingu, banku u.tml. rīcībā, taču uz visām šīm struktūrām attiecas Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas, un šie dati tiek pietiekami nopietni glabāti, lai tā vienkārši un brīvi pa internetu masveidā nemētātos.)
Cik liels līdz ar to kopumā bija to cilvēku skaits, kuru aizpildīto anketu nevainība bija reāli apdraudēta? (Uzsveru: runa ir tikai un vienīgi par anketu drošību, jo deklarētās dzīvesvietas ikvienam uzņēmējdarbībā iesaistītam cilvēkam tāpat jebkurš interesents itin vienkārši var uzzināt gan tai pašā Uzņēmumu reģistrā, gan Lursoft un firmas.lv interneta datu bāzēs.)
Lai ko arī teiktu un ar ko baidītu brēcējeksperti, augstākais – augstākais, daži simti no tiem simt tūkstošiem, kas anketas internetā jau aizpildījuši.
Nedomāju, ka kāds, pie skaidra prāta būdams, spēj iedomāties ļaundarus, kas dodas uz Uzņēmumu reģistru un tur masveidā par diviem latiem gabalā pasūta uzņēmumu reģistrācijas lietas, lai no tām izrakstītu cilvēku personas kodus un pasu numurus, lai tad, mēli izbāzuši, pārrakstītu viņu aizpildītās anketas (nu, tās, kas patiešām jau aizpildītas).
Savukārt internetā brīvi atrodamo personas kodu un pasu numuru „komplektu” skaits ir ārkārtīgi neliels – izsakoties DELFI „atklājēju” vārdiem, tādi ir „vairāki”.
Un, kas attiecas uz trešdien tāpat izskanējušo vaimanu, ka šajā briesmīgajā sistēmā viens cilvēks var paņemt no otra viņa personas kodu un pases numuru un ar tiem viņa anketā salabot visu, kas vien ienāk prātā, - jā, protams, taču tieši to pašu iespējams izdarīt arī ar otra bankas karti un PIN kodu vai internetbankas karti (kalkulatoru), ja nu kāds ir tik dulns, ka to nodod citās rokās.
Ar vārdu sakot, tautas skaitīšanas rezultātu precizitāti nekas reāli neapdraudēja, toties salīdzinoši vienkāršā reģistrēšanās metode ļāva pamatoti cerēt, ka anketu aizpildīšana būs maksimāli masveidīga, tā nodrošinot šim pietiekami dārgi izmaksājušajam pasākumam tā vienīgo iespējamo jēgu – noskaidrot, cik tad mūsu īsti ir atlicis un kādi īsti esam.
Kas sanāks tagad, „aizsargājot” tāpat visnotaļ viegli pieejamos personu datus, – jupis viņu zina. Bet, protams, kāpēc gan plašajām interneta komentētāju masām bez īpašas iedziļināšanās nesašust par mūsu valsts kārtējo fantastisko un unikālo, un mūs visus par tik vienreizējiem padarošo neizdarību, bet tik daudzām amatpersonām - nepabrēkāt un nepakulstīt gaisu, ja ir parādījusies brīnišķa iespēja apliecināt savu principialitāti un atbildīgumu?
Turklāt šai tukškulstīšanai ir arī visnotaļ praktiski iemesli: tikko kā ekonomikas ministrs pietiekami skaļi nebrēks pēc amatpersonu atbildības noskaidrošanas, kādam var ienākt prātā ieminēties, ka galvenais atbildīgais taču ir viņš pats, bet, tikko kā Valsts datu inspekcija neveiks „stingrus un cietus” pasākumus, kādam var ienākt prātā apjautāties – kā gan tas nācās, ka šie liekēži „atmodās” tikai tad, kad par „caurumiņu” tautas skaitīšanas sistēmā paziņoja masu mediji... Un tā nu labāk turpināt brēkāt.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
