Tiesībsargs stomās par viņam piedāvātu citramonu kā vienīgo palīdzību pēcmeningīta galvassāpēm

Iesaki rakstu:

Lēmumu neinteresēties par ieslodzītajam nodrošinātās medicīniskās palīdzības kvalitāti Tiesībsarga birojs bija pieņēmis, neraugoties uz Augstākās tiesas lēmumu saistībā ar citu ieslodzītā Artūra Krastiņa sūdzību, kurā bija izvērsti aprakstīts arī ieslodzītā veselības stāvoklis un pat norādīts, ka „cietuma medicīniskās daļas iespējas ekonomiskās situācijas dēļ ir diezgan ierobežotas”.

No šī dokumenta izrietēja, ka ieslodzītajam, kurš 2003. gadā pārslimojis meningītu, noteikta vesela virkne diagnožu un viņš dažu mēnešu laikā pēc medicīniskās palīdzības cietuma medicīniskajā daļā vērsies kopumā 36 reizes, taču visa palīdzība bijusi „nozīmētais Citramons pret galvassāpēm un Diacarb, no kura palika vēl sliktāk”.

„Vēršu uzmanību, ka neesmu kompetents izvērtēt to, cik kvalitatīva un Jūsu veselības stāvoklim atbilstoša ir Jums sniegtā medicīniskā kvalitāte,” – tā bija teikts Krastiņam nosūtītajā oficiālajā Tiesībsarga biroja atzinumā, kas bija nonācis Pietiek rīcībā.

Arī tagad, jau uz Pietiek jautājumu, vai pats tiesībsargs gadījumā, ja viņam pēc pārslimota meningīta hronisku galvassāpju gadījumā kā vienīgo ārstniecības līdzekli piedāvātu citramonu, šādu medicīnisko aprūpi uzskatītu par adekvātu un atbilstošu, Tiesībsarga birojs joprojām norāda uz savu nespēju vērtēt šādus jautājumus: „Uz jautājumu, kādi medikamenti vai medicīniskas manipulācijas būtu adekvātas un atbilstošas pārslimota meningīta hronisku galvassāpju gadījumā, atbildi var sniegt persona ar speciālām medicīniskām iemaņām.”

Tiesa, nu Jansons taisnojas, ka Tiesībsarga birojā regulāri tiekot saņemtas sūdzības no ieslodzītajām personām par medicīnisko aprūpi ieslodzījuma vietās: „Šāda rakstura lietās Tiesībsargs vērtē medicīniskās aprūpes pieejamību, proti, vai ieslodzītajam medicīniskā palīdzība ir pieejama. Medicīniskās aprūpes kvalitāti atbilstoši savām funkcijām ir tiesīga vērtēt Veselības inspekcija, kura var konstatēt, vai konkrētā persona ir saņēmusi medikamentus, izmeklējumus, dažāda rakstura medicīniskās manipulācijas atbilstoši savam veselības stāvoklim.”

No ieslodzījuma vietas izziņām, kas arī šajā lietā bijušas vienīgais Tiesībsarga biroja informācijas avots, Jansonam radies priekšstats – „nav pamats uzskatīt, ka konkrētajam ieslodzītajam ieslodzījuma vietā nebūtu pieejama medicīniskā aprūpe”. Turklāt tiesībsargs jau pērn esot veicis plašu situācijas izpēti un ieteicis gan izstrādāt ieslodzīto personu veselības aprūpes koncepciju, gan atbrīvot no pacienta iemaksas trūcīgas ieslodzītās personas, gan atjaunot Cietumu slimnīcas darbību pilnā apjomā vai arī nodrošināt ieslodzīto personu stacionāro ārstēšanu publiskās ārstniecības iestādēs. Par to, kas darīts šo ieteikumu īstenošanai, Tiesībsarga birojs gan klusē.

Savukārt uz jautājumu, kāpēc Tiesībsarga biroja pārstāvis atteicies pat tikties ar ieslodzīto Krastiņu, Jansona skaidrojums ir: telefonsarunā ieslodzītais norādījis faktus un apstākļus, kas jau iepriekš bijuši minēti saņemtajā iesniegumā, tādēļ arī pieņemts lēmums konkrēto ieslodzīto neapmeklēt Rīgas Centrālcietumā. „Šajā telefonsarunā ieslodzītajam tika norādīts, ka nepieciešamības gadījumā viņš ir tiesīgs atkārtoti vērsties Tiesībsarga birojā”, turklāt „būtu nesamērīgi prasīt, lai, izskatot katru no brīvības atņemšanas vietām sūtītu iesniegumu, Tiesībsargs tās apmeklētu, ja nav pamata aizdomām par tiesību pārkāpumu”.

Kā Pietiek jau informēja, Krastiņš tika apcietināts tiesas zālē 2008. gada 30. septembrī pēc pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas pretrunīgā lietā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un saskaņā ar klātesošo iespaidiem vienīgais no apsūdzētajiem reālu cietumsodu – piecus gadus cietumā – saņēma lielā mērā tāpēc, ka esot pārāk pašpārliecināti izturējies pret tiesu.

Apcietināšana tiesas zālē notika, kaut gan spriedums nesaturēja apcietinājuma kā visstingrākā drošības līdzekļa piemērošanas pamatojumu, savukārt tiesību norma par to, ka pamats apcietinājumam var būt pirmās instances tiesas spriedums par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, par kuru piespriests brīvības atņemšanas sods, stājās spēkā tikai 2009. gada 1. jūlijā.

Taču Jansona vadītais Tiesībsarga birojs atzinis, ka arī jau gandrīz trīs gadus ieilgusī Krastiņa apelācijas sūdzības izskatīšana tā ieskatā nav atzīstama par vērā ņemamu cilvēktiesību pārkāpumu, kura dēļ vispār būtu vērts ierosināt pārbaudes lietu. „Uz patreizējo brīdi, kā tas izriet no Jūsu sniegtās informācijas, lietas izskatīšana apelācijas instances tiesā ilgst nepilnus trīs gadus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ECK 6.panta 1.punkta pārkāpumu ir konstatējusi lietās, kur viss tiesas process ildzis vismaz sešus, septiņus gadus,” skan Tiesībsarga biroja atbilde Krastiņam.

Iepriekšējā tiesas sēde Krastiņa lietā tika atlikta, jo prokuratūra bija negaidot pieņēmusi lēmumu grozīt apsūdzību, to mīkstinot. Nākamā tiesas sēde noteikta uz šā gada septembri, taču ieslodzītā radinieki ir pārliecināti, ka tiesas sastāva maiņas dēļ atlikta tiks arī tā un Krastiņš turpinās „sēdēt”. Turpretī, ja Krastiņš nebūtu vērsies ar apelāciju, viņš jau būtu varējis pretendēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu.

Tomēr saskaņā ar Tiesībsarga biroja skaidrojumu „nav iespējams vērtēt, vai ir noticis cilvēktiesību pārkāpums, jo tiesvedība joprojām notiek apelācijas instances tiesā. Tādejādi tiesībsargs nav tiesīgs šobrīd iejaukties lietas izskatīšanas procesā un vērtēt konkrētā procesa ietvaros pieņemtos lēmumus”.

Saskaņā ar Tiesībsarga likumu tiesībsarga galveno pienākumu vidū vismaz teorētiski ir privātpersonas cilvēktiesību aizsardzības veicināšana, labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē izvērtēšana un veicināšana, kā arī trūkumu atklāšana un novēršana tiesību aktos un to piemērošanā jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību un labas pārvaldības principa ievērošanu.

Seko mums