Iesaki rakstu: 
Civilizētā pasaule nevar pieteikt karu Krievijai, jo tas bīstami tuvinātu pasauli Trešajam pasaules karam. Nav šaubu, kas tas būtu pēdējais karš planētai Zeme, mums visiem, - kodolkarš neatstāj vietu cerībai un dzīvībai.
Bet ko darīt?!
Brīvās pasaules sabiedrībai ir jāvienojas par pilnīgi skaidru vēstījumu Krievijai, īpaši tās elitei. Kamēr Krievijas vadonis būs Putins, tikmēr nekādas sarunas vairs nenotiks, sankcijas netiks atceltas. Krievija ir sevi apzīmogojusi sevi kā valsts, kuru vada slepkavas un klīniski meļi. Traģiski, bet fakts.
Putins ir sevi apliecinājis kā pilnīgi un galīgi neuzticams sarunu partneris, kurš nepilda solījumus, melo, manipulē, slepkavo Krievijā, sūta slepkavas uz citām valstīm, šauj pa pasažieru lidmašīnām, met bumbas uz dzemdību namiem. Monstrs.
Piedevām šobrīd viņš ir kļuvis par kara noziedznieku. Runāt ar viņu ir bezjēdzīgi, neproduktīvi un bezcerīgi. Dialogs ir vismaz divu pušu cieņpilna saruna. Par Putinu ir skaidrs - dialogs nav iespējams. Ir neskaitāmas reizes mēģināts. Viņš ir pārkāpis visas iespējamās robežas, tai skaitā cilvēcības un veselā saprāta.
Tāpēc ir jāliek absolūti skaidrs punkts. Neviens nediktēs Krievijai, ar kādu valdnieku turpināt dzīvot? Krievijai pašai ir jāizdara izvēle.
Protams, šobrīd ir jāizdara viss, lai apstādinātu vājprātu, lai ukraiņi un krievu ļaudis netiktu pārvērsti par lielgabalu gaļu. Tagad nekas cits neatliek kā mēģināt nomierināt Kremļa plānprātīgos. (Brīvās pasaules politiķiem derētu konsultēties ar policijas ekspertiem, kuri risina ķīlnieku krīzes ar bruņotiem psihopātiem.)
Bet tālāk Krievijas sabiedrībai ir absolūti skaidri jāsaprot - ar Putinu neviens atbildīgs brīvās pasaules politiķis vairs nespēs runāt. Putins tieši tāpat kā Hitlers ir pārkāpis to liktenīgo robežu, kur kāds varētu viņam uzticēties.
Krievija ir skaista zeme, tauta ar bagātu kultūru, bet tai beidzot ir jāspēj atbrīvoties no pseidomesiāniskās, impēriskās augstprātības, ka viņi ir īpašāki pār citām tautām. Šī doma pazudināja Krieviju 19./20. gadsimtu mijā, tā sagrāva arī impērisko PSRS.
Cieņa ir divvirzienu ceļš, un Putinam ar savu aprobežoto čekista prātu to nebija lemts to saprast. Tāpēc viņam ir laiks aiziet. Bet izvadīt viņu ar kājām pa priekšu vai kā citādāk, - to var izlemt tikai un vienīgi paši Krievijas pilsoņi. Pārējai pasaulei ir svarīgi, ka Krieviju valdību pārstāv loģiski, cienījami un uzticami ļaudis.
Protams, tas nebūs viegli pēc 20+ gadu masīvās un masveidīgās smadzeņu skalošanas. Bet tā ir Krievijas pilsoņu atbildība vēstures un planētas Zeme priekšā. Cerēsim, ka viņiem būs vairāk prāta, atbildības un galvenais - drosmes nekā vāciešiem 1934. gadā.
Mēs atkal esam to durvju priekšā, kuras atverot varam iegāzties Katastrofas bedrē. Šobrīd tā ir Krievijas pilsoņu, tās elites atbildība - izglābt pasauli no Kremļa huntas ārprāta.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.