Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Valdis Zatlers no 19. līdz 22. decembrim uzturoties oficiālā vizītē Krievijā, tiksies ne tikai ar kaimiņvalsts prezidentu Dmitriju Medvedevu, bet arī premjeru Vladimiru Putinu, ar kuru runās par abu valstu ekonomiskās sadarbības jautājumiem. Ārpolitikas eksperts Kārlis Daukšts, kura specializācija ir tieši Krievija, Pietiek pauž uzskatu, ka tikšanās ar Putinu piešķir Zatlera vizītei papildu nozīmi. Atbildot uz Pietiek jautājumiem, politologs uzsver, ka tieši Putina, nevis Medvedeva rokās atrodas reālās ekonomisko lēmumu pieņemšanas sviras.
Cik būtiska ir nianse, ka Zatlers savā Maskavas vizītē tiksies arī ar premjeru Putinu?
Tā ir vissvarīgākā nianse visā vizītē. Zatlera vizītes iznākums un rezultativitāte būs atkarīga no tā, vai ar viņu tiksies Putins, jo viņa rokās atrodas praktisko ekonomisko un citu uzdevumu risinājumi. Prezidentam Medvedevam, kaut arī ļoti ietekmīgai un cienītai personai, patlaban rokās nav praktisko uzdevumu realizācijas mehānismu – finanšu sviru, lēmumu pieņemšanas sviru, starpvalstu līgumu realizācijas, starpvaldību sadarbības. Viss tas atrodas premjerministra Putina rokās, kurš ir tā galva, kas ir pagriezta uz praktisko uzdevumu risināšanu.
Ir spekulācijas, ka Putins kandidēs nākamajās prezidenta vēlēšanās un atgriezīsies Kremlī. Šī nianse arī piešķir nozīmi faktam, ka Zatlers tiksies ar Putinu?
Patlaban šīs spekulācijas ir ļoti izplatītas, un tur ir daudzas sazvērestības teorijas, leģendas. Bet es nedomāju, ka Zatlera vizīte ir ar tik tālejošu saturu, lai šai niansei būtu nozīme.
Jūsuprāt, Zatlera vizītes nozīme Latvijā nav pārspīlēta? Gaidas nav pārāk lielas?
Zināt, protams, ka mēs uzskatām sevi par pasaules nabu un stratēģiski ļoti nozīmīgu. Taču mums nav jāaizmirst, ka šī vizīte notiek ļoti dziļā kontekstā ar tiem kontekstiem, kuri attīstās starp NATO un Krieviju, starp Eiropas Savienību un Krieviju, un šīs vizītes iznākums jāskatās arī šajā kontekstā. Krievija tomēr grib veidot daudz labākas attiecības ar ES valstīm, no kurām parasti izskan antikrieviski lozungi un antikrieviski mēģinājumi deprimēt [nomākt, nospiest] Krieviju. Šai vizītei būs sava loma, sava vieta tālākajās ārpolitiskajās darbībās.
Skandāls ap WikiLeaks, kura publiskotajā informācijā skarta arī Baltijas valstu aizsardzība no iespējamiem Krievijas draudiem, piešķir kādu fonu Zatlera vizītei Maskavā?
Sākotnēji Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kad uzzināja par WikiLeaks, pateica, ka tā ir ļoti interesanta lasāmviela, kurai nebūtu vajadzības pievērst uzmanību. Taču tad, kad WikiLeaks nopublicēja informāciju par NATO plāniem iekļaut Baltijas valstis Polijas aizsardzības plānā, Krievija tam piešķīra liela starptautiska notikuma nozīmi, pieprasot apstiprinājumu vai noliegumu no NATO.
Vai nav tā, ka Krievija koķetē ar šo tēmu, jo tai taču sen bija zināms par šo plānu?
Nu, protams, nu, bet dabiski, ka tas bija zināms un bija skaidrs, ka tādi plāni pastāv.
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.