Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!
Oskars Bundža, ārsts15.02.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Katrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti toleranto attieksmi pret resertifikācijas procedūru, kas mūsu "de iure" demokrātiskajā valstī gadiem ilgi nav saprotama ne loģiski, ne tiesiski, var secināt, ka liberālās demokrātijas (vai tomēr maskēta totalitārisma) idejas ir pārņēmušas pat mūsu tautas it kā kritiski domājošo daļu.
Proti, lai gan ārstu valstī trūkst, kolēģiem nešķiet svarīgi izprast savu faktisko neaizvietojamību un profesionālo kompetenci, bet dominē vēlme "droši" saglabāt darbavietu (vienalga, kā katrs uztver procesu - kā sadarbību ar valsti par hobija, iztikas avota saglabāšanu vai vien papīru trulu aizpildīšanu).
Šķiet, kādi 99,9 procenti Latvijas ārstu, būdami "profesionāļi", nav patriotiski noskaņoti, jo acīmredzami neatbalsta Satversmē sludinātās vērtības. Viņiem tātad nebūtu svarīgi, kurš izsniedz darba atļauju - krievi, amerikāņi vai ķīnieši. Jo nav iebildumu, ka tiesiski arvien anahroniskākā procedūrā to jau ilgstoši veic pusizjukusī, lielā mērā degradējusies, bet Saeimas un valdības konsekventi atbalstītā Latvijas Ārstu biedrība (kas saskaņā ar saviem statūtiem nekādi nav atbildīga par Latvijas Republikas saistībām).
Domājams, absolūtajam vairumam kolēģu nebūtu intereses lekcijas vai citā formātā uzzināt, cik precīzi sertifikācija, resertifikācija un ar to saistītās tiesiskās attiecības tiek reglamentētas, piemēram, Veterinārmedicīnas likumā. Arī Psihologu likums vai Būvniecības likums un tam pakārtotie MK noteikumi varētu būt laba viela pārdomām, cik "vērtīgs" mūsu valstij šķiet praktizēttiesīga ārsta statuss. Proti, Ārstniecības likumā iekļautais reglamentējums ir nožēlojams, jo īpaši, kopš 3.janvārī spēkā stājās pēdējie likuma grozījumi ar to Pārejas noteikumiem.
Mēdz būt "maskēta depresija", specifiski psihiska rakstura traucējumi, ko nereti grūti atpazīt pat dažādu specialitāšu ārstiem. Tiesa gan, pēdējā laikā tos diagnosticēt kļuvis "moderni", un "diagnozi" uzstāda pat ar medicīnu nesaistīti "profesionāļi".
Varbūt pienācis laiks saprast, ka bezjēdzīgais, valsts par katru cenu atbalstītais ārstniecības personu sertifikācijas un resertifikācijas process, pār ko valsts neīsteno un nespēs nekad īstenot reālu padotību, nav sabiedrībai lietderīga procedūra, bet vien "maskēta totalitārisma" (drīzāk, "maskēta feodālisma") izpausme?
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
