Trends (tendences)

Leonards Inkins
04.11.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Tā notiek tāpēc, ka arī viņi tomēr ir tikai cilvēki un arī viņi mēdz rīkoties mums nesaprotami. Gadās, ka viņu rīcība mums simpatizē un to uzskatām par lietderīgu, bet gadās arī, ka ne. Tāda ir cilvēka daba, un arī mēs esam tikai cilvēki.

Esiet godīgi un, uzlūkojot pasauli caur savu prizmu, arī uz sevi skatieties objektīvi. Pavērojiet, ko jums diktē zemapziņa un kurā brīdī jūs ar apziņu zemapziņas aicinājumus apvaldāt un pat noraidāt. Lūkojieties uz pasauli un citiem cilvēkiem caur savas apziņas prizmu.

Runājot Valda Atāla vārdiem: jūs neesat tik labi, kā jūs par sevi domājat.

Aplami ir domāt un sagaidīt, ka, ja kāds ir ievēlēts no patriotiskas apvienības, tad viņa rīcība būs tikai nacionāla un viņš izvirzīs, atbalstīs tikai nacionālus likumus. Un otrādi, ja būs ievēlēts no kosmopolītiskas, nacionālismu noliedzošas organizācijas, tad viņš apkaros nacionālismu.

Prakse liecina, ka tā nav, ka viss notiek citādi. Lai arī no kāda saraksta nebūtu ievēlēts deputāts, trends – tas ir tendences, sabiedrības vēlmes un kopēja virzība, kādu vērtību izcelšana un citu noliegšana, būs noteicošā politiķa rīcībai un runām.

Deputātu un politiķi vairāk par partiju programmām ietekmē situācija pasaulē un sabiedrības vēlmes. Kad minētais kļūs labvēlīgs tam, lai viņa rīcība un retorika kļūtu tāda, kā to vēlas nacionālisti, tad viņš savā rīcībā un runās pārtaps par nacionālu politiķi, bet partijas piederību nemainīs.

Šo mēs lieliski varam vērot Ukrainas notikumu kontekstā un maskavas pirksta gāšanā. Tu neesi citādāks – tā dari arī tu, arī tavu viedokli un uzvedību maina sabiedrības tendences. Ja tā nebūtu, tad nepastāvētu milzīgā modes industrija, kas aptver daudzas jomas.

Maskavas pirksts

Pavēro un iedziļinies! Kuri politiķi bija tie, kuri reāli lēma par maskavas pirksta nojaukšanu, kuri bija tie, kas organizēja gājienu par nojaukšanu un citu? Cik minēto ietekmēja tie, kuri līdz šim aicināja deokupēt Latviju?

Nojauca tie, kuri vēl nesen stāvēja un krita par to, ka tam ir jāstāv mūžīgi, piesauca dažādus līgumus un minēja citus dzelžainus «argumentus». 

Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Arī stabiņus ir jāprot uzlikt. Tas prasa darbu spējas, koncentrēšanos un rezultātu sasniegšanu. Tas, ka tu publiski paud, ka esi par to vai pret to, vai citē kādu konvenciju, vēl nenozīmē, ka esi spējīgs organizēt kaut pagalma sakopšanu.

Jā, tu vari atnākt ar savu slotu un pavicināt, īpaši, ja tevi filmē, bet pašam sagādāt nepieciešamo slotu skaitu, visu sagatavot un organizēt, uzaicināt žurnālistus, nu, tam bieži nedz spēka, nedz prasmju nepietiek.

Es nebūt neatbalstu stabiņus Rīgas ielās un citur, bet, lai tie uz ielām parādītos, ir nepieciešams veikt mērķtiecīgas darbības. Sarunāt, uzzīmēt, projektēt, pasūtīt, uzstādīt u.c. Un izrādās, ka konvenciju piesaucēji un citu cilvēcisku vērtību aizstāvji labi, ja prot par to parunāt, bet veikt praktiskus darbus ir pavisam kas cits.

Ja iebilsti stabiņu eksistencei, tad tev ir jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai stabiņus novāktu, bet tam nepietiek nedz spēka, nedz prasmes, nedz, kā izrādās, patiesas vēlmes. Ja kādi pūlējās un «naturalizēja», tad tev būs smagi jāstrādā, lai šo atsauktu un atņemtu pilsonību.

Atminies, bija laiks, kad tēvzemieši bija pozīcijā Rīgā. Kas tad bija citādi, vai dzīres 9. maijā tika pārtrauktas, vai Rīga kļuva latviskāka? Nē. Tad nāca atklāti maskavas interešu īstenotāji, un viņi pamanījās, kā jau maskavā pieņemts, strādāt greizi, tērēt naudu, aizņemties, remontēt un citu.

Kad, pateicoties ukraiņiem, trends mainījās, jaunatnākušie veikli aizmirsa par integrāciju, saskaņu un līgumiem. Viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem nogāza maskavas pirkstu. Lieta darīta!

Iespējams, ka, ja šis būtu jāveic kādai citai partijai, tad tiktu dibinātas komisijas, pieaicināti speciālisti, vērtēti līgumi...

Viņi izdara ātrāk, veiklāk un pat labāk nekā tie, kas par to mutiski stāv un krīt, bet nepanāk un neizdara.

Trends diktē un nosaka, ka politiķis ne tikai tev teiks to, ko tu vēlies dzirdēt, bet pat darīs to, ko tu vēlies.

Nišas

Pastāv tas, ko dēvē par politiskām nišām. Ir tādas, kurās nokļūt gribētāju ir daudz, un ir tādas, kuras nav pieprasītas. Tajās, kuras ir pieprasītas, ar elkoņiem grūstoties, nelietīgas atlases rezultātā vairumā gadījumu vadībā nokļūst darīt spējīgie un mērķus sasniegt varošie, kā arī, boksa valodā runājot, tie, kuri spēj turēt sitienus.

Bet nišās, kur nav konkurences, pietiek aizpildīt iesniegumu uz apšaubāmas kvalitātes veidlapas, un tu jau esi ģenerāļa formā, kaut ne militāru zināšanu, ne citu, lai nēsātu virsnieka uzplečus un pat formu, nav. Pamēģini tādu izaugsmi bruņotajos spēkos. Tas prasīs daudz laika un daudz pūļu, jo tev būs jāsacenšas ar citiem, kā arī jāatbilst prasībām.

Līdzīga aina ir izglītības iestādēs. Ir augstskolas, kurās grūtāk iekļūt, ir tādas, kurās iestāties var daudzi, bet ir tādas, kurās mācās tikai īpašie studenti. Vai zini, kāpēc seržanta dēls nemācīsies tur, kur mācās ģenerāļa atvases? Tāpēc, ka ģenerālim ir savi bērni un seržanta dēlam jāmeklē cita mācību iestāde.

Cilvēkiem ir dažādas prasmju un darba spējas. Spējas un prasmes dzīves laikā mainās. Dzīves sākumā cilvēks tikai mācās un apgūst zināšanas un prasmes, tad viņš apgūto ir spējīgs pielietot, un ir laiks, kad varēšana ir palikusi pagātnē, kad var par to tikai parunāt un vērtēt citu paveikto vai nepaveikto. Esi taču dzirdējis slaveno dziesmu par runčiem.

Mums ir dažādos laikos dažādas darba spējas, dažādi apķērību līmeņi, kuras ļoti ietekmē mūsu psiholoģiskais stāvoklis, stress un personiskās problēmas.

Ir arī tādi, kuriem Radītājs nav šūpulī ielicis asu prātu un ātru uztveri, viņiem ir grūtības pat vienkāršas lietas izprast, bet tad, kad viņi ir izpratuši, viņi ir nelokāmi. Viņi ir kā vilciens, kurš brauc pa sliedēm un nemēdz nogriezties ne pa labi ne pa kreisi, kaut ir teikts, ka, ja nebrauksi pa kreisi, netiksi pa labi.

Politiķis

Pirms gadiem divdesmit es ar cerību un pat sajūsmu vēroju, ka kādā no Eiropas valstīm nacionālisti vēlēšanās ir ieguvuši nepieredzēti daudz balsu. Bija pat gadījumi, kad viņi nokļuva pozīcijā un viņu pārstāvis pat vadīja valsti. Naivi cerēju, ka nu tik būs, nu būs nacionāla rīcība, bet nekā. Faktiski nekas nemainījās, jo, kaut arī viņi vēlēšanās piedalījās ar nacionāliem karogiem un sludināja nacionālas devīzes, tomēr cilvēki vien palika. Un cilvēks pārtiek ne tikai no maizes vien, - viņam nepieciešams arī siltums un nepieciešamība izpatikt savām vēlmēm, kā arī zemapziņas vajadzībām.

No tā vien, ka, kādu politisku spēku ievēl, vēl nekas nemainās. Tā nebija un nebūs, jo tas ir atkarīgs nevis no kāda politiska spēka programmas vai nostādnēm, bet no tā, kādas ir šo cilvēku prasmes, kādas ir viņu darba spējas, kādas ir viņu spējas komunicēt ar citiem, kādas ir viņu spējas strādāt vienotā komandā vienota mērķa virzienā, kādi konkrētā situācijā ir trendi.

Svarīgi, lai tauta pamanītos radīt tādas tendences, kuras politiķim liek darīt to, ko vēlas vēlētājs. Vai tu liec?

Nākamajā dienā pēc tradicionālām parlamenta vēlēšanām īstās vēlēšanas tikai sākas. Vismaz tā man pirms gadiem divdesmit mācīja ASV speciālisti speciālos kursos.

Politiķis ir tikai cilvēks, kaut no citiem atšķiras ar to, ka vairāk sola, bet mazāk pilda, jo praksē iespējas pildīt solīto viņam ir stipri ierobežotas, bet tam, kurš nav politiķis, ir mazāk ierobežojumu un traucējumu solītā un iecerētā īstenošanai.

Politiķis ir tikai cilvēks, un viņš dara to, kas viņam ir izdevīgi un ko pieļauj politiskā vadība. Viņam ir izdevīgi tas, kas nodrošina viņa palikšanu varas gaiteņos un izaugsmi pa birokrātijas kāpnēm.

Viņam ir izdevīgi solīt un pildīt vēlētāju vēlmes, jo tā ir panākumu atslēga. Politiķis vienmēr pilda vēlētāju vairākuma gribu neatkarīgi no tā, no kāda politiskā spēka viņš ir ievēlēts un kāda politiskā un ekonomiskā nokrāsa ir vēlētāju vairākumam. Zinu, ka daudzi domā citādāk, bet tā ir patiesība, politikā ilglaicīgi spēj darboties tikai tie, kuri intuitīvi jūt, ko vēlas vēlētājs. Tos, kuri uzspiež un ietekmē vēlētājus, parasti nepārvēl.

Karjera

Tu vari šo manu apgalvojumu apšaubīt un, kāju piesitot pie zemes, uzstāt, ka cilvēki tā nedomā, viņi to nevēlas! Iespējams, ka arī kādā ciemā nevēlas, bet kas par to liecina, izņemot tavu apgalvojumu?

Ja cilvēki pietiekamā skaitā raksta, publicē, pulcējas un paziņo, ka vēlas nojaukt maskavas pirkstu, tad politiķi ātri to paveic. Ja ukraiņi kaujas laukos sit krievu okupantus, tad Latvijas politiķi kļūst drošāki un izlēmīgāki.

Politiķis, lai saglabātu amatu, lai saglabātu tās iespējas, kurām viņš ar lielām grūtībām ir piekļuvis, neizniekos to kaut kādas tur pārliecības vai partijas nostādņu dēļ. Viņš nedarbosies pret savu karjeru. Viņš darīs tā, kā viņam ir izdevīgi un ir arī loģiski un pareizi. Un ir vienalga, kāds viņam ir uzvārds un kādu politisku spēku viņš pārstāv.

Tu iebildīsi, sakot, vai tad ir iespējams, ka tie, kuri aicina legalizēt viendzimuma laulības un visu, kas tai virzienā, «iestāsies» par tradicionālām ģimenēm?

Jā, viņi to darīs, ja to vēlēsies vēlētājs, bet, ja viņi tā tomēr nedara, tad tas liecina, ka ir liela sabiedrības daļa, kas to vēlas vai vismaz tam neiebilst. Vajadzības gadījumā viņi atradīs daiļrunīgus vārdus un vārdu kombinācijas, ar kurām paskaidros pozīcijas maiņu. Vai viņi tā darīs, ir atkarīgs no tevis. Viņi tikai pilda tavas vēlmes, pat tad, kad tu par tām neesi informēts, un arī putins tikai pilda krievijas pilsoņu vēlmes, bet nebūt neīsteno kaut kādu savu programmu.

Tātad pats galvenais ir nevis tas, par ko tu nobalsoji un pēc četriem gadiem atkal balsosi, un atkal nesagaidīsi cerēto, bet izšķirošs ir tas, ko tu ikdienā, katru stundu un katru dienu domā, kādu vēstījumu tu politiķim paud, kā tu viņu reāli praksē apliecini, un, ja politiķis to ieraudzīs, viņš ar to rēķināsies un ņems vērā.

Cita risinājuma nav, tu vari balsot par nacionāļiem, vari par konservatīvajiem, vari par radikāļiem un superradiķāļiem, arī par bruģa zemniekiem, bet tie visi ir tikai cilvēki, kuri vēlas darboties politikā, lai gūtu taustāmu labumu.

Ja neorientējies, tad vismaz izvēlies tos, kuri spēj paveikt, un bēdz no tiem, kuri tikai runā par to, kas citiem jādara.

Nacionāla politika būs tad, kad tu patiesi vēlēsies un apliecināsi savas vēlmes ar reālu rīcību. Tā būs tad, kad tu nebūsi mierā ar notiekošo, kad tu paudīsi savu sašutumu, kad tu rīkosies, - tad arī politiķi to pamanīs un ieklausīsies. Pagaidām politiķi tevi nepamana, tevī neieklausās, tev neizpatīk, jo tu neesi vērā ņemams.

Tu

Tu eksistē tikai uz papīra un dažādās datu bāzēs ar personas kodu, vārdu un uzvārdu. Arī dzīves vietu. Bet valsts dzīvē, politikā tevis nav. Tāpēc ar tevi neviens nerēķinās, tu nevienu neapdraudi, tu nevienu nespēj iestumt saulītē, un tavi draudi «iziet ielās» ir gana smieklīgi un naivi.

Nu, ej ielās, vai tad maz esi tur bijis, maz pieturā gaidījis sabiedrisko transportu. Nu, aizej «pieturā» pie Saeimas mājas un tad dodies prom, - vai tu tiešām domā, ka tā tu ietekmēsi politiķu uzvedību.

Ja sanācēju būs pietiekami daudz un jūs ar izdomu «gaidīsiet trolejbusu», tad gan tevī ieklausīsies, bet to tu nespēj, un politiķi to zina, tāpēc tevi neņēma vērā un neņems. Politiķim dažu jocīgo stāvēšana kādā pieturā un «ielās iešana» nav saistoša. Tava kvernēšana ielās politiķiem neuzliek nekādus pienākumus, un no tā viņiem neizriet nekādas saistības.

Politiķim saistoša un vērā ņemama ir nevis partijas programma un priekšvēlēšanu solījumi, bet tava rīcība, tavas vēlmes un tava uzvedība. Tam, kurš šīs vēlmes pauž, viņš pakļaujas, bet, ja vairumam intereses aprobežojas tikai ar paša ledusskapi un tā saturu, tad politiķis var «mazgāt rokas», jo vienaldzīgos egoistus nekad un nekur neviens nav ņēmis vērā.

Politiķis nečurā pret vēju, bet, ja tu vēju neradi, tad viņa politiskās buras ar brāzmām piepilda citi, un viņš ieklausās šo pūtēju vēlmēs un ir atvērts to vajadzībām.

Varat katrā publikācijā pieminēt dekolonizāciju, deokupāciju un citu. Bet, kad politiskā situācija mainīsies, kad tas kļūs vēlētājam aktuāli un praktiski iespējams, tad pie daudzo «d» pildīšanas jūs nebūsiet pamanāmi, jo to izdarīs tie, kuri šo līdz šim noliedza un tam pretojās. Izdarīs veikli un ātri, bet jūs apgalvosiet: es jau sen teicu, beidzot esmu sadzirdēts...

Tad jūs teiksiet, redz, ko mēs izcīnījām, viņi, kaut novēloti, bet tomēr izdarīja to, par ko mēs rakstījām. Nē, viņi to nedarīja tāpēc, ka daži par to rakstīja, viņi izdarīja to, ko pieprasīja vairums vēlētāju. Vēlētājs pat vēl nepaspēja savu vēlmi publiski noformēt, kad viņi jau ar speciālām aptaujām un citiem izziņas instrumentiem to jau ir noskaidrojuši un steidz pildīt.

Vēlēšanās var piedalīties un reizi četros gados par kaut ko nobalsot, bet tās nav nekādas vēlēšanas, tā ir butaforija. Īstas vēlēšanas ir tad, kad tu ikdienā paud savu nostāju un attieksmi.

Dari to tā, ka tevi dzird, nevis virtuvē klusiņām vai, runājot Aivara Gardas vārdiem, mājās, guļamistabā zem segas, pat ja vēlēšanu dienā nedodies uz vēlēšanu iecirkņiem.

Dembelis

Kad viskomfortablāk jūtas mūsu muskuļi un iekšējie orgāni? Uzdrošinos apgalvot, ka vislabāk tie jūtas tad, kad mēs tiem neliekam neko darīt. Arī politiķis un jebkurš, kurš strādā algotu darbu, vislabāk jūtas tad, kad viņam neliek strādāt, bet algu maksā. Ja kādam tā nav, tad tas ir iemesls doties pie psihiatra.

Padomju gados bija izplatīts asprātīgs un dažādos locījumos locīts, daudzām situācijām piemērots teiciens – kamēr iesauktais karavīrs guļ, tikmēr dienesta laiks tuvojas dembelim! Bija pat kāda anekdote par to, kā ģenerālis negaidīti ieradies kazarmā pārbaudīt, kas tur notiek.

Viņš ienāk, bet tur kāds kareivis, nenovilcis zābakus un formu, guļ gultā.  Ģenerālis sašutis pienāk pie guļošā un bargi jautā, kas tu tāds, ka atļaujies gulēt dienas laikā nenoģērbies atbilstoši ustavam (armijas hartai), uz ko kareivis atjautā – a, kas tu tāds, ka uzdrošinies traucēt mani?

Es esmu ģenerālis, viņš kliedz. Kareivis mierīgi izvērtē situāciju un dzirdēto, tad saka – nu jā, arī ģenerālim būt nav sūdīgi, bet es, redz, esmu dembelis. Mums abiem nav s…dīgi, mēs abi neko nedarām un varam atļauties baudīt dzīvi...

Arī politiķis bauda dzīvi, ja tu viņam neliec strādāt. Vai zini, kāpēc tik liela konkurence ir uz tām simt darba vietām? Tāpēc, ka tur darbs kaulus nelauž, darba devējs – tas ir tu - viņiem strādāt neliec, un atestācija ir tikai vienu reizi četros gados. Tu jau pēc gada būsi aizmirsis, kā viņu sauc un kāpēc par viņu balsoji. Un balsosi atkal.

Ja tu liksi strādāt un prasīsi atbildību, tad konkurence uz šīm nosacītajām darba vietām stipri samazināsies.

Aristotelis

Tu iebildīsi un teiksi – viņi tur strādā, un daži pat ļoti strādā. Jā, tā ir, es to zinu, bet ļoti strādā tikai daži, bet vairums imitē darbu, izklaidējoties ar bezjēdzīgām darbībām un aizpildot darba laiku ar aplamām un neefektīvām ķermeņa kustībām.

Tā viņi dara ne tikai slinkuma dēļ, bet galvenokārt nekompetences dēļ. Tie nav speciālās skolās mācīti tautsaimnieki, arī Aristoteli viņi nav lasījuši. Vai tu esi? Izlasi un daudzas neskaidrības taps skaidras.

Vairums laika tiek veltīts parunāšanai par to, par ko runās rīt. Ne visi deputāti pat zina, ka patiesībā nozīmīgas lietas lemj un izlemj citur, parlamentā tās tikai nepieciešamības gadījumos rakstiski noformē.

Arī stāsts par četrdesmit miljoniem tika izlemts citur, bet parlamentā tikai legalizēts. Citur lemj arī par miljardiem, bet parlamentā apstiprina budžetu.

Atgriežoties pie iekšējiem orgāniem, ja nieres, kuņģis un arī sirds pilnīgi neko nedara, tad viņi un tiem pakārtotie orgāni mirst. Tāpēc laiku pa laikam pašsaglabāšanās instinkts atgādina, ka, lai nemirtu, kāda asinsriti saglabājoša darbību deva tomēr ir nepieciešama.

Arī darbinieks un strādnieks, kā arī minētais dembelis un ģenerālis, lai arī cik labi viņi jūtas, kad neko nedara, tomēr laiku pa laikam pilnīgi prasās kādu naglu iesist, kādu patronu izšaut un kādu kazarmu pārbaudīt.

Es zinu, ka, šo izlasot, tu neko nemainīsi savā domāšanā, savā rīcībā un savā attieksmē. Kāpēc tad es par to runāju un rakstu? Nu, tāpēc, ka tādējādi es paužu savu attieksmi un savu viedokli, bet diemžēl tu īpaši ne ar ko neatšķiries no ievēlētiem un pat neievēlētiem politiķiem, ka viņi, redziet, rīkojas aplami.

Noklausīties var šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=tLkKrSyvtHE&t=411s

Seko mums