Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā ir metafora. Trīsstāvu debesskrāpis ir metafora tēmai par cilvēku esamības relatīvi transcendentālajiem nosacījumiem. Tātad tādiem nosacījumiem, kuru izvērtējums ne vienmēr ir atkarīgs no mūsu loģikas stingrības un jutekliskās pieredzes, jo neietilpst empīriskās pasaules robežās.

Šo nosacījumu izpausme ir totāla – vispārēji pilnīga un visu aptveroša. Faktiski tā ir sava veida diktatūra – neierobežota vara. Turklāt klusa diktatūra, savu panākot bez speciāla pamudinājuma.

Tā ir ļoti aktuāla tēma. Tā vitāli attiecas uz katru no mums individuāli, - attiecās vakar; attiecas šodien un attieksies katru turpmāko dienu līdz mūža beigām.

Muļķīgi ir vīpsnāt par šo tēmu, augstprātīgi atmetot ar roku un izliekoties visu zinām. Vēl muļķīgāk ir neinteresēties par šo tēmu vispār.

Tā nav ezoteriska tēma – slepena un domāta izredzētajiem. Taču to var pasniegt kā ezoterisku tēmu. Bet tā ir cita saruna. To var risināt ezoteriski noskaņoti cilvēki, un tā ir piemērota ezoteriski noskaņotai publikai (medijam).

Šajā darbā piedāvātā tēma attiecas ne tikai uz atsevišķiem indivīdiem, bet arī uz cilvēku kolektīviem, nosakot tautu un valstu pastāvēšanas ritmu. Latviešu tauta, Latvijas nācija un valsts nav izņēmums. Trīsstāvu debesskrāpja klusā diktatūra attiecas uz mums visiem. Tā katrā ziņā attiecas uz visu cilvēci, kuru tikai nesen pa īstam sākām vērtēt kā vienotu veselumu.

Cilvēki uz pasauli parasti lūkojās nosacīti izolētā mērogā. Cilvēkiem ir grūti aptvert subjektīvajam prātam it kā neaptveramas plašas parādības – tautu un civilizāciju kopgaitu. Tikai jaunākajā laikmetā (no XX gs. sākuma) cilvēki sāka pieradināties Visuma, planētas un visas cilvēces mērogam. Sākās globālā domāšana un parādību skaidrojums globālā mērogā. Internets, globālā krīze mums lieliski palīdz apgūt planetāro domāšanu un parādību izpratni.

Zinot un izmantojot mūsu esamības transcendentālos nosacījumus, varam precīzāk plānot savu dzīvi un izvairīties no visdažādākā tipa sarūgtinājumiem un nepatikšanām. Diemžēl daudzi mūsu šodienas stresi sakņojas trīsstāvu debesskrāpja vienaldzīgajā un vieglprātīgajā ignorēšanā. Ne reti, pietrūkstot attiecīgajām zināšanām.

Tā ir tēma, kura aptver noteiktas zināšanas. Tās ir zināšanas, kuras cilvēka smadzenēs var funkcionēt vairāk vai mazāk intuitīvi. Bet tās ir arī izglītības un pašizglītības procesā apgūstamas zināšanas. Tātad katram izglītotam cilvēkam sastopamas zināšanas.

Jebkurā gadījumā tās ir katram cilvēkam nepieciešamas zināšanas. Var pat teikt, ka tikpat elementāri nepieciešamas zināšanas kā lasītprasme, prasme saskaitīt un atņemt, dalīt un reizināt.

Šīs zināšanas mēs sākam apgūt skolā. Cita lieta, cik lielā mērā skolā tās ir izvērstas un dziļas, cik lietpratīgi tās ir strukturētas un interpretētas, cik lielā mērā balstās uz zinātnes visjaunākajām atziņām.

Bet pats galvenais – cik nopietna uzmanība tiek pievērsta šīm zināšanām. Grūti atturēties neatsaukties uz savu pedagoģisko pieredzi. Tikšanās ar studentiem liecina, ka skolā visbiežāk netiek pievērsta pietiekama uzmanība.

Tā, piemēram, pašlaik par to griezīgi liecina atsevišķas publikācijas mūsu medijos. Galvaspilsētas solīdajos portālos laiku pa laikam var lasīt gudrus rakstus. Tos ir sagatavojuši nozaru speciālisti. Rakstos viņi patriotiski un lietpratīgi izvirza konstruktīvus priekšlikumus savas nozares attīstībai valsts mērogā. Rakstos ir formulētas un vispusīgi argumentētas idejas valdībai. Autori ierosina perspektīvas izmaiņas likumdošanā, starptautiskajā sadarbībā, investīciju piesaistē utt.

Ar vārdu sakot, rakstos analītiski aptvertas neizmantotās iespējas mūsu saimnieciskajā darbībā, valsts pārvaldē, likumdošanā un piedāvāti konkrēti ieteikumi stāvokļa uzlabošanai. Turklāt ieteikumi skan ticami un neizraisa būtiskas iebildes.

Tamlīdzīgi raksti sagādā prieku gan par mūsu speciālistu kompetenci, gan vēlmi kalpot sabiedrībai. Taču prieks strauji aptumšojas, tajā pašā solīdajā portālā palasot citus materiālus. Tūlīt bēdīgi saprotam, ka raksts ir sava veida baltais zvirbulis pelēko zvirbuļu drūmi pelēcīgajā aplenkumā. Gudro rakstu aplenc materiāli par KNAB feministiski tipisko intrigu neizsmeļamo peļķi, politiķu tirgošanos par kāda ministra portfeli, budžeta dalīšanas kaujām un divkaujām, Rēzeknes laupītāja meklēšanu, PVN shēmotājiem, politiķu migrācijas sākumu, valdības ļoti ļodzīgo stāvokli, rūdītas kukuļņēmējas ķeršanu ārzemēs un pašmāju krūmos, pikanto labdarības skati, seksīgas meitenes dziesmu par lielceļu uz elli, Godmaņa sievas stila maiņu, meiteņu sapni piedzīvot seksu ar 100 000 vīriešiem, pasaulē spalvainākā kaķa oficiālo reģistrāciju, nācijas kaunu par Bērziņa tikšanos ar Obamu, Urbanoviča maniakālo velmi tikt pie lielās siles utt., u.tml. Turklāt pirms raksta lasīšanas uzbāzās stulbā un vulgārā reklāma, kārtējo reizi aicinot „izbaudīt mirkli un dzīvot ar baudu”, kas tagad Latvijā ir katra pilsoņa un nepilsoņa goda pienākums.

Prieks par domājošu cilvēku gudro viedokli un cerība piedzīvot pozitīvas izmaiņas ātri sagriežas dusmīgā un, saprotams, retoriskā jautājumā: vai tad raksta autors nezina, kur viņš dzīvo un kas pie mums notiek, kāda ir valsts un kāda ir vietējo etnosu kvalitāte?

Protams, zina. Autors tikai nav ņēmis vērā relatīvi transcendentālos nosacījumus. Diemžēl gudrie raksti visbiežāk ir pilnīgi atrauti no šodienas dzīves. Šodienas dzīves drausmīgo reāliju kontekstā gudrie raksti ir nožēlojami baltie zvirbuļi. Rakstos tiek ignorēta ar trīsstāvu debesskrāpi vitāli saistītā kognitīvā informācija. Tāpēc lasītāja reakcija ir analoģiska – rodas sajūta par pilnīgu atrautību no dzīves.

Bet vispār cilvēki savā nemitīgi urdīgajā ikdienas filosofijā ļoti vēlas zināt, no kā ir atkarīga dzīve un vai pastāv ārējie spēki, kas nosaka darbību, uzvedību un komunikāciju. To var vēlēties zināt visa tauta, iegūstot kolektīvi vienveidīgu un universālu priekšstatu par savu likteni cilvēces vēsturiskajā laikā un telpā.

To ļoti vēlas zināt arī latviešu tauta. Tam ir neapgāžams pierādījums. Tas ir šāds.

XX gadsimta 80.gadu sākumā latviešu sabiedrībā modē nāca Lielvārdes josta. Valdošās gaumes sākumu 1980.gadā ievadīja populārā režisora Anša Epnera filma Lielvārdes josta. Latvju rakstu noslēpumi.

Filmai bija milzīga rezonanse. Šodien mēs glamūrīgi teiktu – milzīga publicitāte. Par filmu rakstīja avīzēs un žurnālos, runāja radio un TV.

Tās struktūras, kuras organizēja un vadīja procesu, filmas komentēšanai piesaistīja Imantu Ziedoni. Tolaik katru viņa vārdu ar svētlaimē smaržojošu seju kāri tvēra ne tikai meitenes, bet arī padzīvojuši un piedzīvojuši mūždien intelektuāli izslāpušie tautieši.

Saprotams, kņadu ap Lielvārdes jostu veicināja ne tikai kulta režisora un kulta dzejnieka ģeniālā klātbūtne. Kā parasti, visu izšķīra interpretācija.

Tās saturs šokēja tautu. Bija redzams, ka tauta ir saņēmusi to, pēc kā visu mūžu ilgojās. Lielvārdes jostas interpretācija piepildīja tautas viskvēlākos sapņus. Tauta beidzot ieguva informāciju, kas tai līdz šim pietrūka un tāpēc traucēja laimīgi dzīvot.

Patiešām informācija varēja jebkuru šokēt. Izrādās, Lielvārdes jostā ir ierakstīts katra latvieša dzīves stāsts. Katrs latvietis jostā var atrast ziņas par savu izcelsmi, mūža notikumiem un dzīves galu. Lielvārdes josta tāpēc ir visas latviešu tautas likteņstāsts - megateksts.

Katrs, kurš toreiz klausījās (arī šo rindu autors) Ziedoņa paradoksāliem zemtekstiem izpušķoto interpretāciju, varēja uztvert Lielvārdes jostas milzīgo spēku: atliek tikai ap krāniņu apsiet Lielvārdes jostu un latviešiem bērni dzims aumaļām.

Tas, protams, bija šarlatānisms. Apzināti inspirēts šarlatānisms. 80.gadu sākums XX gadsimtā LPSR nav desmitie gadi XXI gadsimtā LR. Tolaik publisko telpu (masu pasākumus Kultūras namos, bibliotēkās, kolhozu un sovhozu klubos, masu komunikācijas līdzekļu saturu) nebija iespējams piespļaudīt ar šarlatāniskām izdarībām. Publiskajai telpai adresētā katra tēma tika rūpīgi izsvērta un izprojektēta. To varēja realizēt tikai pēc noteiktas atļaujas saņemšanas (manuprāt, pašlaik no mūsu žurnālistiem par to vislabāk varētu atcerēties Krustiņa kungs no Latvijas Avīzes).

Prāvie resursi (radošās inteliģences ieguldījums, nauda filmai, redakcijām, kultūras iestādēm u.c.) tika tērēti saskaņā ar lēmumu visaugstākajā līmenī. Šarlatānisko procesu izdomāja un akceptēja padomju struktūras, kuru pienākums bija rūpēties par tautas sabiedrisko apziņu, veicot konkrētus ideoloģiskos pasākumus atbilstoši attiecīgā perioda politiskajām vajadzībām un sociuma noskaņojumam.

Padomju ideologi un speciālo dienestu vīri savu darbu prata teicami. Viņi bija augsta līmeņa profesionāļi un ļoti labi zināja, kāda garīgā barība ir vajadzīga ne visai gudram, pseidoetnogrāfiski un pseidofolkloristiski orientētam etnosam, lai novērstu uzmanību no padomju lielvalsts stagnācijas, kas minētajā laikā (80.gadu sākumā) bija sasniegusi kulmināciju. Etnosam, kas no barbariskā pagānisma tūlīt torpedēja postmodernisma histērijā, arī pašlaik loģikas un prāta skaidrības vietā vislabāk garšo maģijas svaigumi. Angļu paruna atgādina: „Muļķis traucas tur, kur eņģelis baidās spert kāju”.

Profesionāļi nekļūdīgi trāpīja naglai uz galvas. Atcerēsimies, savā laikā tikpat nekļūdīgi trāpīja arī Gorbačova globālās afēras realizētāji. Viņi savlaicīgi lika rūpnieciski (masu metienā) izgatavot „auseklīšu” un Latvijas karoga nozīmītes, kā arī buržuāziskās Latvijas karogu dažādos izmēros. Viņi zināja, kas tautai jāizbaro, lai netraucēti sāktu kriminālā kapitālisma uzvaras gājienu.

Turklāt tik pamatīgi trāpīja pa galvu, ka šaušalīgie murgi ap Lielvārdes jostu joprojām hipnotizējoši turpinās. Tagad padomju radošo specinteliģenci ir nomainījušas akadēmiskās klukstes – profesores/akadēmiķes no Visvalža ielas galvaspilsētā (nav ticams, ka arī LR tas ir valsts struktūru specpasūtījums). Tā ir dāsni gratificēto obskurantu iniciatīva. Visticamākais, tādā veidā augstprātīgās un lepnās klukstes haltūrējoši tēlo zinātni – etnogrāfijas un folkloras pētniecību.

Viņu parazinātniskajā virsdiriģējumā tauta šodien tiek elektroniski ēdināta ar šādu garšīgu hepeningu: „Kaut arī citu novadu jostas tāpat izceļas ar rakstu variantu bagātību, tieši Lielvārdes josta kļuvusi par pamatu mūsdienu mītam par jostas ļoti seno izcelsmi, par tās ornamentā ielikto īpašo kosmisko kodu un aizsargspējām. Lielvārdes josta tautas apziņā dzīvo savu neatkarīgu - simbolizētu dzīvi, tās motīvs bieži tiek izmantots mūsdienu kultūrvidē. Lielvārdes jostas simboliskais uzpildījums sākās ar režisora Anša Epnera dokumentāro filmu Lielvārdes josta (1980), kurai scenāriju uzrakstīja igauņu grafiķis Tenu Vints. Salīdzinot Lielvārdes jostas ornamentu ar citu valstu un kultūru ornamentu, Vints izvirzīja pieņēmumu, ka šajā jostā ietverts un saglabāts senu civilizāciju informācijas kods, ka mēs varam izlasīt tajā kosmogonijas stāstu. Kāda vācu mistiķe, dziedniece Dina Rīsa, trimdas latvietes Rasmas Rozītes mudināta, 1986. gadā "nolasīja" šajā jostā iešifrētu senu sakrālo informāciju. Lielvārdes jostas jaunmīts bija viens no spēcīgākajiem dzinuļiem Latvijas nacionālās atmodas sākumgados un nav zaudējis savu simbolisko nozīmi arī mūsdienās. Ziņas, ka krāšņi izrakstītām, ornamentētām jostām senatnē bija ne tikai skaistuma, bet arī aizsargfunkcija, atrodamas virknē tradīciju, kaut arī tāpēc automātiski nerodas pieņēmums, ka Lielvārdes josta bijusi, piemēram, priesteru apģērba piederums. Jostā saskatītais Visuma tapšanas scenārijs, josta kā meditatīva sistēma, kā pagaidām neizprastas zināšanas par Visumu var būt un tikpat labi var nebūt, jo daudz kas atkarīgs no tā, ko un kā mēs gribam saskatīt un ieraudzīt. Viens gan puslīdz droši – tieši Lielvārdes josta nonākusi mūsdienās radītā mītā, kas paceļ to pāri citām Latvijas novadu jostām ne ar pārāku tehnisko risinājumu, ornamentu, krāsām, bet tieši ar ļoti spēcīgo simbolisko uzpildījumu."

Nākas desertam „uzpildīt”, ka Lielvārdes jostā ir saskaitītas tikai 22 dažādas ornamentālās kombinācijas. Tātad jostā savu heroisko dzīves stāstu nevar izlasīt pat visas mūsu simt gudrākās vietējo dižciltīgo galvas, kuras sastumtas Bruņinieku namā. Informācija pietiek tikai 22 vietējās homosfēras izcilākajiem eksemplāriem. Pārējiem elektorāta rūpīgi atlasītajiem 78 eksemplāriem nekas nepaliek. Tauta, kā hroniski pieradusi, gardumu nedabū pat paostīt.

Vēl var huligāniski iepriecināt, ka akadēmisko klukstētāju izsludinātajam „latviskuma identitātes simbolam” Latvijas teritorijā sākums ir tikai XIX gadsimtā. Lielvārdes jostā izmantotās krāsas (baltā un sarkanā) un ģeometriskais ornaments ļoti līdzīgs Krievijas daudzu tautu jostu, dvieļu, cimdu ornamentālajam noformējumam.

Šarlatāniskais garšīgais hepenings ap Lielvārdes jostu attiecas uz trīsstāvu debesskrāpi – relatīvi transcendentālajiem nosacījumiem. Visvairāk attiecas uz debesskrāpja trešo stāvu.

Tas ir veltīts cilvēku dzīves atkarībai no kosmiskajiem faktoriem. Zinātnē par to tagad ir samērā detalizēta un stabili pierādīta skaidrība. Zinātne pret cilvēku dzīvi izturas kā pret kosmisko parādību. Kosmoģeofiziskā rezonanse un mijietekme ir bāzes nosacījumi ģeofiziskajiem, klimatiskajiem, bioloģiskajiem, psiholoģiskajiem, sociālajiem procesiem uz Zemes.

No kosmiskajiem faktoriem zinātniski ir apstrādāta plaša informācija par Saules aktivitāšu ietekmi uz vēsturiskajiem procesiem, izraisot makrosociālās kataklizmas. Šajā jomā milzīgu ieguldījumu ir devis krievu zinātnieks Aleksandrs Čiževskis (1897-1964). Viņš cilvēces vēsturi atzina par sava veida masu psihozes un masu psihopātijas ciklu hroniku. Tās dati precīzi sabalsojās ar informāciju par Saules aktivitātes cikliem. Saules elektromagnētiskie izstarojumi iedarbojās uz Zemes jonosfēru, bet tā savukārt uz cilvēka organisma elektromagnētisko potenciālu. Tāds ir zinātnes skaidrojums.

Zinātnē ir salīdzināta cilvēces militāri politiskā, ekonomiskā aktivitāte un Saules aktivitāte. Tā rezultātā ir secināts, ka Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi – revolūcijas, kari, nemieri, grautiņi, krīzes. Saules aktivitāte uz Zemes izraisa, kā saka speciālisti, cilvēku nervu psihiskās epidēmijas.

No visjaunāko laiku notikumiem zinātnieki piemērā min Saules aktivitāti 1989.-1991.gadā, ietekmējot sociuma jūtīgāko grupu (piem., inteliģences) apziņu un Austrumeiropā izraisot sava veida prāta aptumšošanos psihisko fobiju „perestroika”, „jaunā domāšana”, „atklātība”, „sociālisma atjaunošana” formā.

Saules aktivitātes cikls bija 2001.-2003.gadā, kad uz Zemes visi cīnījās pret tādu psihisko fobiju kā „starptautiskais terorisms”. Tagad šo cīnīšanos speciālajā literatūrā dēvē par „iracionāli globālu psihozi”.

Mūsu gudro rakstu autori varēja neņemt vērā debesskrāpja trešā stāva transcendentālos nosacījumus. Viss ir atkarīgs no raksta tematiskās aplitūdas – nosacīti lokālā vai nosacīti globālā vēriena. Jau pirms A.Čiževska pētījumiem bija secināta Saules aktivizēšanās ik pēc 11 gadiem. Ja vajadzīgs, tad secinājumu var izmantot visdažādākajos politiskajos un ekonomiskajos nākotnes projektos.

Obligāts raksturs ir prasībai mūsu valsts attīstībai veltītajos darbos ņemt vērā debesskrāpja otrā stāva nosacījumus. Otrajā stāvā koncentrējās demogrāfiskie nosacījumi.

Tagad arī pie mums jau vairākus gadus turpinās valdošās kliķes kalpu stīvēšanās ap „demogrāfisko bedri”. Rietumos „baltās” rases valstīs satraukums par dzimstības straujo samazināšanos un rases izmiršanu sākās nesen, jo tikai pašlaik nākas reāli izjust demogrāfiskās pārejas (1960-2050) sekas. Tagad septembrī to visskaudrāk konstatē izglītības darbinieki gan valsts iestādēs, gan privātajās izglītības biznesa firmās. Vieni zaudē darbu un eksistences līdzekļus, citi – peļņu.

Saudzīgi izsakoties, „baltās” rases jeb attīstīto valstu iedzīvotāju skaits pašlaik ir stabilizējies viena miljarda robežās. Pārējo rasu iedzīvotāju skaits turpina diezgan strauji pieaugt un stabilizēsies gadsimta vidū. Uz planētas tad dzīvos 11-12 miljardi cilvēku. Demogrāfiskās pārejas kulminācija bija līdz 2000.gadam, kad uz planētas diennaktī dzima 240 000 bērnu (gadā 87 miljoni).

Demogrāfijas totālās lomas (demogrāfiskā imperatīva) izpratne varēja rasties tikai pēc tam, kad pret planētas iedzīvotājiem sāka izturēties kā pret vienotu sistēmu. Priekšstats par cilvēci kā globālu sistēmu ir ļoti jauns priekšstats. Pat zinātnē un tajā skaitā demogrāfijā minētais priekšstats vēl nav visos zinātniskajos kolektīvos vienprātīgi nostiprinājies.

Demogrāfija ļoti iespaidīgi atsaucas uz sabiedrības dzīvi. Piemēram, izmainās sabiedrības struktūra (palielinās jauniešu skaits vai pensionāru skaits), saasinās sociālie procesi (palielinās bezdarbnieku skaits vai darbaspēka trūkums), izjūk sakari starp paaudzēm, pagātni un tagadni, iestājās vispārējs apziņas sabrukums (dzīve bez nākotnes perspektīvām vai dzīve rases izmiršanas priekšnojautā), politikā un ekonomikā sākās krīzes un haoss, devalvējās māksla (postmodernisma kults), vispārēju vērienu iegūst ideoloģiskā krīze (morāles vērtību un normu, uzvedības noteikumu ignorēšana), „uzplaukst” noziedzība, korupcija, alkoholisms, narkomānija.

Visgrūtākais ir jautājums par radikālo demogrāfisko izmaiņu cēloņiem, vēloties izskaidrot vienas rases izmiršanu un citu rasu straujo dzimstību. Zinātniskajās aprindās cēloņi visbiežāk tiek saskatīti debesskrāpja trešajā stāvā – kosmiski transcendentālajos nosacījumos. Reti kurš zinātnieks tic, ka vispareizākais izskaidrojums meklējams dzīves līmeņa, pārtikas apgādes, medicīnisko pakalpojumu un tehnogēnās civilizācijas citos dzīves uzlabojumos. Tam var būt pozitīva loma, bet ne visos kontinentos.

Nelaiķis Sergejs Kapica (1928-2012), kurš devis vienu no vislielākajiem ieguldījumiem demogrāfijā, savās grāmatās un rakstos izsakās ļoti izvairīgi un lakoniski. Parasti vienā (uzdrošinos teikt, ne visai saprotamā) teikumā: „Planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu nosaka cilvēku apziņas potenciāla pieaugums”. Tūlīt nākamajā teikumā S.Kapica atgādina Tomasa Maltusa pieeju – pieauguma robežu nosaka cilvēku eksistencei nepieciešamie resursi. Autors aicina kritiski izturēties pret Tomasa Maltusa pieeju. Tas ir pamatoti. Tagad tiek atzīts, ka uz planētas resursi pietiek 20-30 miljardiem cilvēku.  

Pašlaik vislielākā zinātniskā skaidrība ir par debesskrāpja pirmo stāvu. Tajā „izbauda mirkli un dzīvo ar baudu” tikai viens fenomens – kultūra.

Pašmājas gudro rakstu autori bez kultūras nosacījumiem nekādi nedrīkstētu rosīties. Kultūras nosacījumu (kultūras determinisma) respektēšana tagad ir elementāra norma. Par to vairs nav pieņemts atgādināt. Katrs sevi cienošs speciālists jebkurā nozarē obligāti ņems vērā kultūras nosacījumus savās analītiskajās studijās un projektos. Tad, kad mēs dusmojamies par gudro rakstu atrautību no dzīves, mēs faktiski netieši (vai arī tieši) dusmojamies par atrautību no mūsu kultūras.

Mūsu gadsimtā ir radikāli izmainījusies izpratne par kultūras ietekmi. Tagad zinām, ka kultūras nosacījumi ietekmē burtiski visus dzīves segmentus.

Tā, piemēram, ekonomiku. Vēl nesen ekonomistiem rūgti pārmeta atrautību no tādiem faktoriem kā tautas saimnieciskās darbības un sadzīves tradīcijas, tautā valdošā attieksme pret biznesu, bagātību, bagātniekiem, informāciju, naudu, korupciju, bankām, kredītiem, riskēšanu utt. Katrā tautā (kultūrā) minētie faktori var izpausties atšķirīgi, taču ekonomisti to neņem vērā. Mūsu gadsimtā stāvoklis ir būtiski mainījies. Ekonomisti cenšas ņemt vērā kultūras nosacījumus.

Aizvadītajos gados Nobela prēmiju ekonomikā galvenokārt saņēma autori par pētījumiem, kuros bija respektēts kultūras faktors ekonomiskajās teorijās un koncepcijās. Tā tas bija, piemēram, 2001., 2002., 2005., 2006., 2007., 2008., 2009., 2010. gadā. Ekonomisti pievērsās pasaules ainas (informācijas modeļu) dažādībai tirgus dalībnieku prātos, riska atšķirīgajai izpratnei un autoritātei, ekonomisko dalībnieku informētības atšķirībām un citām radniecīgām problēmām.

Ekonomisti pievērsās tam materiālam, kas tagad tiek apzīmēts vienā vārdā – kultūra. Viņi konkrēti analizēja kultūras atsevišķu komponentu saistību ar ekonomisko darbību.

Taču pagaidām pret kultūras jēdzienu ne visur un ne vienmēr izturās vienādi. Saskaņā ar visjaunākajām zinātniskajām atziņām jēdziens „kultūra” aptver gan garīgo sfēru, gan materiālo sfēru. Respektīvi, vienu jēdzienu (kultūra) tagad attiecina gan uz garīgo kultūru, gan uz materiālo kultūru. Nobela prēmiju saņēma ekonomisti, kuri kultūras jēdzienu lieto saskaņā ar visjaunākajām zinātniskajām atziņām.

Pie tā nav viegli pierast. Tāpēc joprojām kultūra asociējās ar dziedāšanu, dancošanu, gleznošanu, dzejošanu u.tml. Tā tas konstatējams ne tikai ikdienas leksikā, bet arī politiskajā, publicistiskajā un zinātniskajā leksikā.

Tagad valsts institūcija „Kultūras ministrija” ir anahronisms. Ja vispār bez tādas valsts institūcijas neprotam dzīvot (daudzās zemēs lieliski prot), tad pareizāk to oficiāli dēvēt „Garīgās kultūras ministrija”.

Latvijā būtu viegli mainīt nosaukumu. Tagad vidusskolēniem jaunajā priekšmetā „Kulturoloģija” māca moderno kultūras definīciju. Jaunā paaudze zina, ka kultūra nav tikai māksla un literatūra. Viņi saprot, ka kultūrā praktiski ietilpst viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Varētu teikt – kailu cilvēku un dabu, jo apģērbs arī ietilpst kultūrā.

Ja gribētu, tad visprecīzāk būtu teikt – mākslīgi nedeformētu kailu cilvēku un dabu. Atsevišķās zemēs notiek cilvēka ķermeņa deformēšana (apgraizīšana, mutes, ausu, deguna, kakla formas izmainīšana). Tas notiek atbilstoši vietējām tradīcijām, un minētie mākslīgie procesi arī ietilpt attiecīgajā kultūrā.

Diemžēl pagaidām vēl kādu laiku būs jāpacieš pat ļoti nekorekta un terminoloģiski haotiska kultūras izpratne. Svaigu piemēru (to nav iespējams komentēt) postmodernistiskās eklektikas un šizofrēnijas cienītājiem ir piegādājusi Daugavpils universitāte. Tā čerkstējoši gādā par indivīdiem, kuriem intelektuālo orgasmu stimulē terminoloģiskie murgi.

Daugavpils universitāte š. g. 14.-16. novembrī rīko „I Starptautisko komparatīvistikas kongresu „Cilvēks valodā, literatūrā, kultūrā””. Paziņojumā (tajā ir runa par konferenci ?!) ir lasāms: „Cilvēks ir kultūras filozofisko, psiholoģisko, estētisko un sociālo nozīmju kodols. Dažādās zinātņu jomās piedāvāts atšķirīgs traktējums par cilvēka koncepcijas izpratni un personības identifikācijas procesu. Personības transformāciju nosaka kultūras tipa robežas, iezīmējot noteiktas vērtību sistēmas rašanos. Egocentrēts pasaules skatījums būtiski ietekmē laikmeta sabiedriskās, ekonomiskās un politiskās norises, mijiedarbojoties kultūras diskursos: filozofiskajā, sociālajā, lingvistiskajā, literārajā, mākslas, vēstures u.c. Ar žanra, stila, formas izteiksmi izpaužas radoša cilvēka mākslinieciskā rokraksta savdabība. Konferences problemātika skars ietekmju, aizguvumu, recepcijas, tipoloģijas teorētisko un praktisko izpēti antropocentrisma, sinhronijas un diahronijas likumsakarību un analoģiju aspektā. Caur komparatīvo pētījumu prizmu tiks raksturots kultūras komunikācijas iespaids uz cilvēka eksistenci. Konferences mērķis - ar salīdzināmās metodoloģijas starpniecību aktualizēt diskusijas par cilvēka reprezentāciju kultūrā, cilvēka koncepcijas izpratni humanitārajās zinātnēs un starpdisciplinārā skatījumā, balstoties uz mūsdienīgām kultūras tekstu un mākslas darbu izpētes teorijām un analīzes metodēm. Konferences dalībnieki aicināti iesaistīties kādā no konferences darba grupām un diskutēt par tajās konkretizēto problēmu loku”.

Trīsstāvu debesskrāpis ir milzīgs. Mēs nevaram un, iespējams, nekad nevarēsim saredzēt tā jumta malu. Trešais, transcendentālāko nosacījumu, stāvs ietiecās Visuma bezgalībā. Pārējie divi stāvi mums ir labāk saskatāmi.

Neapšaubāmi, visizprotamākais ir pirmais, kultūras, stāvs. Var pat teikt, ka mēs dzīvojam šajā stāvā. Mēs radām kultūru un pēc tam kultūra pieslīpē mūs pašus socializācijas procesā.

Šodien psiholoģiski visharmoniskāk var dzīvot tie cilvēki, kuri pilnā mērā izprot kultūras jēgu un lomu viņu dzīvē. Viņi saprot, ka kultūra ir sistēmiska izpausme. Zinot to, sarūgtinājumu un nepatikšanu ir ievērojami mazāk.

Kulturoloģiski kompetents cilvēks zina, ka kultūras visos segmentos dominē viena un tā pati kārtība, kvalitāte, morāle, tikumība, formālie un neformālie likumi. Kulturoloģiski kompetents cilvēks zina, ka, teiksim, medicīnā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā valda tāds pats līmenis kā politikā, valsts pārvaldē, policijā, ekonomikā, biznesā, transporta sistēmā u.c.

Tāds cilvēks zina, ko viņš labu vai sliktu var savā zemē sagaidīt visur un vienmēr. Viņš naivi necer, ka, teiksim, zinātnē un izglītībā viss notiks cēli un godīgi, ja tajā pašā laikā citos kultūras segmentos valda korupcija, zagšana, blēdības, tumsonība, alkatība. Tāds cilvēks ir morāli un psiholoģiski daudz labāk sagatavots dzīvot kultūrā, nekā, domājams, Daugavpils universitātes minētā teksta murkšķētāji, kuriem par kultūru (arī humanitārajām zinātnēm u.c.) ir drausmīgi tumšs priekšstats. Tik zemu vēl nebijām krituši, ka „kongress” ir tas pats, kas „konference”.

Foto no dnainfo.com

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...