Iesaki rakstu: 
Kaspijas Austrumkrastā, starp Uzbekistānu, Afganistānu un Irānu, sava tālredzīgā vadoņa, arkadaga un līdera - varoņa, Valsts prezidenta Gurbanguli Berdimuhamedova viedā vadībā dzīvo un strādā dižā turkmēņu tauta. Visiem, kas vēlas šeit lasīt kaut ko nicinošu vai, nedod, Dievs, komisku, es lūdzu likt šo rakstu nost, jo nekā smieklīga te nebūs.
Dižais Valsts prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs, pēc profesijas zobārsts, par prezidentu kļuvis pirms sešiem gadiem, kad 2006. gada decembrī Turkmenistānas zemi atstāja turkmēņu tautas tēvs Turkmenbaši Saparmurats Nijazovs, ko tauta bija ievēlējusi par prezidentu uz mūžu.
Nijazova vietā par prezidentu kļuva kādreizējais Medicīnas universitātes dekāns, vēlāk veselības ministrs un vicepremjerministrs Berdimuhamedovs, kurš lielā mērā bija spiests pārņemt sava priekšgājēja tradīcijas un retoriku. Tomēr viens ir skaidrs - Nijazovam dzīvam esot, visās pilsētās tika uzstādīti prezidenta pieminekļi zeltā, toties pašreizējam prezidentam ir viens balts piemineklītis pie Veselības takas sākuma.
Uz Turkmenistānas galvaspilsētu Ašhabadu jeb, kā tagad sauc, Ašgabatu nevar skatīties bez pārsteiguma - tāda celtniecība pasaulē reti pieredzēta. Tiek celtas ministrijas, dzīvojamās ēkas, universitātes, skolas, rūpnīcas. Pilsētas ielas ir gludas kā stikls, trīs vai pat piecas joslas katrā virzienā. Patiesībā pēdējo piecpadsmit gadu laikā blakus vecajai pilsētai tuksnesī radusies pilnīgi jauna - padsmit stāvu augsta, baltā marmorā (tas tiek importēts).
Vienkāršoti būtu salīdzināt šo pilsētu ar Silamē Igaunijā (vai Sedu tepat Latvijā), tikai arhitektūru un celtniecību pārnesot par sešdesmit gadiem un reizinot ar 100. Kaut arhitekti ir franči, bet būvuzraugi un celtniecības vadītāji - turki, arhitektūrai neglābjami caurvijas pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Amerikas un piecdesmito gadu Krievijas klasicisms ar kolonnām, arkām, sarkaniem jumtiem. Tūkstošiem jaunu ēku, visas baltas, visas tiek naktī izgaismotas.
Vismaz desmit lieli obeliski - neatkarībai, neitralitātei, seno turkmēņu varonībai, bijušajam prezidentam Turkmenbaši Nijazovam (grozās ap asi līdzi saulei) utt., pret kuriem mūsu Brīvības piemineklis ir pavisam neliels. Visur strūklakas, kas naktī tiek izgaismotas.
Šī pilsēta ir fascinējoša. Visur, kur nenotiek būvniecība, tuksnesī tiek stādīti koki (galvenokārt dažādas priedes un ciedri), katram pienāk laistāmā caurulīte, pa ko koks katru dienu saņem ūdeni. Pēc gadiem divdesmit Ašgabata būs pilnīgi zaļa un ieskauta mežos.
Viesnīca, kurā vadīju naktis, atrodas uz galvenā Ašgabatas krustojuma. Vienā pusē Prezidenta pils, pretī - Aizsardzības ministrija ar Aizsardzības akadēmiju, trešajā stūrī Universitāte, ceturtajā - viesnīca. Diezgan skaidri nolasāmas iepriekšējā prezidenta prioritātes.
Patiesībā mans mērķis nav vērot arhitektūru, bet Turkmenistānas medicīnu. Esmu uzaicināts uz konferenci un izstādi. Dižais Valsts prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs paziņojis, ka Turkmenistānā tagad drīkstēs būt arī nevalstiskas organizācijas, un kā pirmā, iespējams, radīsies zobārstu biedrība ar Gurbanguli Berdimuhamedovu Goda prezidenta amatā, bet veselības ministrs pat pieļauj domu, ka Turkmenistānā būs atļauta ārstu biedrība, medicīnas žurnāls un pēcdiploma izglītība ne tikai valsts stingri noteiktajā kārtībā.
Sākotnēji pārsteidz izstāde. Katrā stendā, t.sk. Grindex stendā atrodas liels dižā Valsts prezidenta Gurbanguli Berdimuhamedova portrets. Vēlāk izrādīsies, ka tāds atrodas arī katra ārsta kabinetā, tikai tur prezidents fotografēts baltajā ārsta halātā. Pie sienām kalendāri ar prezidenta attēlu jūlijā, un nav ne mazākā pamata domāt, ka prezidenta bilde nerotā arī citus mēnešus.
Izstādē piedalās vairāk nekā sešdesmit firmu, bet pārsteidzoša ir apmeklētība - 11.00 izstādi atver vicepremjers, bet 12.00 ienāk tūkstošiem ārstu, galvenokārt kundzes garajās, košajās turkmēņu kleitās un spilgtos lakatos ap galvu.
Konferencē visi referāti sākas un beidzas ar pateicību tālredzīgajam vadonim, arkadagam Valsts prezidentam. Televīzijā un avīzēs tas tiek plaši atspoguļots, galvenokārt ar uzsvaru nevis uz medicīnas saturu ziņojumā, bet uz šo pateicību. Vispār televizora ekrānā prezidents redzams turpat vai nepārtraukti.
Un tomēr tas nav tik uzkrītoši kā iepriekšējā prezidenta Saparmurata Nijazova laikā, kad prezidenta vārds tika piešķirts pilsētai, ostai, fermām, armijas vienībām, ielām, zirgu sugai, kalna virsotnei, pasaulē garākajam kanālam, kuģiem, bērniem un meteorītam. Savas darbības laikā Nijazovs pārdēvēja janvāri savā, bet aprīli - savas mātes vārdā, kā arī aizliedza baletu, zelta zobus un mūzikas ierakstus. Tagad viss lēnām atgriežas civilizētākās formās.
Līdz ar izstādi tiek atvērts jauns sešstāvu zobārstniecības centrs astotā molārā zoba formā. Uz centru no ielas pāri pagalmam ved savus simt metrus garš vanšu tilts. Telpās uzkrītoši ir turkmēņu paklāji un televizori, ļoti plašas priekštelpas, konferenču zāles utt.
Man ir izdevība iepazīties arī ar citiem blakusesošiem centriem. Miljonu pilsētā no jauna uzbūvētas vismaz 15 slimnīcas - centri. Pirmo - kardioloģijas - centru 1998. gadā uzcēlis vēl iepriekšējais prezidents - sešstāvu ēku ar 27 pacientu gultām, šis centrs bijis paredzēts valsts vadībai. Pašreizējā prezidenta vadībā tiek piebūvēts jauns korpuss, bet centrs pārvērsts par visiem pieejamu kardioloģiskas diagnostikas korpusu. Tiesa, vienīgā digitālā angiogrāfa izmantošana, salīdzinot ar Stradiņa slimnīcu, liek atcerēties 1995. gadu.
Tas, ka pilsētā jau uzbūvēts mātes un bērna veselības centrs ar 500 gultām, bet vēl tiks būvēts lielāks - ar 600 gultām (ir jau pilsētā arī Bērnu slimnīca, Dzemdību nams), rada iespaidu, ka valsts vadība vienkārši ar celtniecību cenšas parādīt savu attieksmi pret veselību. Visā pilsētā rekonstrukcija tiek veikta pēc principa - veco ēku nojauc, jaunu uzceļ. Jaunuzceltā Ātrās palīdzības slimnīca tiks atklāta vēl šogad ar 400 gultām, bet vēl lielākā Sarkanā krusta slimnīca jau nule vērusi durvis. Katrā ziņā Ašgabatā būs vieta jebkuram savārgušam pacientam ilgi gulēt slimnīcā.
Tehnoloģijas šajās slimnīcās varenas, modernas, nesavienojamas un vāji izmantotas. Kolēģi jauki, atvērti sarunām un ieinteresēti modernā medicīnā, lielākoties beiguši Maskavas vai Minskas augstskolas. Toties Ašgabatas Medicīnas universitāte ir fantastiska - balta, plaša, zeltītiem kupoliem (nesalīdzināmi lielākiem kā mūsu pareizticīgo katedrālei).
Nepakautrējos pajautāt, kā kolēģi personiski uztver savu Valsts prezidentu. Pārsteidzoši, ka liela daļa bija ar viņu saskārušies laikā, kad Berdimuhamedovs bijis ārsts, dekāns, slimnīcas vadītājs. Bijis vienkāršs, neticami strādīgs un prasīgs pret citiem. Disertācijas aizstāvējis akadēmiķa Ļeontjeva vadībā Maskavā.
Valsts sabūvējusi milzumu sanatoriju. Lai tās piepildītu, vismaz trešdaļai nācijas vismaz reizi gadā jādodas uz sanatoriju, un to lielākoties apmaksā darbvieta (parasti ministrija vai resors). Līdz ar to turkmēņiem nav nepieciešams piepūlēt smadzenes - kur pavadīt atvaļinājumu. Sanatorijas nodrošina tautas veselību, dziedinot ar dūņām, sāli un ārstniecības augiem.
Tam ir dziļš pamats, jo akadēmiķis, medicīnas un ekonomikas zinātņu doktors Gurbanguli Berdimuhamedovs nule pabeidzis grāmatu "Turkmenistānas ārstniecības augi" trīs sējumos. Šis darbs jau iztulkots krievu, angļu un vēl sešās valodās. Virzienus veselības aprūpei nosaka prezidenta monogrāfija "Turkmenistānas veselības aprūpes zinātniskie pamati".
Viss sliktais nāk no salīdzināšanas. Turkmenistānā dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, proti, divarpus reizes vairāk nekā Latvijā. Tādēļ uzbūvēta sešpadsmit stāvu moderna Veselības ministrija. Veselībai tērē desmitiem reižu lielāku finansējumu, ārsti saņem dzīvokļus speciālā mikrorajonā starp ministriju un jaunbūvējamajiem ārstniecības centriem.
Turkmenistānas bagātība ir gāze un nafta. Valsts ekonomikas pamatā ir ceturtās lielākās gāzes atradnes pasaulē. Tāpēc Turkmenistānas iedzīvotāji, kam ir mašīna, saņem pusotras tonnas benzīna par brīvu. Bet benzīna cena ir astoņas reizes zemāka nekā Latvijā.
Par dzīvokļiem un komunālo saimniecību jāmaksā simboliski komunālie maksājumi, kas lielam dzīvoklim ir ekvivalenti pieciem latiem mēnesī. Gāze par brīvu, siltums ziemas mēnešos tāpat. Algas nodokļi ir aptuveni 10%, bet tie galvenokārt attiecas uz ārzemniekiem.
Valsts stratēģija veselības aprūpei tomēr ir ne tikai dižo stacionāru celtniecība un visai haotiskie jaunas tehnoloģijas iepirkumi. Dižais prezidents ir arī izcils sportists, atbalsta sportu un veselīgu dzīvesveidu. Sievietes Turkmenistānā nesmēķē un nedzer alkoholu, tas pamatojas gan uz tradīcijām, gan uz islāma normām, gan uz prezidenta norādījumiem. Tiesa, šķiet, ka arī nesporto. Vai nu jauno laiku vai tradīciju iespaidā lielākoties sievietēm ir acīmredzams liekais svars.
Toties Ašgabatā ir uzbūvēti 8 jauni stadioni, vairākas ledus halles. Pilsēta gatavojas 2017. gadā uzņemt Āzijas olimpiādi jeb Aziādi, tāpēc noris jauna 100 000 vietu stadiona un daudzu jaunu sporta būvju celtniecība. Tomēr pilsētā neredz nevienu skrienošu cilvēku vai riteņbraucēju.
Pie pilsētas ar prezidenta gādību ir izveidota veselības taka 8,6 km garumā, sākumā pa trepēm jāuzkāpj aptuveni 350 m augstā kalnā (četri Turaidas kalni), tad taka vijas pa virsotnēm, bet lejā nonāk Bagiras pilsētā, kur varens cietoksnis un templis atradies jau pirms mūsu ēras, ko laiku pa laikam ieņēmuši Maķedonijas Aleksandrs, Persijas sultāni vai vienkāršie kazahu vai mongoļu stepju karotāji.
Prezidents pats šo taku veicot vismaz reizi mēnesī kopā ar visiem saviem ministriem. Taka ir betonēta, aptuveni 1,5 m plata, abās pusēs metāla marga, trepes kāpumos, glītas lapenes katrā virsotnītē. Tiesa, kalna augšā ir arī helikopteru laukums, ja nu kādam no kāpiena kļūst slikti.
Taka dod darbu vismaz dažiem desmitiem turkmēņu - abos galos dežurēja vismaz četri miliči, taka tika remontēta - vīrieši pieblietēja betonu, bet sievietes ar spaiņiem nesa no cisternas augšā ūdeni. Kalna virsotnē daudz bronzas zvēru, savi simt, un daži pat lielāki par briedi Ventspils kalnā. Kalns apstādīts ciedriem, dzīvības kokiem un sudrabainām priedēm, un šos kokus rūpīgi kopj un aprušina dārznieki.
Tiesa, man neiznāca sastapt nevienu veselības cienītāju uz šīs takas. Iespējams, tādēļ, ka, 42 grādu siltumā veicot šos kalnainos 8,6 km, nav paredzēts ūdens.
Katrai valstij un tautai savs ceļš ejams. Turkmenistāna pamatoti cenšas pārvērsties par Vidusāzijas tīģeri, sākotnēji galvenokārt ar celtniecību un pompozitāti. Tomēr nevar noliegt to, ka valstī liela daļa no nacionālās iegulu bagātības nonāk atpakaļ pie cilvēkiem. Valsts prezidents ir ārsts, un viņš par valsts prioritāti izvirzījis savas valsts iedzīvotāju veselību, bet ierēdņi prioritāti izpilda atbilstoši labākajai sirdsapziņai un vājajām zināšanām.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
