Ukrainas “olu Minhauzeni” ofšorizējas Kiprā: aizdomas par biznesa pārdošanu Krievijai
Imants Liepiņš22.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Firma Gallusman, kas ar 3000 eiro statūtkapitālu, bez aktīviem, bez darbiniekiem un bez pieredzes bija apņēmusies būvēt 45 līdz 50 miljonus vērtu olu rūpnīcu un putnkopības megakompleksu vai nu Tukuma, vai Ogres novadā, vai pie Valkas, bet varbūt tomēr Inčukalnā, nonākusi necaurredzama Kipras ofšora kontrolē.
Ja agrāk 2015. gadā dibināto SIA Gallusman kontrolēja Nīderlandē reģistrēts holdings, tad šī gada maijā dalībniekos parādījusies Kiprā reģistrēta t.s. “čaulas kompānija” ar nosaukumu Ovostar Public Company Limited, reģistrēta Kipras galvaspilsētā Nikosijā.
Kā tās divi lielākie patiesā labuma guvēji uzrādīti Ukrainas pilsoņi Vitālijs Veresenko un Boriss Bjelikovs, kas savas īpašumtiesības tur caur vēl vienu Kipras “čaulas kompāniju” Prime One Capital Limited. Attiecībā uz pēdējo nav zināms vispār nekas.
Ja Gallusman mātesuzņēmuma atrašanās Nīderlandē vēl bija saprotama (šī valsts izsenis bijusi pazīstama ar intensīvo lauksaimniecību, tajā skaitā ar lopkopību un ar lauksaimniecības tehnikas vai iekārtu izgatavošanu visvisāda veida fermām), tad tagad 89% kapitāldaļu nonākšana dubultā Kipras uzņēmumu “ķēdītē” apliecina: šeit nevienu brīdi nav bijusi runa par eiropeiskām investīcijām Latvijas lauksaimniecībā.
Turklāt Kipras ofšoru izmantošana rada aizdomas, ka viens no scenārijiem varētu būt tāds, kurā it kā “Ukrainas olu ražotāji”, izmantojot Latvijas tautas vispārējo labvēlību un līdzjūtību pret Kremļa agresijas skartajiem ukraiņiem, iegūst zemi Latvijā un varbūt pat nodokļu atlaides, apsoloties veikt investīcijas ražošanā, tomēr vēlāk Gallusman firmas mātesuzņēmumu, par kādu šobrīd kļuvusi Kipras nerezidentu kompāniju ķēde, nopērk sankcijām pakļauti Krievijas oligarhi.
Šāda pavērsiena iespējamību stiprina statistika, ka Ukrainas uzņēmējiem nekad nav bijis raksturīgs izmantot Kipras ofšorus — tie ukraiņu uzņēmumi, kam kļūst aktuāla darbošanās Eiropas Savienības tirgū, parasti izmantojuši vai nu netālās Austrijas labvēlīgo nodokļu režīmu, vai reģistrē holdingu Nīderlandē tirdzniecībai un savu produktu noietam Eiropas Savienības iekšienē, vai pielieto ļoti vienkāršo un ērto komercsabiedrību dibināšanas veidu Apvienotajā Karalistē.
Pat Latvija un Lietuva ukraiņu uzņēmēju acīs ir populārākas valstis reāla biznesa veidošanai ES iekšienē nekā Kipra. Turpretī Kipras “čaulas kompāniju” izmantošana ir populāra Krievijas naudas mazgātāju un sankciju apgājēju vidū, jo mazā, ekonomiski ne pārāk stabilā Kipra piever acis uz Krievijas pārkāpumiem apmaiņā pret tās aizdomīgāko naudas plūsmu apkalpošanu.
Tātad var izteikt varbūtību, ka viens no izskaidrojumiem, kāpēc t.s. “ukraiņu investori” pārgājuši no respektablās Nīderlandes jurisdikcijas uz visai “pelēko” (lai neteiktu vairāk) Kipru, ir iespējamība bez uzraugošo institūciju pārbaudēm un atļaujām pārdot sankciju skartās Krievijas kapitālam savus ieguldījumus, vienlaikus izvairoties arī no sabiedriskās domas nosodījuma un SBU izmeklēšanas pašā Ukrainā (pēc Krimas aneksijas un separātistu ārdīšanās Donbasā jebkāda tirgošanās ar ienaidniekiem ukraiņu sabiedrībā, protams, tiek uztverta klaji negatīvi).
Nesen sabiedriskās apspriešanas noslēgumā Ogres novada Madlienas pagastā, kur plānots būvēt jauno Gallusman objektu, šīs firmas vadītājs un 11% līdzīpašnieks Arnis Veinbergs bija gatavs žurnālistiem ilgi skaidrot savus plānus un to, kā viņš bez naudas un bez aktīviem spēšot uzbūvēt milzīgu putnkopības kompleksu, kā arī to, kur viņš olas liks (Latvija jau tagad saražo olas un vistu gaļu daudz lielākos apjomos, nekā spēj patērēt — putnkopības nozarē ir viens no mūsu ekonomikas nedaudzajiem īstajiem veiksmes stāstiem, turklāt mūsu iekšējā tirgū jau daudzus gadus valda nikna konkurence), taču pēc ilgas runāšanas ar žurnālistiem A. Veinbergs beigās aizliedza jebko no viņa teiktā citēt.
Gallusman sākot zemes iegādi Madlienas pagastā un solot projektēt megafermu pie pagrieziena uz Zādzeni, pavisam neapskaužamā situācijā nonākusi Tukuma dome. Pirms gada, opozīcijai balsojot pret vai atturoties, tā ar vienas balss pārsvaru apstiprināja nodomu protokolu, kurā apņēmās par savu naudu uzbūvēt asfaltētu ceļu līdz Jaunsātu grantsbedrēm, pie kurām esošu, pašvaldībai piederošu lauksaimniecības zemi Gallusman gribēja privatizēt par mākslīgi samazinātu cenu — 3000 eiro vietā par 780 eiro hektārā.
Shēma izgāzās, taču ne tāpēc, ka tā bija shēma — pirms nodomātās izsoles atklājās, ka “vajadzīgais” pretendents ir nobijies un nav pieteicies, toties pieteikušies divi ceļubūves uzņēmumi, kas gatavi tālāk izstrādāt padomju laika karjerus un kam vajadzīga grantsbedre, nevis lauksaimniecības zeme, tālab izsoli pēdējā brīdī atcēla.
Nākamajā domes sēdē atcēla arī par šo shēmu atbildīgo vicemēru (pamatojums tieši tā arī skanēja — deputāti izbalsoja vicemēru “par shēmu lobēšanu” un vietā ievēlēja opozīcijas pārstāvi), tomēr unikālā situācija saglabājusies līdz pat šim brīdim: Tukuma domei ir spēkā esoša nodomu vienošanās par to, ka Tukuma novads cita starpā apņemas uzbūvēt Gallusman vajadzībām asfaltētu ceļu līdz Jaunsātiem.
Paradokss ir tāds, ka pēc izsoles atcelšanas šī firma attiecībā uz konkrēto zemesgabalu nav nekas (firma nav ne zemes īpašniece, ne nomniece, ne blakus īpašumu saimniece, ne tai par labu reģistrēts jebkāds apgrūtinājums uz šī zemesgabala — Gallusman te nav nekas), taču saglabājas situācija, kurā Kipras “čaulas kompāniju” kontrolē esoša firma var pieprasīt Tukuma novadam: “Būvējiet mums ceļu, jo mēs apsolām radīt darbavietas!”
Tā kā valsts atsakās būvēt ceļu Jaunsātu pagastā par savu vai Eiropas naudu jau 25 gadus, Tukuma novadam nāktos šādu prasību izpildīt pašam — šim nolūkam, protams, līdzekļi aptuveni 12,5 miljonu eiro apmērā novada budžetā nav atrodami.
VIDEO no Madlienas apspriedes:
https://nra.lv/latvija/280993-atkal-uzpeldejusi-olu-rupnicas-minhauzeni-soreiz-madliena.htm
Iepriekšējie raksti:
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
