Iesaki rakstu: 
Laiku pa laikam sociologi noskaidro Latvijas iedzīvotāju uzticēšanos valsts institūcijām – prezidentam, parlamentam, valdībai, armijai, drošības iestādēm, policijai, sabiedriskajām organizācijām, partijām, bankām, tiesai, prokuratūrai, medijiem. Tā, protams, ir sava veida sociālā lirika. Socioloģiskās izpētes rezultātus nosaka jūtas, emocijas, dvēseles pārdzīvojumi. Tas ir subjektīvās reakcijas materiāls. Tas iegūts, dzīvē nonākot tiešā saskarē ar valsts iestādēm un to amatpersonām, kā arī skatoties TV ziņas par valsts ierēdņu darbību. Iedzīvotāju aptaujās valsts institūcijas figurē liriski, bet nevis ir iesaiņotas prāta racionalitātē un faktu pragmatismā.
Taču cita ceļa nav. Tas ir perspektīvs veids kā iegūt priekšstatu par iedzīvotāju izturēšanos pret valsts institūcijām. Turklāt socioloģiskajās aptaujās iegūstam vairāk vai mazāk ticamus pieturas punktus ne tikai par sabiedrības uzticēšanos, bet arī pārliecināmies par valsts institūciju funkciju izpratni iedzīvotāju kontingentā. Respektīvi, pārliecināmies, kāds ir iedzīvotāju politiskās apziņas līmenis - priekšstats par valstiskumu, sociāli politisko sfēru un savu personisko lomu valsts pastāvēšanā.
2020.gada 23.janvārī “NRA.LV” tika ievietota šāda informācija: “Latvijas iedzīvotāji visvairāk uzticas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un Valsts prezidentam, savukārt vismazāk uzticas Saeimai, liecina Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījums.”
Tātad pašlaik Latvijas iedzīvotāji vismazāk uzticas Saeimai, bet visvairāk uzticas armijai (NBS) un Valsts prezidentam (konkrēti – “nācijas tēvam”/”nācijas debilajam tēvam”). Neiedziļinoties jautājumā par tādas attieksmes pamatotību vai nepamatotību, drīkstam formulēt objektīvu secinājumu. Tiekamies ar principā amizantu (īstenībā odiozu - atbaidošu, nevēlamu, pretīgu) pieeju. Neuzticēšanās Saeimai ir latviešu politiskās apziņas milzīgs paradokss/idiotisms/tumsonība/neattīstība u.tml.
Neuzticēšanās Saeimai liecina, ka latvieši neuzticas paši sev! Latvieši netic savai politiskajai gribai un politiskajai izvēlei. Latvieši netic tautas iespējai dzīvot saskaņā ar prātu un sirdi.
Tas ir amizanti! Saeimu ievēl latvieši - viņu elektorāts. Saeima faktiski ir valsts institūts, kuru latvieši var praktiski visvairāk ietekmēt sev par labu, izvēloties uzticamus "tautas kalpus". Citus valsts institūtus latvieši praktiski nevar tik pamatīgi ietekmēt. Tajā skaitā Valsts prezidentu un armiju nevar praktiski ietekmēt.
Atkārtoju – tas ir amizanti! Latvieši visvairāk uzticas Valsts prezidentam un armijai; proti, tam, ko nevar tieši ietekmēt. Valsts prezidentu ievēl Saeima. Par “nācijas tēvu”/”nācijas debilo tēvu” nobalsoja tikai 61 deputāts. Savukārt norises armijā ir valsts noslēpums. Tam tā ir jābūt. Par armijas dzīvi latvieši neko nezina. Mediji vēsta tikai par noziedzību armijā. Vai tad latvieši var ietekmēt lūžņu iepirkšanu armijai? Vai latvieši nezina, ka armijā pastāv organizētā noziedzība tāpat kā tā pastāv jebkurā citā valsts institūcijā? Kā var uzticēties noziedzniekiem?
Tā, piemēram, 2020.gada 26.janvārī internetā bija kārtējā prieka vēsts: “Militārā policija (MP) veiksmīgas līdzšinējās izmeklēšanas gaitā atguvusi daļu no Nacionālo bruņoto spēku (NBS) materiāltehniskajiem līdzekļiem, kuru piesavināšanās tiek izmeklēta kādā kriminālprocesā.[..] 2018.gada 31.augustā sāktajā kriminālprocesā izmeklēšana notiek par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izraisījusi smagas sekas, jo organizēta grupa (!?) piesavinājusies NBS bruņojumu un ekipējumu lielā apmērā (!?). Tāpat notiek izmeklēšana par ilgstošu (!?) militāro šaujamieroču munīcijas iegādāšanos un glabāšanu bez attiecīgas atļaujas, kas izdarīta organizētā grupā (!?), kā arī par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā (!?).”
Latvieši neuzticas Saeimai. Taču Saeima drīkstētu lepoties ar latviešu vislielāko uzticību. Teorētiski (juridiski) tāda iespēja pastāv. Latviešu maksimālo uzticību parlamentam garantē konstitūcija – LR Satversme. Ar galvu izmantojot konstitūcijas normas, Saeima varētu būt latviešu tautas vismīļākā valsts institūcija.
Saeimas vēlēšanas regulē speciāls likums. Tajā ir nosacīta “tautas kalpu” izvēles kārtība: “9. pants. (1) Kandidātu sarakstu var iesniegt: 1) likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā partija, kura dibināta ne vēlāk kā vienu gadu pirms Saeimas vēlēšanām un kurā ir ne mazāk kā 500 biedru;
2) likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politisko partiju apvienība, ja visas politisko partiju apvienībā ietilpstošās politiskās partijas dibinātas ne vēlāk kā vienu gadu pirms Saeimas vēlēšanām un ja politisko partiju apvienībā kopā ir ne mazāk kā 500 biedri”.
Nevienam nav aizliegts uzdot divus strikti pamatotus jautājumus: 1) Kas latviešiem traucē dibināt tādu politisko partiju, kura Saeimas vēlēšanām spētu pieteikt 100 godīgus, gudrus un valsts lietās kompetentus kandidātus? 2) Kas latviešu elektorātam traucē simtprocentīgi balsot par dotajiem 100 godīgajiem, gudrajiem un valsts lietās kompetentajiem kandidātiem, lai Bruņinieku namā strādātu vienīgi tautas interesēm kalpojoši cilvēki?”
Atrunas par traucēšanu būs visdažādākās. Vistuvāk patiesībai piekļūs tie cilvēki, kuri visu izskaidros ar latviešu mentalitātes kritisko specifiku un politiskās apziņas niecību. Savukārt vistālāk no patiesības būs tie cilvēki, kuri visu izskaidros ar “okupācijas” sekām, Krievijas iejaukšanos, Putina diktatoriskumu, nevēloties paškritiski atzīt neattīstības, degradācijas un deģenerācijas dziļumu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
