Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Vadoni (vadoņus) gaidot

PIETIEK, S. Metuzāls
11.06.2011.
Komentāri (12)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Gan aicinājumi beidzot atrast kādu „stingro roku” un „īsto saimnieku”, gan bažas, ka šie aicinājumi patiešām varētu novest pie kāda praktiska rezultāta, - tas vienlīdz bija raksturīgi Latvijas politiskajai un sabiedriskajai realitātei visus piecpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Par to – šī Pietiek ekskluzīvi publicētā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļa.

Permanentās bažas par autoritārismu

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Latvijas politiskās aprindas uz Lauku Avīzes aktivitātēm Kārļa Ulmaņa slavināšanā sākotnēji raudzījās ar smaidu, taču drīz vien jaunizceptie politiķi sāka kļūt tramīgi – bet ko var zināt, varbūt tiešām parādās kāds vadonis ar visām no tā izrietošajām sekām?!

Tā Latvijas Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna atmiņās atrodamas arī šādas rindas, kas veltītas 1990. gadam, kad pēc LTF pārliecinošās uzvaras Augstākās Padomes vēlēšanās tika vētītas iespējamo augstāko amatpersonu kandidatūras: „Lauku Avīze jau liegi apcerēja labākās tautas tēvu kandidatūras. Šķiet, ka ne uzvārds, ne persona, bet piederība zināmam klanam bija svarīgākais. Likme uz tautas idealizētajām, saldajām atmiņām par Ulmaņa labajiem gadiem un ne tikai tiem. Kauls varētu būt krietnākais premjerministrs...”

Tomēr „Ādažu saimniekam” Albertam Kaulam par valdības vadītāju nebija lemts kļūt, jo LTF šo posteni nolēma piešķirt Ivaram Godmanim. Tas gan nenozīmē, ka sapņi par Ulmaņlaiku reanimēšanu būtu zuduši, un kādā aprakstā par jauno premjerministru tā pati Lauku Avīze izteica piesardzīgu cerību, ka arī viņš, tāpat kā K. Ulmanis, “kaut kādā veidā noslieksies Latvijas lauku pusē.”

Par „stingro roku”, kas varētu vadīt valsti, deviņdesmito gadu sākumā filozofēja ne tikai žurnālisti vien, tomēr vairums politiķu baidījās no jebkādām autoritārisma izpausmēm, cenšoties tās kopīgiem spēkiem noslāpēt jau saknē. Piemēram, pietika I. Godmanim 1991. gada vasarā rudenī triecientempā (būtībā vienas dienas laikā) „izdzīt” cauri parlamentam likumu par ministrijām, tā būtībā īstenojot pamatīgu valdības aparāta reorganizāciju, kad sekoja sašutuma vētra.

„Latvijas Republika tuvojas tai bīstamajai robežai, kad sabiedriskās attiecības regulēs nevis likums, bet gan viena indivīda vai indivīdu grupas griba,” ar šādu paziņojumu klajā nāca Juristu biedrība. Bet tās prezidents, vēlākais premjerministrs Valdis Birkavs paziņoja, ka valstī noticis „konstitucionāls apvērsums likuma robežās”. Tiesa, turpat gan viņš piebilda, ka premjerministrs noteikti ir rīkojies ar vislabākajiem nodomiem, taču kārtība, kādā tas darīts, bijusi briesmīga.

Arī nākamos padsmit gadus autoritārisma draudi tika pieminēti vietā un nevietā, pašmāju politiķiem turklāt laiku pa laikam paslavējot arī kādu ārvalstu diktatoru. Piemēram, kamēr politologs Jānis Ikstens 1994. gadā brīdināja par „Ziedoņa Čevera un viņa domubiedru flirtēšana ar apolitiska saimnieka tēlu, kas it kā paceļas pāri partiju ķīviņiem”, bet Ilinoisas universitātes profesore Rasma Kārkliņa pāris gadus vēlāk publiski brīdināja par latviešu bīstamo sliekšanos uz simpātijām pret autoritārismu atšķirībā no igauņiem, kuri „ir visdemokrātiskākie, visoptimistiskākie, visvairāk uz tirgus saimniecību orientētie ļaudis Baltijā”, Māris Gailis kā Ministru prezidents par kaimiņzemes Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko izteicās ar gandrīz vai simpātijām: „Labs iespaids, viņš ir spēcīgs cilvēks...”

Tautas vēlētā prezidenta kārdinājums

Redzamākie mēģinājumi jau kopš paša deviņdesmito gadu sākuma visu vai vismaz daudzu pārvaldes, sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai atrast „valsts saimnieku” bija saistīti ar ideju par visas tautas vēlēto prezidentu, un viens no pašiem pirmajiem šīs domas izteicējiem bija neviens cits kā Ventspils mērs Aivars Lembergs, jau 1991. gada vasarā Lauku Avīzei izklāstot savu pārliecību, ka „valsts priekšgalā vajadzētu būt prezidentam kā stipras izpildvaras stūrakmenim. Demokrātiju ieraugu tai apstāklī, ka prezidentu ievēl visa tauta”.

„Prezidents izraugās Ministru kabinetu sadarbībā ar parlamentu. Parlamentam ir likumdevēja tiesības, bet prezidentam – veto, pēdējais vārds. Tāpat attiecīgās teritorijas iedzīvotāji ievēl pilsētas galvu, pagasta vecāko, nosaukums te nebūtu svarīgs, bet viņu rokās nodod saimnieciskās dzīves grožus. Šajās struktūrās darbojas arī tautas pilnvarotie (deputāti), kuru skaits gan ir 4-5 reizes mazāks nekā tagad un kuru kompetencē ir normatīvu dokumentu pieņemšana, nodokļi un nodevas, budžets,” – savu varas piramīdas skatījumu izklāstīja A. Lembergs.

Toreiz un arī vēlāk Ventspils mēra vīzijai, neraugoties uz viņa deviņdesmitajos gados aizvien pieaugošo politisko ietekmi, politiķu aprindās īsti dzirdīgas ausis tomēr neatradās. Jau divus gadus vēlāk, 1993. gada 16. septembrī Saeima pirmo, bet ne pēdējo reizi noraidīja Satversmes grozījumu projektu, kas paredzēja ieviest visas tautas vēlēta prezidenta posteni. Projektu, ko bija iesniegusi „nelatviskā” frakcija Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai, deputāti noraidīja ar vienkārši nomācošu balsu pārsvaru, un vispārējo noskaņojumu izteica „tēvzemietis” Māris Grīnblats: nevajagot domāt, ka „viens labs cilvēks atjās uz balta zirga un ieviesīs te kārtību kā visas tautas vēlēts prezidents”. Neko nemainīja pat atklātībā nākušais fakts, ka „saskaņieši” tautas vēlētā prezidenta amatā bija iecerējuši nevienu citu kā dzejnieku un politiķi Jāni Peteru.

Neraugoties uz strupo noraidījumu, ideja par tautas vēlētā prezidenta institūcijas ieviešanu nemira arī nākamajos gados, regulāri atrodoties gan tās kvēliem aizstāvjiem, gan arī pretiniekiem. Lai situāciju padarītu vēl īpatnāku, laiku pa laikam gadījās arī pa kādam uzskatāmam politisko uzskatu evolūcijas projektiem: piemēram, 1994. gadā Saeimas deputāts (un tolaik arī pirmā kursa politoloģijas students) Kārlis Leiškalns publiski aizstāvēja esošo parlamentāro iekārtu Latvijā, jo Valsts prezidentam jau tā esot pietiekami iespēju ietekmēt valsts politiku, savukārt nepilnus četrus gadus vēlāk šis pats K. Leiškalns paziņoja, ka izstrādājot jaunu, tautas neapšaubāmi atbalstītu konstitūcijas projektu, kas paredz Latvijā iedibināt prezidentālu republiku un tautas vēlēta valsts prezidenta institūcijas radīšanu.

Par K. Leiškalna Satversmes projektu gan nekas vairāk tā arī netika dzirdēts, toties jau 1995. gadā Latvijas Zemnieku savienībai izdevās savākt nepieciešamos desmit tūkstošus parakstu, lai sāktu procedūru par tautas vēlēta valsts prezidenta institūcijas radīšanu; par parakstu vākšanu līdzīgam grozījumu projektam paziņoja Maznodrošināto politiskā apvienība, vēlāk pie tās ķērās arī politiskā apvienība Centrs, taču tās parakstu vākšana beidzās ar Centrālās vēlēšanu komisijas atzinumu, ka no savāktajiem 10 289 parakstiem veseli 3997 ir kļūdaini...

Arī Latvijas Demokrātiskā darba partija (LDDP) paziņoja, ka atbalstot Satversmes grozījumus, kas paredz Latviju pārveidot par prezidentālu republiku, un, lai gan šis politiskais spēks drīz vien izčibēja, ideja palika – profesors Juris Bojārs, no LDDP priekšsēža jau pārkvalificējies par Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītāju, pat ķērās pie vesela jauna Satversmes projekta izstrādāšanas. Netrūka vēl arī citu politisko iniciatīvu saistībā ar tautas vēlētā prezidenta institūcijas radīšanu, taču tām visām kopīga bija beigšanās ar čiku.

LZS pamēģināja izspēlēt kārti par to, ka galu galā jau 1933. gadā ticis lemts par Satversmes reformas projektu, kas paredzēja visas tautas vēlētā prezidenta institūta ieviešanu, un tāpat aktīvi pieminēja savu atbalstu tautas vēlētajam prezidentam arī pirms katrām Saeimas vēlēšanām. „Joprojām esam par tautas vēlētu Valsts prezidentu, un mēs veltīsim visus spēkus, lai tautu un varu vienotu demokrātijas un tautas labklājības ideja,” – tā, piemēram, bija apliecināts „zemsaviešu” 7. Saeimas priekšvēlēšanu 4000 zīmju programmā.

Tikpat regulāri atbalstu šādam risinājumam izteica arī sociāldemokrāti, un to ilggadējais vadītājs J. Bojārs 2001. gadā patiešām nāca klajā ar savu 100 lappušu biezo Satversmes projektu. Taču tiesību zinātņu profesors saņēma nevis atzinību, bet tikai izsmieklu (piemēram, Latvijas ceļa Saeimas frakcijas vadītāja Kristiāna Lībane atzina, ka tekstos esot „daudz smieklīga un humoristiska”) vai labākajā gadījumā neizpratni, beigu beigās zaudējot arī LSDSP priekšsēža posteni.

Tikmēr faktiski visas pārējās valdošās partijas diezgan lielā vienprātībā iestājās pret tautas vēlētā prezidenta institūciju – kas bija viegli pārsteidzoši, ņemot vērā socioloģisko aptauju rezultātus. Piemēram, 1999. gada sākumā pārliecināti, ka Latvijas prezidents ir jāievēl Latvijas tautai, nevis Saeimas deputātiem, bija 47 procenti iedzīvotāju. Savukārt J. Bojāru 2002. gadā bija uzmundrinājuši Baltijas Sociālo zinātņu institūta aptaujas dati, kas rādīja, ka jaunas Satversmes pieņemšanu atbalstot veseli 48 procenti pilsoņu, 78 procenti vēloties tautas vēlētu prezidentu, bet 68 procenti – vēlēšanu sistēmas maiņu.

Turklāt, gadiem ejot, aizvien mazāk kļuva politiķu, kuri tautas vēlētā prezidenta idejai teiktu kategorisku – nē. Vieni no pēdējiem „kategoriskajiem mohikāņiem” bija Latvijas ceļš, kas 1998. gadā paziņoja, ka nekādā gadījumā neatbalstot par visas tautas vēlētu prezidentu, lai „neapdraudētu valsts iekšējo un ārējo drošību”. Tā vietā par labo toni kļuva diplomātiska ieminēšanās, ka „mūsu politiskā kultūra tik tālu nav attīstījusies, lai tauta varētu ievēlēt savu prezidentu” (Jānis Jurkāns), „Latvijas neatkarībai daudz izdevīgāka ir parlamentāra, nevis prezidentāla iekārta” (Dzintars Rasnačs), –„tautas vēlēts prezidents situāciju valstī neuzlabotu, nestrādātu labāk un nebūtu kompetentāks par Saeimas ievēlētu prezidentu” (Jānis Lagzdiņš) un „Latvijas tauta vēl nav gatava tautas vēlēta Valsts prezidenta institūta ieviešanai” (Silvija Dreimane).

Tikmēr G. Ulmanis jau 1997. gadā, otro reizi pildot Saeimas vēlēta Valsts prezidenta pienākumus, nāca klajā ar ierosinājumu sākt diskusiju par tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanas nepieciešamību, jo šāds prezidents, lūk, pretēji politiskajām partijām spētu nodrošināt personīgu politisko atbildību vēlētāju priekšā un būtu arī „zināms garants” valsts straujākai attīstībai. Savukārt viņa pēctece Vaira Vīķe-Freiberga par tautas vēlētu prezidentu runāja daudz un ar iedvesmu. 1999. gadā viņa publiski paziņoja vēl tikai to, ka tautas vēlēts prezidents nākotnē varētu būt iespējams pavērsiens valsts politikā, tomēr tas saistīts ar risku un „šis jautājums ir diskutabls”, taču nākamajos gados izteicās aizvien brīvāk.

Tā 2000. gadā prezidente apliecināja, ka „Latvijā teorētiski būtu iespējams tautas vēlēts prezidents, mainot Satversmi”, savukārt 2001. gads atnesa īstu V. Vīķes-Freibergas uzskatu evolūciju šajā jautājumā: prezidente sākumā apliecināja, ka tautas vēlēta prezidenta sistēmā neredzot lielāku risku par to, kāds ir pašlaik, kad valsts vadītāju ievēl Saeima, tad pieļāva, ka Latvijā, iespējams, vajadzētu veikt atbilstošas izmaiņas Satversmē, bet vēl pēc tam paziņoja – ja tauta būtu gatava rīkot referendumu par šo jautājumu, tad pāriešana uz tautas vēlēta prezidenta institūciju varētu būt „visai drīz”. Savukārt beidzās šī evolūcija jau ar atklātu piekrišanu, ka Latvijā tiešām vajadzētu pāriet uz tautas vēlētu prezidentu un ka šāda institūcija paplašinātu demokrātisko bāzi un tauta „justos līdzdalīga šajā procesā”.

Prezidentu vadonisma izpausmītes

Neraugoties uz to, pie Satversmes grozīšanas un tautas vēlēta prezidenta institūcijas Latvija pirmajos piecpadsmit neatkarības gados tā arī nenonāca, toties jau 1993. gada jūlijā pie amata pienākumu pildīšanas stājās pirmais pēckara Latvijas Saeimas ievēlētais Valsts prezidents – Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis, kurš līdz pusaudža vecumam gan līdzcilvēkiem bija pazīstams ar uzvārdu Rumpītis. (Starp citu, šajā un divās nākamajās prezidenta vēlēšanās uz augsto posteni vēl kandidēja arī Ilga Kreituse, Imants Liepa, Alfreds Rubiks, Raimonds Pauls, Vaira Paegle, Jānis Priedkalns, Arnis Kalniņš, Valdis Birkavs un Ingrīda Ūdre.) „Ulmaņa vārds tautā ir dzīvojis visus šos gadu desmitus, turklāt padomju gadi ir nogludinājuši viņa negatīvās īpašības, ir palicis tikai pozitīvais, tādēļ cilvēkiem šķiet: ja Ulmanis būtu prezidents, tad būtu labāk. Kaut gan daudzi uzskata, ka man kā Ulmaņa radiniekam ir jābūt apveltītam ar visām tām īpašībām, kādas bija Kārlim Ulmanim. Būt Ulmanim, patiesību sakot, visu laiku ir bijis grūti,” – šādu, iespējams, izvērstāko skaidrojumu par dažādiem Ulmaņiem bijušais Guntis Rumpītis 1993. gada jūlijā sniedza laikrakstam Diena.

Izbijušo sadzīves pakalpojumu kombināta vadītāju G. Ulmani uz kandidēšanu Saeimas un arī prezidenta vēlēšanās 1992. gada rudenī bija pierunājuši „zemsavieši” Aivars Berķis un Jānis Kinna, un pirms vēlēšanām viņš presei savās izredzes raksturoja ar šādiem vārdiem: „Ja nu reiz Zemnieku savienība man uzticas, tad es piekrītu kandidēt, tikai ar tādu domu, ka man ir jākļūst par prezidentu. Es nemīlu zaudēt un palikt citiem aizmugurē. (..) Man ļoti daudz pietrūkst līdz prezidentam, bet, ja es tiktu šajā amatā, tad darītu visu, lai apgūtu to, kas nepieciešams prezidentam. Varu teikt tikai vienu: ja Latvijā atradīsies kāds, kurš būs labāks, tad atteikšos no pretendēšanas bez jebkādas nenovīdības.”

Vēlēšanu pirmajā kārtā G. Ulmanis saņēma tikai divpadsmit balsis, bet trešajā kārtā savāca pietiekamās piecdesmit trīs un jau kā prezidents cita starpā apliecināja arī savu uzticību demokrātijas ideāliem: „Tikai demokrātija ļaus man kā prezidentam realizēt savu varu pozitīvi. 15. maija būtība – tas ir sarežģīts process. Es negribētu to vairs nekad piedzīvot. (..) Es vēlētos, lai manas tikšanās ar tautu vienmēr notiktu labvēlīgā atmosfērā un ar abpusēju cieņu. Man gan ir ļoti grūti izprast tā saukto prezidenta kultu, ja šādu apzīmējumu var lietot. Pastāv viens viedoklis, ka prezidentam jābūt nepieejamam, noslēpumainam, klusam un tādējādi jāveido it kā ļoti gudra un izcila prezidenta tēls. Man šāds viedoklis nav pieņemams.”

Protams, šādi tādi vadonisma recidīviņi parādījās, īpaši jau apkārtējo vidū – jau 1993. gada vasaras otrajā pusē atsevišķu, bet skaitā aizvien pieaugošu amatpersonu kabinetos parādījās jaunā Valsts prezidenta portreti, tomēr kopumā gan pirmajā, gan otrajā pilnvaru termiņā (uz kuru G. Ulmanis tika pārvēlēts, Latvijas ceļam ņemot vērā sociologu datus un oficiāli, jau krietni pirms vēlēšanām izsakot atbalstu viņam kā valsts vadītājam) prezidents palika augstākā mērā reprezentabla figūra, piemēram, britu žurnālam The Economist 1998. gada februārī liekot viņu raksturot ar šādiem vārdiem: „Bijušais birokrāts, kurš bez slavenā uzvārda būtu neiedomājams kandidāts augstākajam amatam, flegmātiskais Ulmanis krietni mazāk atgādina filozofijas meistaru kā [Igaunijas prezidents Lennarts] Meri...”

Savukārt Latvijas ceļa pārstāvis Druvis Skulte par G. Ulmaņa pārvēlēšanu uz otro termiņu pamatoti varēja bilst, ka „Guntis Ulmanis palika kā labs, paklausīgs skolnieks uz otru gadu”. Tikai daudzus gadus vēlāk kļuva zināms, ka sava potenciālā „zvaigžņu stunda” G. Ulmanim varējusi arī iestāties – tālajā 1995. gadā, kad Saeima divreiz nespēja vienoties par jaunu Ministru prezidenta kandidatūru, liekot Valsts prezidentam jau dot uzdevumu savai padomniecei likumdošanas jautājumos Vinetai Muižniecei sagatavot rīkojumu par Saeimas atlaišanu un brīdināt par šādu iespējamību arī vienoties nespējīgos politiķus.

Savukārt 1999. gada jūnijā pēc milzumgara vēlēšanu procesa atkal ar 53 balsīm ievēlētais „melnais zirdziņš” (tikai vēlāk tika pieņemts Valsts prezidenta ievēlēšanas likums, kas deva laiku kandidātu vērtēšanai pēc viņu izvirzīšanas) – bijusī Latvijas institūta direktore, folkloriste Vaira Vīķe-Freiberga jau bija pilnīgi cita cietuma rieksts: stingri atbalstot demokrātiskuma un tiesiskuma principus, viņa tomēr kategoriski pastāvēja uz sava amata un sevis kā tā ieņēmējas īpašo statusu.

„Ļaudis ir aizmirsuši, ka es neesmu viesnīcniece, bet Valsts prezidente,” – šo publisko izteikumu sakarā ar nesaprašanos viesnīcas rezervēšanā Ņujorkā pāris gadus vēlāk papildināja V. Vīķes-Freibergas TV ekrānā paziņotais sakarā ar viņas vēlmi iecelt par savas kancelejas vadītāju bijušo disidentu lietu pārraugu, prokuroru Aivaru Zaķi: „Prezidenta privilēģija ir pašam izvēlēties savas kancelejas vadītāju, nevienam par to neatskaitoties!”

Atklāti pārmetumi nosliecēs uz autoritārismu V. Vīķei-Freibergai tā arī neatskanēja, toties dažādu atklātu slavinājumu pašai labākajai un lieliskākajai Valsts prezidentei netrūka – īpaši jau viņas prezidentūras otrajā termiņā. Apkārt sapulcējušos un sapulcēto lišķu balsis kļuva aizvien skaļākas, arī pati V. Vīķe-Freiberga jau publiski paziņoja, ka viņas ievēlēšana tiešām esot novērtējama kā „brīnums”. Aizvien biežāk apkārtējo slavinājumi pārvērtās pat atklātā pielīšanā – piemēram, Latvijas Avīzes publiciste Aija Cālīte visā nopietnībā pārmeta TV žurnālistam Jānim Domburam mīļotās prezidentes „dzīšanu stūrī” ar neētiskiem jautājumiem: „Kam bija nepieciešami mēģinājumi V. Vīķi–Freibergu vienkārši „dzīt stūrī”, izmantojot izdevību, ka viņa atrodas TV studijā, nevis uzdot sabiedrību interesējošos būtiskos, stratēģiski nozīmīgos jautājumus par Latvijas nākotni?”

„Mūsu prezidentei Latvijā likās par šauru, bija ļoti maz cilvēku, kurus viņa uzskatīja par intelektuāli līdzvērtīgiem,” A. Cālītei vairākus gadus vēlāk savā veidā piebalsoja žurnāliste Gunta Sloga (un ne bez pamata – no saviem prezidentūras astoņiem gadiem V. Vīķe-Freiberga vizītēs ārpus Latvijas pavadīja gandrīz divus). Nonāca pat tik tālu, ka Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks Juris Ruško bez kādām bažām varēja paziņoja, ka, izņemot publiskajos pārskatos iekļaujamo informāciju par Valsts prezidentes kancelejas tēriņiem, „visa pārējā uzņēmuma grāmatvedībā esošā informācija uzskatāma par komercnoslēpumu” – tātad faktiski, ka V. Vīķes-Freibergas kanceleja var atļauties būt vienīgā valsts iestāde Latvijā, kas slēpj no sabiedrības savus izdevumus

Nesalīdzināmi mazāk bija kritisku izteikumu, kaut netrūka augstu amatpersonu, kas neapšaubāmi bija V. Vīķes-Freibergas nemīluļi, - to vidū īpaši redzami bija Sandra Kalniete, Einars Repše un it īpaši Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, kurš bija publiski iebildis pret V. Vīķes-Freibergas un viņas dzīvesbiedra Imanta Freiberga vēlmi tikt pie zemesgabala Jūrmalā. Viens no retajiem publiskajiem kritiķiem bija ekspremjers Aigars Kalvītis, kurš jau vairākus gadus pēc V. Vīķes-Freibergas prezidenta pilnvaru beigām laikrakstam Diena atļāvās paziņot, ka „viņa nebija demokrāte tādā ziņā, ka visus cilvēkus nevērtē vienādi. Būtu trīsdesmitie gadi, šeit būtu personības kults. Viņa brīžiem bija kā vadone”...

Žurnāls Klubs V. Vīķes-Freibergas prezidentūras otrā termiņa noskaņu šajā laikā raksturoja pat šādi: „Kas par to, ka Valsts prezidente, kas par „nepieņemamu no ētikas viedokļa” uzskatīja to, ka Nacionālās drošības padomes sēdē savas mātes – Valsts prezidentes ne pārāk mīļotās virsprokurores Birutas Ulpes – teikto protokolēs viņas dēls, pat neiedomājās par ētiku ne tad, kad pieņēma darbā savā kancelejā pašas dēlu, ne tad, kad, kā stāsta aculiecinieki, savam kancelejas vadītājam eksaltēti pieprasīja padzīt no darba šo pašu prokurores dēlu? Un kas par to, ka Valsts prezidente, kas sevi pasniedz kā visdemokrātiskāko no visdemokrātiskākajām, tomēr ne ar vienu vārdu neiebilda, kad aizvadītajā rudenī tieši viņas vizītes dēļ Neretā tika aizliegtas medības, un pat Triju Zvaigžņu ordeni saņēma aiz slēgtām durvīm?...” Taču, kā minēts, šis nebija izplatītākais viedoklis par prezidenti.

Šķēles un Repšes „autoritārisms”

Tas gan nenozīmē, ka Latvijas politiķi, inteliģence un mediju pārstāvji vispār būtu iztikuši bez autoritārisma asnu meklēšanas un atmaskošanas: 1995. gadā pirmoreiz par Ministru prezidentu kļuvušajam tobrīd vēl bezpartijiskajam Andrim Šķēlem pārmetumus autoritārismā nācās klausīties visas trīs savas premjerēšanas reizes (un patiesībā šādus tādus grēciņus sabiedrība pieminēja jau viņa priekšgājējam premjera amatā Mārim Gailim – internetā varēja izlasīt, piemēram, šādus iespaidus: „Atceros, kā pat Gailis, būdams Ministru prezidents ieviesa praksi, kad viņa augstības mašīnu pavadīja bruņots eskorts, kāds Zatleram pat sapņos nav rādījies. Vismaz ducis melno volgu, policijas BMW utt. Visi, kas uz Rīgas-Liepājas šosejas nepaspēja apstāties, nežēlojot tika iegrūsti grāvjos. Kad Gailis iebrauca Liepājā, ap viņu staigāja vismaz divi automātisti, neskaitot policijas kordonus un citus apsargus. Tādēļ par mazās valstiņas sindromu Mārim vajadzētu paklusēt...”).

Pilnā sparā pārmetumi sāka skanēt jau 1996. gadā, kad, piemēram, Saeimas deputāts, Līdztiesības pārstāvis Modris Lujāns par A. Šķēles uzstāšanos televīzijā un atsevišķiem valdības programmas punktiem paziņoja skaidri un gaiši: „Tas ir autoritārs stils, ko var realizēt savā privātbodītē, nevis valsts mērogā. Tā ir zvaigžņu slimība vai arī lielummānija.” Turklāt piebalsoja arī nosvērtāki ļaudis: „tēvzemietis” Jānis Straume atzina, ka runā tiešām bijušas „dažas autoritārisma tendences”, savukārt „zemsavietis” un dramaturgs Pauls Putniņš norādīja, ka kopumā pozitīvajā premjera uzrunā esot bijis „drusciņ tāds kā piespiediens uz maza totalitārisma pusi”, taču tas arī esot attaisnojams, jo „mūsu sabiedrība pilnībā nav gatava demokrātijai.

Nākamajos gados A. Šķēles kritizētāji un autoritārisma pazīmju saskatītāji jau varēja vai stāties rindā: Jāņa Ādamsona izpratnē visa A. Šķēles valdība „vilka uz vienu lielu autoritārismu”, Ziedonis Čevers no premjera biedra posteņa jau 1996. gada oktobrī aizgāja, pieminot A. Šķēles „autoritārismu un šauras lieluzņēmēju grupas interešu aizstāvību”, Odisejs Kostanda šķitās pārliecināts, ka A. Šķēles ideja par divu gadu valsts budžeta pieņemšanu „ir vēl viens apstiprinājums tam, ka Latvijā arvien vairāk pastiprinās autoritārisma tendences”.

Arī politoloģe Ilze Ostrovska, kura A. Šķēles karjeras sākumos bija viena no viņa viskvēlākajām aizstāvēm, ar laiku sāka vēl kvēlāk vainot viņu „demokrātijas dekonsolidācijā” un autoritārismā, kas „sevi piesakot uz katra soļa”, „tēvzemietis” Andrejs Požarnovs ieminējās pat par to, kā A. Šķēle no valdības sēdes darba kartības patvaļīgi izņemot dokumentus, bet rakstniece Margita Gūtmane publiski kritizēja A. Šķēles valdības darbu, mēģinot „izļodzīt trauslās demokrātiskās struktūras valstī – vispirms mēģinot likvidēt Satversmes tiesu, tad pieckāršot līdz šim brīdim noteikto partijas dibinātāju skaitu”. Kā medusmaize medijiem un politiķiem bija Lu­dzas do­mes priekšsēdētājas Va­len­tī­nas La­zov­skas ideja Gulbenē notikušajā Tautas partijas ceturtajā kongresā A. Šķēli publiski salīdzināt ar Dievu (kam jaunizceptais Tas Kungs atsaucās, izvirzot četrus svarīgākos partijas uzdevumu „baušļus” – privatizācijas pabeigšana, lēmums par Nacionālo bibliotēku, augstākās izglītības reforma un celulozes rūpnīcas uzcelšana).

1999. gada rudenī pat starptautiskā ziņu aģentūra Reuters pievērsās A. Šķēles vadības un darba stilam, situāciju raksturojot šādi: „Andra Šķēles valdībā parādījušās plaisas, un viņa koalīcijas partneri brīdina pretrunīgo vadītāju - vai nu viņš izmainīs savu raupjo stilu, vai arī notiks sacelšanās nākošā gada budžeta apspriešanas laikā.” Tika citēts arī Latvijas ceļa priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs: „Vai Šķēles raupjais stils būtu izskaidrojams ar viņa autoritārismu vai temperamentu, jebkurā gadījumā tas nedarbosies, sastādot 2000.gada budžetu. Es domāju, ka Šķēle ir to sapratis, jo mēs viņu brīdinājām, ka mēs neapstiprināsim budžetu, ja nebūs koordinācijas starp partijām.”

Patiesībā bija krietni jāpameklē kāds, kurš A. Šķēlem autoritārismu nepārmestu. „Visā šajā situācijā mani visvairāk mulsina tas, ka kāds jūtas pārāks par citiem. Katrs, kas paceļ sevi augstāk par citiem, pretendē uz svētā statusu, bet neviens šajā valstī nav tāds. Man ir žēl, ka premjers, kuru es ļoti atbalstu visā, ko viņš dara ekonomikā, ir tik nihilistisks pret demokrātiju,” paziņoja eksžurnālists un Saeimas deputāts Edvīns Inkēns, un pat Valsts prezidents Guntis Ulmanis apliecināja, ka viņa izpratnē „Šķēles gadījums” tiešām liecinot par autoritārisma iezīmēm, lai gan, protams, „valdības vadītājiem, ja viņi ir spējīgi, labi, gudri, stipri, viņi jau ir pretrunīgi, viņi jau ir ar īpašībām, kas ne vienmēr kādam mietpilsonim vai kādam ierindas cilvēkam liekas saprotamas vai vienkārši nav izskaidrojamas”.

Nevar noliegt, ka A. Šķēle patiešām mēģināja maksimāli daudzās jomās lēmumu pieņemšanu vienkāršot un efektivizēt, vienlaikus samazinot to demokrātiskas apspriešanas iespējas. Nekādus autoritārisma draudus neredzēja faktiski tikai Sarmītes Ēlertes vadītais laikraksts Diena, uzskatāmi apliecinot iemeslus, kuru dēļ tā galvenā redaktore izpelnījās iesauku „Šķēlerte”, - kā publiski apgalvoja, piemēram, avīzes komentētājs Aivars Ozoliņš, „autoritārais Šķēle” esot tikai apbružāts bubulis.

Protams, lieki teikt, ka pats A. Šķēle un viņa tālaika tuvākie domubiedri jebkādus pārmetumus noraidīja. 1996. gada beigās premjers gan paziņoja, ka demokrātisko procedūru ievērošana ir dārga un laikietilpīga, tādējādi reformu tempu palēninoša, taču autoritārs gan viņš nekādā gadījumā neesot, kaut gan viņa metodes „pie mums, nezin kāpēc, sauc par autoritārām”. Viņam piebalsoja arī tuvākie līdzgaitnieki – piemēram, finanšu ministrs un Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Gundars Bērziņš 2000. gada maijā publiski paziņoja, ka A. Šķēle vienkārši esot „kļuvis par partijas simbolu, kurš stāv krietni pāri viduvējībām, tādēļ daudzi nespēj to viņam piedot”, bet nu autoritārs viņš nekādā gadījumā neesot: „Ja kāds saka, ka viņš ir autoritārs, tad es esmu čečenu kaujinieks!”

Pāris gadus vēlāk, kad pēc rekordīsa valdīšanas laika A. Šķēle trešo un pēdējo reizi bija atvadījies no premjera posteņa (pēcāk paziņojot, ka „mana vislielākā vaina ir bijusi debašu neesamība ar sabiedrību. Principiāli svarīgus jautājumus es savā fanātismā vai dedzībā esmu rāvis uz priekšu pārlieku ātri”), viņš gan bez kādas minstināšanās cēla galdā autoritārisma kārti, nu jau pats izsakot pārmetumus par šo grēku partijas Jaunais laiks vadītājam, bijušajam Latvijas Bankas prezidentam un jaunajam premjeram Einaram Repšem, kura darbā autoritārisma tendences, „kas robežojas ar ierēdņu politisku vajāšanu, ir tikai vājš priekšvēlēšanu populisma turpinājums, tas ir mēģinājums maskēt profesionālas rīcības programmas trūkumu”.

Un jau atkal atkārtojās tas pats – rindā stājās politiķi un inteliģences pārstāvji, kas E. Repši vainoja nedemokrātisku, autoritāru metožu izmantošanā un tādos pašos mērķos, iegūstot sev pilnu kontroli pār specdienestiem, tiesības atlaist nogrēkojušos ierēdņus, utt. („Pēdējās dienās esmu bažīgs un atceros Eduarda Berklava teikto pirms vēlēšanām: „Es brīdinu Latvijas tautu no Repšes!”” – tā paziņoja, piemēram, Latvijas Pirmās partijas priekšsēdētājs Ēriks Jēkabsons.)

Tikmēr pats E. Repše runāja par to, cik nepamatotas esot šīs runas, kuru autoriem vienkārši esot iebildumi pret viņa mērķi – radīt pārskatāmu, godīgu, caurspīdīgu un efektīvu valsts pārvaldi. 2002. gada maijā preses konferencē E. Repšem tika uzdots pat jautājums, ar ko gan viņa solījumi atšķiras no Ādolfa Hitlera apgalvojumiem, kad viņš pagājušā gadsimta 20. gados Veimāras republikā lauzās pie varas, uz ko Jaunā laika vadonis paziņoja, ka Latvijas Bankā viņš arī sākumā bijis diktators, bet rezultātā tur izveidojusies demokrātiska atmosfēra ar „divpakāpju parlamentāru lēmumu pieņemšanas kārtību”.

Uztraukumi par E. Repšes autoritārismu gan beidzās tāpat kā A. Šķēles autoritārisma kritika un citi iepriekšējie skaļie paziņojumi, - izrādījās, ka šim „autoritārismam” nav ne pietiekama balsu un mandātu pamata, ne skaidra, praktiska darbības plāna, liekot arī šim „efektīvo metožu” cienītājam pamest augsto valsts amatu. Cita lieta – ka joprojām aktuāls bija un palika G. Ulmaņa jau 1997. gadā izteiktais brīdinājums par to, ka tieši plaisa starp sabiedrību un varu apdraud demokrātiju, tādējādi veicinot valstī reāla autoritārisma tendences.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...