Vai, pirms kāpt busiņā, jālūdz šoferim iepūst alkometrā?
Juris Ādamsons, pensionēts starppilsētu autobusu šoferis16.03.2015.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Izlasīju ziņās*, ka Rīgas Pašvaldības policija ir aizturējusi tā saucamo neregulāro pārvadājumu pakalpojuma sniedzēja mikroautobusu, jo radušās aizdomas par spēkrata vadīšanu reibuma stāvoklī. Pēc apturēšanas šoferītis esot izvairījies no acu kontakta un bijis manāmi satraukts. Veicot busiņa apskati, policisti mikroautobusa durvju kabatā atraduši maisiņus ar baltas krāsas pulverveida vielas paliekām, bet vīrieša jakas kabatā − izlietotu šļirci un vēl vienu polietilēna maisiņu ar baltas krāsas pulverveida vielu.
Šis stāsts uzskatāmi parāda, ka valsts nedrīkst palaist pašplūsmā pasažieru pārvadājumus. Ja lielie autobusu parki ir spiesti rūpēties par regulāru šoferu kontroli, tad mazie, tā saucamie neregulārie jeb nelegālie pārvadātāji strādā uz goda vārda. Braukšana reibumā ir uz paša šofera sirdsapziņas – kāda nu kuram tā ir.
Pasažieru vešana skurbulī ir lielākais grēks, kādu spēju iedomāties. Vairums manu kolēģu šo šoferu bausli skrupulozi ievēro, taču ir arī izņēmumi, par kuriem nācies lasīt arī kriminālziņās. Šajā gadījumā minētais vadītājs jau iepriekš esot nonācis pašvaldības policijas redzeslokā par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu un citiem pārkāpumiem. Manuprāt, tas raksturo gan minētā šofera augsto bezatbildības pakāpi, gan esošās sistēmas nespēju pasargāt pasažierus no šādiem autovadītājiem. Nekāpsi taču busiņā ar savu alkometru un nelūgsi šoferītim iepūst, pirms doties ceļā!
Manuprāt, pēc šī notikuma valstij ir jādara viss, lai sakārtotu novārtā pamesto neregulāro pasažieru pārvadājumu nozari, pieņemot jau iecerētos grozījumus Autotransporta likumā un izstrādājot jaunus noteikumus par pasažieru neregulāro un speciālo regulāro pārvadājumu veikšanas kārtību. Tajos ir jāparedz arī neregulāro pārvadātāju atbildība par līdzīgiem pārkāpumiem. Pašlaik tā ir gaužām niecīga – izraisīji negadījumu reibumā, pameti busiņu likuma varā ar visiem pasažieriem, un miers. Kurš vairs pierādīs, ka sēdēji pie stūres? Droši vien darba līgums arī netika slēgts, attiecīgi šofera atbildība ir niecīga un rada zināmu nesodāmības sajūtu. Iespējams, arī šajā gadījumā, kad busiņa šoferis pēc uzdzīves devās mājās ar savu dienesta transportlīdzekli. Lielajos autobusu parkos diez vai šāda situācija būtu iedomājama, bet mazie uzņēmēji rīkojas pēc saviem ieskatiem. Vai mums nepieciešama kārtējā Zolitūde, lai rīkotos?
* Ziņa ir šeit: http://apollo.tvnet.lv/zinas/pasvaldibas-policija-aiztur-iereibusu-mikroautousa-soferi/685190
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.