Vai cilvēcības deficīts (lasi: necilvēcīgums) ir Latvijas ierēdņa amata prasība?
Ainārs Kadišs04.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mēģināšu īsi pastāstīt piedzīvoto, tiekoties ar kādas pašvaldības ierēdņiem. Tātad iegriezos tur, lai risinātu saistībā ar nesamaksāta NĪN (nekustamā īpašuma nodoklis) problēmu. Pat neņemot vērā NĪN absurdo būtību (cilvēkam tiek pieprasīts maksāt kādam par sev piederošu īpašumu, nemaksāšanas gadījumā īpašumu atņemot, kas faktiski nozīmē privātīpašuma atcelšanu), šeit bija klaji redzama neatbilstība starp cilvēka ienākumiem un aprēķinātā NĪN un soda naudas lielumu, uz kā fona skaidri izgaismojās NĪN kā īpašumu konfiskācijas plāna sastāvdaļa.
Nevienam nav noslēpums, ka, pateicoties braši peltajam "padomju mantojumam", austrumeiropieši ir skaitliski lielāki privātīpašnieki nekā "Vecās Eiropas" iedzīvotāji. Bet cilvēku, kuram ir dzīvoklis, zeme vai māja, ir grūtāk paverdzināt nekā to, kuram nekas nepieder. Tādēļ no "augšas" ir acīmredzams spiediens uz vietējiem kolaboracionistiem jeb latviski - dibenlaižām, lai viņi pieņemtu attiecīgus lēmumus un "likumus", kuri palīdzētu "baurus" aptīrīt. Visiem zināms, ka tautai vislielāko, tiešo kaitējumu rada nevis "lielie" ļaundari, bet gan viņu sulaiņi - vietējie iztapoņas. Saka, ka tumšos laikos labi redzami gaiši cilvēki. Tā ir. Bet te gribētos piebilst, ka arī tumšie kļūst redzami "kā uz delnas".
Ja lēmumus un "likumus" izgudro un apstiprina MK un Saeima (ak, gandrīz aizmirsu par prezidentu), tad viņu bieži vien, šķiet, delīrijā radušos murgus īsteno dzīvē ierēdņi. Atsevišķos gadījumos - uzņēmumu direktori un īpašnieki. Ka tas notika vēl pavisam nesen...
Nu, lūk, mums izraisījās emocionāla diskusija ar divām visnotaļ ārēji cienījamām dāmām par to, ka, manuprāt, pieprasīt maksu par cilvēkam piederošu īpašumu, kuru viņa ienākumi pat neļauj apmaksāt, ir amorāli.
- Amorāli?! - abas dāmas sāka skaļi smieties, - šis NAV amorāli! Mums bija gadījums, - viena sāka stāstīt, otrai piekrītoši mājot ar galvu, - kad vienam cilvēkam PAR VIENA EIRO PARĀDU TIESU IZPILDĪTĀJS ATŅĒMA MĀJU! Lūk, - tas ir amorāli! - sievietes par šo gadījumu stāstīja ar idiota cienīgu smaidu sejā un pasniedza to apmēram tā, ka viss pārējais, salīdzinot ar šo, ir sīkums.
Tad es "uzsprāgu".
- Un kur bijāt jūs, kad viņam atņēma šo māju par viena eiro parādu?! Kur bija sociālie dienesti?! Kur bija pašvaldības vai tā saucamās "valsts" juristi?! Kā vispār iespējama šāda situācija?!
Sievas neko sakarīgu nespēja atbildēt, izņemot klaji debilo "mēs jau likumus nerakstām", "jautājiet tiem, kuri to izdomāja" utt., utml.
Es sapratu, ka manā priekšā ir cilvēki tikai ārienes un nosaukuma pēc. Tas, kas cilvēku dara par Cilvēku, proti - CILVĒCĪGUMS, viņās bija zudis. Viena cilvēka vai pat vienas ģimenes traģēdija viņām bija tikai "amorāls gadījums".
Pusi dzīves es esmu nodzīvojis saucamajos "padomju laikos" un otru pusi - saucamajā "brīvajā Latvijā".
"Toreiz" kaut kas tāds nebija iespējams. Valsts nevis atņēma, bet deva. Vismaz tajā laikā, kurā es dzīvoju. Vēl tagad daudzi dzīvo bez maksas dotajos dzīvokļos. Dzīvo savos dzīvokļos un dreb un trīc, vai spēs nomaksāt astronomiski augošās komunālo un citu dzīvokļa maksājumu summu, lai "valsts" kalpi - tiesu izpildītāji neizliktu uz ielas. Un vienu daļu izliek. Un izliks vēl vairāk... Es esmu sapratis, kādēļ cilvēki, neskatoties uz visām nebūšanām, jūt nostaļģiju pēc "padomijas". Tur bija Cilvēcīgums...
CILVĒKI NEMITĪGI DARA VIENU UN TO PAŠU KĻŪDU - MEKLĒ VAINĪGOS. JĀMEKLĒ IR IEMESLS, NEVIS VAINĪGIE!
Bet iemesls ir tas, ka deviņdesmito gadu sākumā tika mainīta iekārta un tautas īpašumi tika pārvērsti par preci. Ar laiku par preci sāka pārvērsties arī cilvēki, pozicionējot sevi un savu darbu kā preci "darba tirgū".
Ja valstij nav sociālu funkciju, tā cilvēkiem ne tikai nav vajadzīga, bet ir pat kaitīga. Mums daudziem patīk Skandināvijas valstis. Jo tur kapitālisma vieplis ir diezgan sekmīgi nosmiņķēts ar sociālisma elementiem. Arī cilvēcības tur, šķiet, vairāk...
Bet mums ir jāsaprot - viss paies un reiz beigsies. Arī tava erzaclabklājība, ierēdni. Ja tu savu cilvēcību, dievbijību, līdzjūtību būsi pārdevis par nodevēja nožēlojamajiem trīsdesmit sudraba gabaliem, tu esi zaudējis... Zaudējis savu vienīgo, unikālo dzīves iespēju parādīt sevi kā Cilvēku. Kā uzvarētāju!
Bet jums, draugi, kuri turat dārgu savās sirdīs taisnīgumu, iejūtību, dievbijību, teikšu - paldies, ka esat! Turamies patiesībā un taisnībā, un pats Radītājs būs mums par sargu, par spēka un mīlestības avotu.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
