Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Vai Guntis Bojārs ir žurnālists vai šovmenis?

Aija Kažoka, žurnāliste un redaktore
02.04.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Arī man ir pārdomas par Gunta Bojāra vadīto raidījumu Aizliegtais paņēmiens, taču jau iepriekš aizbildinu sevi, ka šis nav “raksts”, bet tiešām tikai mans komentārs par redzēto.

Sākšu ar to, ka LSM.lv ir mans medijs. Ar to mostos. Uzticos, ka kolēģi, kuri tajā strādā, darīs labāko patiesības noskaidrošanā. Jo tieši tas ir žurnālistikas uzdevums – orientēt un noskaidrot patiesību.

Līdzīgi tas ir ar zinātni. Abos gadījumos ir jābūt pierādījumiem. Nav tā, ka viss ir vienā maisā bāžams, un gudrība ir vienlīdzīga ar muļķību. Nevar būt tā, ka viss ir absolūti relatīvs. Visi jautājumi un šaubas nav vienlīdzīgi. Man ir svarīgi, lai sabiedriskais medijs izprot šis sarežģītas nianses. Un norādīt gadījumos, kas tas nenotiek. Jo, atkārtoju, šis ir mans medijs un man ļoti rūp, lai kvalitātes latiņa tajā būtu ne tikai augsta, bet – visaugstākā.

Aizliegtais paņēmiens ir neparasts un provocējošs mediju vides produkts. Ne velti viens no pirmajiem sižetiem par kafejnīcu Frics togad pelnīti saņēma Latvijas Žurnālistu asociācijas balvu. Raidījumam ir interesanta uzbūve, labi izstrādāta struktūra, un katrā no tiem neapšaubāmi ieguldīts daudz darba. Tā centrālā ass ir žurnālistu veikts sociālais eksperiments, kura rezultātā atmaskota kāda nejēdzība, administratīvie vai citi trūkumi, uzrādīti vainīgie.

Taču šobrīd tam uzrādās dažas problēmas.

Galvenās problēmas izklāsta atslēgas vārds ir SOCIĀLAIS eksperiments. Jo tieši tajā ir vaina, runājot par vakcīnu efektivitāti pēdējā izlaidumā. Jo ir gribēts “sociālo” aizstāt ar “klīnisko”.

Diemžēl zinātnisko jautājumu un pierādījumu struktūra nepakļaujas shēmai, kurā žurnālists iefiltrējas lielveikalā, lai pierādītu, ka tajā noris nebūšanas.

Veids, kādā zinātnieks rada savu “produktu” – pierādījumu vai teoriju –, ir ārkārtīgi specifisks. Sakarības vai datu čupas nav pierādījumi. Ja žurnālists, kurš nofilmē, ka ierēdnis prasa kukuli, var droši apgalvot, ka ir pierādījis korupciju, tad (turpmāk mana improvizācija) žurnālists, kurš veic piecas asins analīzes sev un kolēģiem pēc dažādu firmu ražojumu, piemēram, D vitamīna lietošanas, lai noskaidrotu, kurš no tiem ir labākais, būs pierādījis tieši NEKO.

Kāds būtu ieguvums, ja uz šo analīžu pamata žurnālists paziņotu, ka viens no vitamīniem ieņem efektivitātes ziņā 1.vietu, bet kādam citam nav nekādu rezultātu? Manā skatījumā – tikai to, ka minētais žurnālists neko nejēdz no pētniecības, turklāt nejēdz arī, ka nejēdz. Arī viņa komanda nejēdz. Un tas gan jau var pretendēt uz kādu neglaimojošu apgalvojumu.

Uz ātru roku pārskatot pētnieciskos datus par sliktas zinātnes žurnālistikas cēloņiem, tie ir vairāki.

1. TERMIŅŠ. Žurnālistam var nebūt pietiekami laika, lai salīdzinātu pašreizējos strāvojumus pētniecībā, izpētītu jau zināmo un ievietotu to kontekstā.

2. TĒMAS NEPĀRZINĀŠANA. Pēdējos gadu desmitos zinātnisko pētījumu skaits strauji pieaug. Tas nozīmē, ka pat zinātnes žurnālisti, kas specializējas, piemēram, medicīnā vai uzturzinātnē, veselības komunikācijas jautājumos u.c., tik un tā nepārzinās lielāko daļu jaunumu.

3. KOGNITĪVĀ TUVREDZĪBA. Lielākā daļa jauno pētījumu par vispāratzītu zinātnisku vai medicīnisku pētījumu tēmu tikai nedaudz veicina uzkrāto zināšanu masu. Lai gan ir iespējams, ka kāda publikācija var apgāzt visu iepriekš pieņemto priekšstatu, kopīgās zināšanas par ticamiem zinātniskiem pētījumiem nosaka galveno zinātnisko nostāju. Tādējādi pārmērīga jauno pētījumu ietekmes interpretācija veicina maldīgus priekšstatus.

4. SENSACIONĀLIMS. Tā izpaužas kā konkurence par viedokļiem (persona, kas izsaka sensacionālāku apgalvojumu, iegūs lielāku skatījumu skaitu). Lai izveidotu sensacionālākus ziņojumus zinātnes jomā, bieži tiek upurēta kvalitāte un precizitāte.

5. NEAPDOMĪBA. Arī zinātnes žurnālisti ir cilvēki, un cilvēki dažkārt mēdz rīkoties pirms apdomāšanas (vai kādu iekšēju simpātiju, pārliecību vadīti). Īpaši problemātiski tas ir gadījumā, kad kļūdains saturs rada lielu, grūti maināmu uztveres efektu greizas informācijas izplatīšanā.

Attiecībā uz minēto Aizliegtā paņēmiena raidījumu pirmajiem 4 punktiem varu pielikt treknu ķeksi. Kādēļ ne piektajam?

Sliktākais, ka tā nav neapdomība vai kļūda. Bojārs raidījuma noslēgumā pabrīdina skatītājus par paša un viņa komandas tikko translēto saturu. Tāpēc šobrīd viņš par to stāv kā mūris. Kļūda tā būtu bijusi tad, ja nodoms būtu skaidrot. Taču šoreiz nodoma izdibināt patiesību autoriem nebija.

“Mēs neesam nekāda Vakcinācijas Avīze [kam rokas saista patiesība],” viņš saka savā feisbuka vietnē (teksts kvadrātiekavās mans). Proti, pēc noklusējuma viņa sacītais nozīmē – mūsu mērķis nav jums vēstīt svarīgāko no šobrīd izpētītā (lai ar to sitas vakcinācijas avīze vai vēl kāds). Kas, kā redzams augstāk, ir sliktas zinātniskās žurnālistikas pazīme/pazīmju kopums.

Jebkurā gadījumā, arī tad, ja šī nav neapdomība, raidījuma efekti (kļūdas) būs tieši tādi, kā minēts piektajā punktā: “Kļūdains saturs rada lielu, grūti maināmu uztveres efektu greizas informācijas izplatīšanā.” Un šis uztveres efektu radītais kaitējums smagā darbā kādam citam, iespējams, tai pašai G.Bojāra viņa “atvainošanās vēstulē” noniecinātajai vakcinācijas avīzei, būs jālabo.

Ir zināmi vairāki gadījumi, kad ārsti paši vai biznesa pārstāvji ir vēlējušies pakļaut medicīnas zinātni savām vēlmēm un vajadzībām. Divi gadījumi, manuprāt, saistībā ar minēto raidījumu, ir pieminami.

Viens ir skandāls ar Paolo Makjarīni (Paolo Macchiarini (Karolinska institute)), harizmātisku itāļu ārsts, kurš prata pārliecināt sabiedrību, ka onkoloģiskajiem pacientiem iespējams implantēt mākslīgās balsenes. Tas bija iespējams tādēļ, ka sabiedrība alka pēc inovācijām un spējiem risinājumiem tobrīd globālai un nāvējošai epidēmijai – vēzim. Šarlatāniskais un slavu kārojošais ārsts gribēja būt tam atbilde. Taču viņa pacienti pēcāk mira mokās.

Otrs ir Elizabetes Holmsas (Elizabeth Holmes) stāsts. Uzņēmēja un Stīva Džobsa apbrīnotāja medicīnu nespēja atšķirt no uzņēmējdarbības, kurā problēmas novatorismi vairumā gadījumu risināmi ar inženiertehniskiem paņēmieniem. Taču bioloģiskie organismi nepakļaujas “gribu, lai tas tā būtu, izdomājiet, kā” pieejai. Jaunās sievietes traģēdija bija pašas nespēja pieņemt, ka viņas ideja – pilnu diagnozi noteiktspējīga asins analīžu iekārta – ir totāli nemedicīniska un tāpēc nerealizējama.

Abi gadījumi, manuprāt, uzrāda problēmu ar Gunti Bojāru, jo arī viņš līdzīgi kā Makjarīni grib būt atbilde uz samilzušu problēmu ar vakcīnām. Taču, tāpat kā Holmsa, neprotot zinātni, pakļauj to primitīvam priekšstatam un pakārto savam šovam (biznesam).

Ja jau ierunājamies par šovu, tad būtu vietā atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Vai Aizliegtais paņēmiens ir pētnieciskās žurnālistikas projekts vai šovs? Vai abi kopā? (Ne viens, ne otrs, ne trešais nav peļami.)

Vai Guntis Bojārs ir žurnālists vai šovmenis?

Vai Aizliegtais paņēmiens ir Gunta Bojāra autorraidījums?

Man pašai visinteresantākā šķistu atbilde uz trešo jautājumu. Jo, ja Bojāra kungs ir šovmenis, kuru nesaista profesionālās ētikas nosacījumi (skrupuloza faktu pārbaude, sensitīva attieksme pret apdraudētajām grupām, žurnālista atbildība par patiesīguma noskaidrošanu un sabiedrības orientēšanu), tad sabiedriskā medija ietvarā tam būtu jābūt mazliet precīzāk definētam. Kaut vai tādēļ, lai pieaicinātie eksperti skaidri saprastu formātu. Jo šobrīd tie labticīgi nonāk aizspriedumaina un nezinoša vadītāja varā, kurš brīvi izveic “slēdzienus”.

Jau dzirdu iebildumus: “Jā, lai tad tie eksperti arī pasaka, kā tad īsti ir! Ko tad viņi klusē un stostās?” Un man ir atbilde uz šo iebildumu.

Ir ārkārtīgi grūti tiešajā ēterā kaut ko atbildēt totālām muļķībām. Tās tik drausmīgi šokē, ka prātā vienkārši notiek īssavienojums.

G. Bojārs un eksperti atrodas dažādos līmeņos, un ir baisi noskatīties, cik nepiedodami “brīvi” var rīkoties, ja rokas nesaista patiesība (fakti). Lai man piedod G. Bojārs, bet viņa uzvedību interpretēju kā aklu labpatiku par savu pārākumu pār ekspertiem (kādu šobrīd manu arī daudziem politiķiem). Kā varas izpausmi. Un tas mani apbēdina. Jo žurnālistiem patiesi ir dota vara. Un katra rokās ir – kā to lietojam. Bojāra kungs – ne tajā labākajā veidā.

Kas mani pārsteidza visvairāk?

1. Kāpēc neviens no Aizliegtā paņēmiena komandas nekļuva aizdomīgs sava “pētījuma” laikā par faktu, ka nevienas vakcīnas efektivitāte netiek noteikta šādā veidā? Vai tiešām raidījuma veidotājiem šķita, ka viņi ir atklājuši brīnumvienkāršu veidu, kā to izdarīt, kaut ko tādu, kas nebija ienācis prātā nevienam zinātniekam visā pasaulē? Nepiedodama augstprātība.

2. Kā, īpaši darbojoties ar AstraZeneca vakcīnu un īpaši uzsverot, ka mēs par tās efektivitāti senioriem, Gunta Bojāra vārdiem (ar izcēlumiem uz zilbēm lielāka efekta pēc), “neko ne-zi-nām” (kas nav tiesa), komandai bija paslīdējis garām ar ĒTISKIEM APSVĒRUMIEM saistītais AstraZeneca vakcīnas efektivitātes pētījuma dizains? Ka seniorus kā apdraudēto grupu pētīt nebija ētiski, ka viņi iekļāvās noslēguma fāzes pētījumos un ka dati patiesībā bija paredzami. To visu var atrast vakcīnas aprakstā, pētījumos, un to arī vairākkārt uzsvēris valsts galvenais infektologs. Aizliegtajam paņēmienam gan tas nav šķitis aktuāli, piedevām raidījums pats vieglu roku “lieto” seniorus spēcīgākam šova efektam. Manuprāt, tas balansē uz ētisko apsvērumu robežas.

Mums priekšā sarežģīta vasara, kurā nāksies saskarties ar faktu, ka liela daļa iedzīvotāju atsacīsies vakcinēties. Šobrīd par to šķiet dīvaini runāt (tik daudzi taču sitas vai nost, lai tiktu pie vakcīnas). Taču atcerēsimies, cik dīvaini pagājušā vasarā izskatījās tie ļaudis, kuri sašuta un iebilda citam raidījuma vadītājam, kad tas klāstīja līdzības par masku kā žogu, kam vīruss viegli lido cauri, un to, ka tas nekas, ja no vīrusa nomirs 20 vecie un vājie. Un tie 20 tobrīd šķita tīrais kosmoss. Bezatbildīgi tas bija tad, un bezatbildīga ir šāda “pētījuma” publiskošana tagad.

Man ir arī ārkārtīgi žēl, ka Bojāra kungs neizmantoja iespēju atvainoties. Spēja atvainoties nav vājības izpausme. Atvainošanās vārdiem piemīt īpašs spēks – tā rada vietu jaunām iespējām. Bet, rādās, ka tieši pazemības Bojāra kungam trūkst.

Mazi papildinājumi tiem, kas vēl nav noguruši no lasīšanas.

1. Aicinu ieskatīties LŽA Ētikas kodeksā ar piebildi, ka, pirmkārt, G. Bojārs nav tās biedrs, otrkārt, iespējams, šo raidījumu vispār nevajag skatīt kā žurnālistikas produktu, bet gan kā apšaubāmu šovu. Ja tomēr gribas būt tam pirmajam, tad Aizliegtais paņēmiens veidotājiem gan vajadzētu šo profesijai saistošo kodeksu izlasīt punktu pa punktam. Tāpat ir vērts iemest aci arī LTV Rīcības un ētikas kodeksā, kura 2.3.1. punkts vēsta, ka sabiedriskā medija uzdevums ir “nodrošināt sabiedrībai pilnvērtīgu un kvalitatīvu informāciju par tās dzīvi ietekmējošiem lēmumiem”. Manā skatījumā Aizliegtā paņēmiena šis un vēl daži Aizliegtā paņēmiena raidījumi ir pretrunā ar minēto.

2. Mans uzsvērums no teorijas. Sliktās zinātnes žurnālistikas sekas:

– maldina auditoriju,

– izplata greizus un potenciāli pseidozinātniskus apgalvojumus,

– mazina sabiedrības uzticēšanos zinātniskās žurnālistikas ticamībai,

– var mazināt sabiedrības uzticību zinātnei.

Viss nosauktais, visticamāk, ar ļoti lielu iespējamību, ir noticis.

3. Atgādinājumam. Izrunāšanās par vakcīnām pēdējā Aizliegtā paņēmiena raidījumā bija tikpat bezatbildīga un pseidozinātniska, kā pirms pāris gadiem veidotais Aizliegtā paņēmiena raidījums par Laimas slimību. Aplamu un negudru raidījuma vadītāja noslēdzošo “secinājumu” dēļ greizu skanējumu ieguva arī nesenais Aizliegtā paņēmiena izlaidums par ierobežojumu neesamību Igaunijā. Šie abi + pēdējais Aizliegtais paņēmiens patiešām uzrāda tendenci – raidījuma komanda bīstami bieži iekrīt pašu izliktos slazdos. Proti, demonstrē klaju neizpratni un neprasmi strādāt ar tēmām un problemātiku, kurā nepieciešamas iemaņas zinātnes komunikācijā.

4. Vai tiešām nav panākts nekas pozitīvi vērtējams? Manuprāt, racionāls ieguvums no šī raidījuma par vakcīnām – uzzinājām, cik daudzi Latvijā līdz ar G. Bojāru zinātni neprot. Tas ieskicē darbības lauku. Rosina žurnālistus izvērtēt savus spēkus šādu jautājumu risināšanā. Un diskusija par šo ir laba ziņa.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

3

„Aunu un klaunu” vienošanās par sadarbību ekonomikas un zemkopības attīstībai

FotoPandēmijas iespaids uz tautsaimniecību šodien ir viens no valsts attīstības centrālajiem jautājumiem. Krīzes rada ne tikai izaicinājumus, bet arī jaunas iespējas ekonomikas nākotnes attīstībai. Politiķu pienākums ir šīs iespējas izmantot, nodrošinot, ka pēc pandēmijas pārvarēšanas ekonomika piedzīvos izaugsmi.
Lasīt visu...