Vai katra ķēkša var vadīt valsti un lielus uzņēmumus? Viennozīmīgi - var, bet ne ilgi
Aivars Strakšas07.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Vai katra ķēkša var vadīt valsti un lielus uzņēmumus? Viennozīmīgi - var, bet ne ilgi. Viena ķēkša (kaut arī patiesībā sanāk jau vesela strīpa ar ķēkšām, sākot no Linkaita un beidzot ar Briškenu) nevar izstrādāt un apstiprināt Indikatīvo dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānu un noslēgt līgumu ar VAS "Latvijas dzelzceļu", otra nezina, kur un uz ko ir lietderīgi ekonomēt un kur ekonomija izraisīs tikai lielākas izmaksas. Vai, nedod, Dievs, katastrofas.
Iztrūkstot Dzelzceļa likumā paredzētajam līgumam, parādās problēmas ar finansējumu. Satiksmes ministrijā ir vesels Dzelzceļa departaments, kam tas ir viens no pamatuzdevumiem. Varētu ierosināt pat birokrātijas apkarošanas programmas ietvaros likvidēt, ja vien šī departamenta uzturēšanas izmaksas nebūtu smieklīgi mazas salīdzinājumā ar viņu nepadarīto darbu izraisītajiem zaudējumu apmēriem. Kādam šis darbiņš tāpat būs jādara.
Kāpēc tad neatrodas finansējums kontakttīkla remontiem? Budžeta veidošanas procedūra šajā gadījumā ir vienkārša. Atbildīgais vadītājs sagatavo nākošā gada remontu programmu ar cipariem un skaidrojumiem un iesniedz Tehniskajam direktoram, kurš tālāk to aizstāv uzņēmuma valdē.
Kurš tad izsvītroja pieprasītos naudas līdzekļus? Varbūt pat neprasīja finansējumu kontakttīklā uzturēšanai? Varbūt dzelzceļā vairs nav speciālistu, kas var sagatavot un pamatot remonta programmas?
Ekonomija, kas rada zaudējumus, nav ekonomija, bet neprofesionalitāte. Nevar arī teikt, ka valstij nav naudas apmaksāt 19 miljoniem pasažieru svarīgo infrastruktūru. "Zelta" pālis Daugavā un bezperspektīvā dzelzceļa stacija lidostā, kuri šobrīd nav vajadzīgi nevienam pasažierim, vien daļai ietekmīgu būvnieku, neļaus sameloties.
Attēlā – pašreizējais „Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāja izstrādājums Artis Grinbergs
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
