Vai LU rektora izvēlē atkārtos iepriekšējo Valsts prezidenta ievēlēšanas praksi?
Ansis Grauziņš, LU patriots04.06.2019.
Komentāri (0)
Tā vien izskatās, ka Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu procesā plānots izmantot līdzīgu shēmu tai, ar kādu kādreiz bija pieņemts negaidīti ievēlēt Valsts prezidentu. Medijos viens pēc otra parādās nomelnojoši vēstījumi par abiem izvirzītajiem kandidātiem, tiek apstrīdēta jaunā rektora ievēlēšanas leģitimitāte, un rodas iespaids, ka rezultātā vēlēšanās tiks izgāzti abi pretendenti un tad kā uz burvju mājiena parādīsies trešais kandidāts, kurš negaidīti tiks ievēlēts.
Kas gan varētu būt šis trešais kandidāts? Kurš tiks izvilkts no cepures gluži kā zaķis? Vai tiešām tas būs bijušais rektors Mārcis Auziņš (attēlā)? Pieredze ir, noteikumi atļauj viņam atkal kļūt par rektoru, turklāt nav ar melno PR apaudzis.
Taču izskatās, ka šis scenārijs varētu būt izdevīgs vienam no pašreizējiem kandidātiem. Paskaidrošu, kāpēc.
Gundars Bērziņš Auziņa rektorēšanas laikā bija augstā amatā LU vadībā. Auziņa ievēlēšana rektora amatā varētu viņam atkal nodrošināt šo ērto vietu. Un viss atkal būtu kā senos laikos.
Nav noslēpums, ka, Indriķim Muižniekam stājoties amatā, viņš mūsu Alma Mater saņēma ar divu miljonu eiro lieliem zaudējumiem, kas tika sastrādāti Auziņa un Bērziņa laikā. Četros gados Muižniekam izdevies ne vien nolīdzināt šo parādu, bet arī veikt nopietnu augstskolas attīstību - ir uzbūvētas divas vērienīgas akadēmiskās ēkas, turklāt būvniecības process noticis bez jebkādas korupcijas ēnas vai nebeidzamiem būvnieku kašķiem.
Tagad ir sakārtota trešās ēkas būvniecība, un tūlīt jāsākas celtniecības procesam. Ir piešķirts kredīts.
Taču Bērziņš savā priekšvēlēšanu kampaņā jau paguvis LU nabadzīgākajām fakultātēm piesolīt, ka kredītu naudu nevis ieguldīs betonā, bet gan izlietos algu paaugstināšanai. Lieki piebilst, ka banka tādu kredīta izlietojumu nepieļaus, bet solīt taču var.
Turklāt nedrīkst neņemt vērā, ka, būdams Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, Bērziņš pamanījies arī šai fakultātei sarūpēt nopietnas finanšu grūtības.
Par Auziņa saimniekošanas “prasmēm” liecina arī fakts, ka viņš savas rektora karjeras laikā pamanījās noprivatizēt LU dzīvokli. It kā viss godīgi, un ar papīriem viss kārtībā, tomēr vai nav dīvaini, ka dzīvokļa izsole tika izsludināta tikai ne īpaši pamanāmā vietā LU mājas lapā, bet citur vispār neparādījās, dalībai izsolē tā arī neviens nepieteicās, un Auziņš kā vienīgais pretendents to ieguva par sākuma cenu.
Kādēļ tad LU rektora postenis ir tik iekārojams, ka tiek liktas lietā pat viltīgas shēmas? Ja neskaita prestižu un iespēju sēdēt pie viena galda ar pašmāju un citvalstu augstām amatpersonām un prestižu augstākās izglītības iestāžu pirmajām personām, tad jāņem vērā vēl viens aspekts – tuvākajā laikā ir jāveic LU piederošo nekustamo īpašumu atsavināšana 50 miljonu eiro vērtībā.
Saliekot kopā šo puzli, scenārijs, ka Auziņš gluži kā fēnikss no pelniem celsies un atkal tiks pie LU stūrēšanas, vairs neliekas tik nereāls.