Vai pienācis laiks izvēlēties amatpersonas ar loterijas palīdzību?
Jurģis Liepnieks, Neatkarīgā21.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Izloze kā veids, kā nonākt pie tautas priekšstāvjiem, nav tikai kaut kāds unikāls seno Atēnu fenomens. Vēsturē šī metode ir lietota daudz kur Eiropā. Venēcijā šādi tika izvēlēti priekšstāvji no divpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam, tāpat visus Florences uzplaukuma gadus, pareizāk, gadsimtus (taisnības labad gan jāsaka, ka Florencē sistēma bija kļuvusi skandalozi korumpēta). Izloze kā publisko priekšstāvju izvēles metode divus gadsimtus tika izmantota arī Šveicē. Par šādas metodes priekšrocībām ir rakstījuši tādi izcili prāti kā Monteskjē un Ruso.
Protams, lai šāda sistēma labi darbotos, ir vajadzīgi dažādi precizējumi. Piemēram, svarīgi, kā tiek aprakstīts pilsoņu logs, kuriem ir pienākums piedalīties šajā izlozē, kādi ir priekšnoteikumi, lai tiktu diskvalificēti no piedalīšanās. Atēnu piemērā sistēma bija visai sarežģīta, lai nodrošinātu, ka tomēr dažādas grupas saņem skaitliski vienādu pārstāvniecību, lai arī visi ir izlozēti. Viņiem pat bija speciāla ierīce šādas izlozes organizēšanai, ko sauca par kleroterionu.
Ir nianses, kuras apdomāt, un Ruso norādīja, ka optimāla varētu būt jaukta sistēma, taču viens man ir skaidrs – mums Latvijā jau tagad ir izveidojusies sistēma, kurā valsts augstākos amatus regulāri ieņem pilnīgi nejauši cilvēki.
Mūsu partiju demokrātiskā sistēma nenodrošina to, ka pie darba tiek labākie, talantīgākie, gudrākie, dedzīgākie, bet tieši pretējo – labākajā gadījumā viduvējības, kaut kādi nejauši, pelēcīgi sazin kas (ne jau obligāti slikti cilvēki), cilvēki, kas nav sasnieguši savā dzīvē neko, nav neko radījuši, neko vadījuši, ar viduvējiem dotumiem jebkurā aspektā. Viduvēji intelekti, ar viduvēju izglītību, viduvēji vadītāji, viduvēji oratori, nekādi līderi. Un tas vēl viss labākajā gadījumā. Šādā situācijā es sāku domāt, ka izloze nebūt nedotu sliktāku rezultātu.
Labi, es, protams, apzinos, ka šis ir vairāk domas vingrinājums, apcerējums par krīzi, kādā esam, ne tik daudz reāls plāns vai priekšlikums, bet kaut kas mums ir jādara, lai sapurinātos, un es domāju, ka mēs varam atļauties dinamikai arī šādus tādus ekstravagantākus eksperimentus, piemēram, 20 parlamenta vietu izlozi, jo es tiešām nezinu, kā varētu būt sliktāk.
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.