Vai prokuratūra turpinās šķiest valsts resursus ar ākstīgiem kriminālprocesiem?
N. Andersons27.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jura Stukāna vadītā prokuratūra sūdzas, ka tai neesot darbinieku, bet tai pašā laikā stūrgalvīgi līdz pat Augstākajai tiesai cenšas aizvilkt pat visākstīgākos kriminālprocesus. Jau kārtējais piemērs ir uzņēmēja Jūlija Krūmiņa „šampanieša pudeles kriminālprocess”, ko sāka pirms septiņiem gadiem un kas tagad nonācis apelācijas instancē, - un arī tas vēl nebūs viss, ja prokuratūra, kas bez problēmām izbeidza gan oligarhu sarunu, gan būvnieku karteļa procesus, beidzot nemainīs nostāju un nesāks pildīt savus īstos pienākumus un nevis politiskos pasūtījumus.
Tas, kā „šampanieša pudeles lietu” traktē prokuratūra: Jūlijs Krūmiņš 2015. gadā ar kukuļu palīdzību esot panācis viņa ģimenei piederošā īpašuma “Turaidas kvartāls” Jūrmalā nodošanu ekspluatācijā. Tam vajadzēja pozitīvu atzinumu no Veselības inspekcijas, ko viltojusi inspekcijas darbiniece Tatjana Morozova, un saskaņā ar apsūdzību J. Krūmiņa meita par to T. Morozovai devusi iespaidīgu kukuli – šampanieša pudeli “Moet”, savukārt pats J. Krūmiņš piedāvājis iekārtot T. Morozovas dēlu Valsts policijas koledžā.
Tiesa, kā izrādījās, nekāda iekārtošana nemaz nav notikusi, līdz ar to prokuratūras ieskatā viss noziegums ir bijis šāds – J. Krūmiņš savam īpašumam, kam visas atļaujas tāpat pienācās, par vienu šampanieša pudeli veselu 30 eiro vērtībā tās saņēmis un līdz ar to izdarījis smagu noziegumu.
„Es nezinu to robežu, kad paldies pārtop par kukuli. Bet man šķiet, ka šampanieša pudele tomēr ir paldies. Vai šajā zālē ir kaut viens cilvēks, kurš nekad no sirds nav uzdāvinājis šampanieti vai šokolādes kastīti? Tad metiet man ar akmeni! To nepateicu es, bet Jēzus Kristus, jo Dievs man ir devis iespēju nepieņemt kukuļus un tos nedot!” tiesas sēdē vēstīja J. Krūmiņš.
Tiesa uz šampanieša pudeli un tās dāvināšanas apstākļiem skatījās citādi un J. Krūmiņam piesprieda naudas sodu 30 minimālo mēnešalgu jeb 12 900 eiro apmērā, viņa meitai – 6450 eiro naudas sodu, bet Veselības inspekcijas darbiniecei Tatjanai Morozovai – 6 mēnešu nosacītu cietumsodu un 60 stundas piespiedu darba.
Pie tā arī varētu palikt: pat, ja tiešām uzskatītu, ka šampanieša pudele šādā lietā ir kukulis, soda nauda ir piespriesta – un miers. Taču – nē! Jura Stukāna vadītajā prokuratūrā valda nerakstīts likums – jebkuru lietu, lai cik safabricēta vai ākstīga tā arī būtu, ir kategoriski nepieciešams „aizvilkt” līdz Augstākajai tiesai, un vienalga, cik gadus un cik lielus resursus tas prasītu. Tas tā notiek pat gadījumos, kad nav nekāda politiska vai cita veida pasūtījuma, - tas ir „sarkanās prokuratūras” neformāli deklarētais „princips”.
Šādu nostāju varētu atbalstīt, ja prokuratūrai nebūtu pietiekami darba, ja lietu izskatīšana nevilktos gadiem ilgi, ja galu galā būtu pietiekami kvalificētu prokuroru. Taču situācija ir tieši pretēja, un to ir daudzkārt publiski atzinis arī ģenerālprokurors J. Stukāns.
„Es arī zinu, ka šobrīd 40 prokuroru vietas nav aizpildītas. Jo tie, kuri piesakās, neiztur minimālās prasības. Prokuratūra laikam vienreiz gadā sludina konkursu, manā izpratnē konkurss jāsludina pēc katra izlaiduma — lai maksimāli cilvēki piesakās, lai redzam un varam atlasīt tos, kuri varētu būt nākotnē. Varbūt sākotnēji viņiem jāpalīdz, lai jaunākais prokurors nosedz to vienkāršo lietu, bet pieredzējis prokurors strādā ar smagākām lietām un apmāca to jauno. Jo nav citu variantu, prokuroriem būs jāmācās visiem no visiem. Vienam otru jāapmāca un jāpalīdz,” – tā J. Stukāns paziņoja pirms diviem gadiem, stājoties ģenerālprokurora amatā.
Bet vai šajā laikā kaut kas ir gājis uz labo pusi? Nē, situācija ir kļuvusi tikai dramatiskāka, un būtu loģiski, ja šādos apstākļos Ģenerālprokuratūra „mainītu kursu” un beigtu ākstības ap sadomātiem, mazsvarīgiem kriminālprocesiem. Taču mēs to neredzam, - pat tajā retajā gadījumā, kad tika izbeigts zemessarga un patriota Gundara Kalves okupācijas piemiņas lielgabala „nolaupīšanas” kriminālprocess, prokuratūra to izdarīja uz nereabilitējoša pamata, tā faktiski neatgriezeniski sagandējot G. Kalves dzīvi.
Līdz ar to jautājums paliek atklāts – cik ilgi vēl Jura Stukāna vadībā prokuratūra bezjēdzīgi šķiedīs nodokļu maksātāju līdzekļus un nodarbosies ar blēņām un ākstībām, kamēr karteļi un oligarhi paliek nesodīti?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
