Vai svētki radīti virsdiriģentiem, virsvadītājiem, ierēdņiem, režisoriem, valdībai, producentiem, ārzemju viesiem vai tomēr dziedātājiem, dejotājiem un visai tautai?
Andrejs Mūrnieks*04.06.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Biļešu nepietiek visiem koristiem pat uz vienu no diviem koru lielkoncertiem. Koris ar labiem rezultātiem skatē netiek pielaists “koru karos”. Bezatbildīga prasība mainīt Latvijas Nacionālās kultūras centra (LNKC) vadību mēnesi pirms Dziesmusvētkiem. Aizdomas par neobjektīvu vērtējumu gan deju kolektīvu, gan koru skatēs. Konflikti par deju svētku koncepcijām. Tās ir tikai dažas no problēmām, kas šogad skārušas XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku un XVII Deju svētku sagatavošanas procesu.
Ko darīt, lai šādu skandālu un pārpratumu būtu mazāk vai nebūtu nemaz? Turpmāk dažas pārdomas, atceroties arī iepriekšējos divus Dziesmusvētkus, kuros šo rindu autoram bija tas gods piedalīties virsdiriģenta statusā, kā arī diskutēt LNKC koru padomē un sniegt ierosinājumus par uzlabojumiem koru kustībā.
Jāatzīst, ka strīdi un pārmetumi par trūkumiem svētku norisēs pavadījuši daudzu iepriekšējo Dziesmusvētku organizāciju. Pozitīvi tas, ka šogad Dziesmusvētku tapšanas laikā esam sastapušies jau vismaz ar divām principiālām un visnotaļ cienījamām pozīcijām.
Pirmkārt, komponists Zigmars Liepiņš ir atteicies no savas dziesmas atskaņošanas, protestējot pret dziesmas vārdu autora Kaspara Dimitera viedokli par Krievijas un Ukrainas karu. Skaņdarba “Svētī debesīs šo zemi” iztrūkums, protams, būs muzikāls un saturisks zaudējums Noslēguma koncertam. Tomēr visnotaļ saprotama ir komponista pilsoniskā stāja, nacionālā pārliecība un atbalsts Ukrainai tās taisnīgajā cīņā pret agresoru.
Otrkārt, ažiotāžā ap “Projektu kora” pielaišanu vai nepielaišanu “koru kariem” ir iezīmējusies skaidra un cildena paša kora pozīcija. Pēc sākotnējā lēmuma nepielaist kolektīvu “kariem”, diskusijām, kora diriģenta samierināšanās ar atteikumu, tad atkal lēmuma tomēr atļaut korim piedalīties “karos” sekojusi lepna kora vadības atbilde virsdiriģentu (atlases skates žūrijas) un LNKC vadības manevriem: “Turpiniet vien karot paši savā starpā, ja jau tik ļoti baidāties no konkurences!”
Patiešām, “karošana” jeb sacensība diez vai ir mākslas un mūzikas virsmērķis. Mūzikā un mākslā (tāpat kā mīlestība un reliģijā) neko nevar pierādīt. Taču var parādīt (orģinālu interpretāciju, kora skanīgumu, vokālo prasmi, dinamiskās gradācijas, izpildījuma ekspresiju, neparastu partitūras lasījumu). Galu galā pat nošu rakstā skaidri fiksēto nekad nevar divreiz vienādi nospēlēt vai nodziedāt. Tādēļ nevar (un, iespējams, pat nedrīkst) kolektīvu “notiesāt” (kā tas ir sporta sacīkstēs), bet var vērtēt – turklāt to jau dara jebkurš mūzikas klausītājs.
Patiešām, ir atšķirība starp samērā objektīvākajiem sporta tiesāšanas kritērijiem un gaumes spriedumiem mākslā, klausītāja nepieciešami subjektīvo attieksmi pret skaņdarbu, stilu, izpildījuma manieri. Tomēr tieši subjektivitāte ir tas, ko negribētos pieļaut jebkuras skates žūrijas lēmumos. Līdz ar to veidojas grūti pārvarama pretruna: mūzikas principiāli subjektīvā izpratne un nepieciešamība pēc objektivitātes.
Lai gan šo rindu autors apšauba sacensību nepieciešamību mūzikā, tomēr jāatzīst, ka “koru kari” ir viens no aizraujošākajiem pasākumiem Dziesmusvētku nedēļā. Turklāt tie mobilizē kori un diriģentu, liek labāk apgūt svētku repertuāru, palīdz nonākt līdz dziļākām dziesmu interpretācijām, rosina meklēt, pasūtīt un iestudēt oriģinālākus izvēles skaņdarbus.
Protams, ir arī tīri praktiska nepieciešamība kolektīvu atlases skatēs pārbaudīt, vai “meldiņi” iemācīti, vai koris spēj noturēties tonalitātē, vai akordi skan tīri. Līdzīgi arī deju kolektīviem – vai dejas zīmējums un kustības ir atstrādātas, vai dejas soļi apgūti. Vismaz elementāru pamatu apguves vērtējumos taču nebūtu jābūt milzīgām atšķirībām žūrijas locekļu starpā. Bet ko darīt, ja par vienu un to pašu dziesmu viens vērtētājs liek 48 punktus, bet cits 41? Šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar kritērijiem.
Turklāt jebkuram amatierim sāpīgs ir zems vērtējums, jo ieguldītais laiks taču ir atrauts bieži vien ģimenei vai nepieciešamajai atpūtai – regulāri kopjot savas prasmes mēģinājumos.
Īpaši satriekti par saviem vērtējumiem šogad ir bijuši deju kolektīvi.
Reinis Rešetins saņēmis “Dejas balvu 2021–2022” kā labākais skatuviskās tautas dejas horeogrāfs par folkbaleta izrādi “Cik Saules mūsos”, bet tagad viņš sāpīgi pārdzīvo žūrijas vērtējumu Smiltenes un Valkas novadu deju skatēs. Viņaprāt, līdzīgi sniegumi tiek vērtēti atšķirīgi. “Amatiermākslas būtība ir tā, ka cilvēki sanāk kopā un, kopā dejojot, gūst pozitīvas emocijas. Ja cilvēks nejūt pozitīvas emocijas, tad viņam var rasties jautājums, kāpēc viņš vēl grib to darīt? Jau tā pēc pandēmijas gadiem bija grūti izveidot kolektīvus pilnā sastāvā,” atgādina Reinis Rešetins[i].
“Par III pakāpi bijām pilnīgi šokā. Pēc skates pārbaudījām protokolos, ka Latvijā III pakāpe ir tikai mums un “Vendīgs studijai”. Es biju arī uz skati Jelgavā. Salīdzināju, un man šķita, ka mēs dejojam vienā līmenī, bet viņi izvilka I un II pakāpes,” Krista Lāce neslēpj dusmas par sava kolektīva “Amatnieki” novērtējumu[ii].
Līdzīgas pārdomas un emocijas raisa arī koru skates. Turklāt izbrīna atšķirības vērtēšanas principos: deju kolektīvus vērtē pēc 5 kritērijiem (dejas rakstura atklāsme; horeogrāfiskā teksta precizitāte; izpildījuma muzikalitāte; tautas tērpa valkāšanas kultūra; skatuves kultūra un kopiespaids)[iii], bet korus tikai pēc 2 (mākslinieciskais sniegums; tehniskais sniegums)[iv].
Skaidrs, ka koru finālsacensībās (“koru karos”) allaž ir reprezentatīva un starptautiska žūrija, tāpēc pārpratumu nav. Bet kā panākt objektīvāku vērtējumu arī koru atlases skatēs?
Varbūt iesaistīt vērtēšanā ne tikai virsdiriģentus, bet arī muzikologus, vokālās mākslas meistarus, komponistus, profesionālo koru diriģentus, piemēram, Māri Sirmo, Sigvardu Kļavu, Andri Veismani? Varbūt paredzēt kādu apelācijas iespēju, pretēji koru skates nolikuma 35. p-tā rakstītajam: “Žūrijas lēmums ir galīgs un neapstrīdams”? Jo nav skaidrs, ko darīt, ja nu pārkāpts kāds nolikuma noteikums vērtēšanā. Vai arī tad žūrijas lēmums ir neapstrīdams?
Varētu atrunāt skates nolikumā koru darbības dažādas formas, paredzot arī projektu koriem, kuri grib startēt Dziesmusvētkos un būt daļa no lielās amatieru mākslas kustības, zināmus nosacījumus (piemēram, koncertu daudzums gadā). Jo patiešām ir atšķirība, vai kolektīvs strādā regulāri, vai tikai laiku pa laikam.
Skates – ar lielāku vai mazāku objektivitāti vērtējumos – nu laimīgi ir noslēgušās. Taču – pēc skatēm un tur piedzīvotajām emocijām – dalībniekiem jauns pārsteigums. Pat uz koru lielkoncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš” nepietiek biļešu koru dalībnieku tuviniekiem (turklāt katram koristam tāda biļete bija paredzēta tikai viena). Daļai koristu jāsamierinās ar ģenerālmēģinājuma biļetēm. Jālozē vai kā citādi jānosaka, kuriem tiks biļete uz koncertu. Nav svarīgi, vai par to ir bijis brīdinājums iepriekš. Cilvēki tik un tā bija rēķinājušies vismaz vienu no saviem tuviniekiem iepriecināt. Tad jau labāk nesolīt nemaz, nevis radīt problēmas kolektīvu biedru starpā.
Pēc visiem minētajiem pārpratumiem vēlme un prieks muzicēt vai dejot var pāriet. Ko darīt, lai nākotnē kļūdu un sarūgtinājumu būtu mazāk?
Risinājums jau minētajām un citām nebūšanām šķiet slēpjas atbildē uz jautājumu: “Kam domāti Dziesmusvētki?” Vai svētki radīti virsdiriģentiem, virsvadītājiem, ierēdņiem, režisoriem, valdībai, producentiem, ārzemju viesiem vai tomēr – dalībniekiem (dziedātājiem, dejotājiem) un visai tautai?
Šķiet, ka atšķirībā no Igaunijas Latvijas Dziesmusvētkos pārāk daudz dominē pompozitāte un izrādīšanās – tautiskuma un visu ieinteresēto iesaistes vietā. Igaunijā Dziesmusvētki liekas tāds omulīgs, sevi un citus iepriecinošs sarīkojums, bez īpaša satraukuma koncerta aizkavēšanās vai tehnisku ķibeļu dēļ. Varbūt tas tāpēc, ka organizatoru skaitā ilgus gadus bijušas koru biedrības? Arī Latvijā ir bijuši mēģinājumi tādas veidot, tomēr entuziasms drīz apsīcis, cita starpā arī atbalsta trūkuma dēļ no valsts puses. Tieši vienkāršo koristu (un dejotāju) domas līdz šim šķiet par maz ievērotas svētku plānošanā un organizēšanā.
Gribētos cerēt, ka atbildīgās personas un iestādes sapratīs, ka tās pastāv, lai kalpotu Dziesmusvētkiem, nevis otrādi. Tas attiecas ne tikai uz kultūras menedžmentu, bet uz ikvienas jomas vadītājiem, rīkotājiem un uzraugiem, uz Valsts ieņēmuma dienesta darbiniekiem, tiesnešiem, policistiem, arī uz ministru prezidentu. Latīņu valodā vārds ‘minstrare’ nozīmē kalpot (teicienā non ministrari sed minstrare: nevis būt apkalpotam, bet kalpot). Tas nozīmē noskaidrot vispirms tās vajadzības un problēmas, kas savas atbildības jomā pastāv, turklāt arī tās “ierindniekiem”. Un tad censties rūpīgi risināt, atbalstot pēc iespējas visus iesaistītos. Nevis izmantot savas darbības jomu personisko ambīciju apmierināšanai.
Cerams, ka visiem mums – kultūras jomas darbiniekiem – izdosies šī cēlā misija: kalpot savai tautai, savam aicinājumam, saviem koristiem, dejotājiem, Dziesmusvētkiem, amatiermākslas kustībai.
Galu galā šogad ir arī jauninājumi un radošas veiksmes, piemēram, veseli divi koncerti ar koru piedalīšanos. Īpaša atzinība par Kaspara Ādamsona un Ārija Šķepasta koncepciju koru lielkoncertam “Tīrums. Dziesmas ceļš”.
Beidzot arī īstenots jau iepriekšējos Dziesmusvētkos manis un citu diriģentu ierosinājums: sākt svētkus ar kolektīvu ienākšanu Rīgā, nevis pārslogot dalībniekus ar gājienu un Noslēguma koncertu vienā dienā (kā tas bijis iepriekšējos svētkos).
Neraugoties uz pārpratumiem un dažiem sarūgtinājumiem, dzīvosim līdzi Dziesmusvētku norisēm, peripetijām, veiksmēm un “kariem” gluži kā Latvijas hokeja izlases cīņām! Dziesmusvētki ir Latvijas lepnums un kultūras identitātes stūrakmens. Svarīgi šo tradīciju nevis pazaudēt, bet attīstīt. Tāpēc vērtēsim nevis, lai apsūdzētu, bet, lai pamudinātu labot pieļautās kļūdas un rosinātu uz pārmaiņām un radošuma uzvarām!
[i] Pētersone. S. Prieks par iespēju dejot svētkos mijas ar sarūgtinājumu un asarām. Skat:. https://ziemellatvija.lv/prieks-par-iespeju-dejot-svetkos-mijas-ar-sarugtinajumu-un-asaram/
[ii] Ibid.
[iii] Deju kolektīvu koprepertuāra pārbaudes un svētku dalībnieku atlases skates nolikums 2023.gadā. Skat.: https://www.lnkc.gov.lv/lv/media/23253/download?attachment
[iv] Koru skašu nolikums 2023. gadam. Skat.: https://www.lnkc.gov.lv/lv/media/22437/download?attachment
* pedagogs, kultūras vēsturnieks, kordiriģents
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
