Vaira Vīķe-Freiberga "īsto gardēžu paradīzē" par nodokļu maksātāju naudu

Iesaki rakstu:

Skaitļi ir ļoti izteiksmīgi. 2002. gads: pakalpojumi kopumā sniegti par 6618 latiem, kas ir vairāk nekā desmitā daļa no visa SIA ULU apgrozījuma, – vidēji par 550 latiem mēnesī (strādājošā vidējā samaksa Latvijā 2002. gada janvārī saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem bija 160 latu mēnesī). 2003. gads: pakalpojumi kopumā sniegti par 7221 latu – vidēji par 600 latiem mēnesī. 2004. gads: pakalpojumi kopumā sniegti par 7511 latiem – vidēji par 625 latiem mēnesī. 2005. gads: pakalpojumi kopumā sniegti par 6947 latiem – vidēji par 578 latiem mēnesī. 2006. gads: pakalpojumi kopumā sniegti par 8144 latiem – vidēji par 678 latiem mēnesī. 2007. gada pirmais pusgads: pakalpojumi kopumā sniegti par 4325 latiem – vidēji par 720 latiem mēnesī.

Īsi sakot, viena lieta ir skaļi izteikumi – tādi kā Latvijas Radio, kur jau pēc prezidentūras beigām V. Vīķe-Freiberga uz jautājumu, vai viņa bijusi dārga prezidente, skaļi un skaidri atbildēja: „Sev dārga, jā! Es biju dārga pati pret sevi, tāpēc, ka es... Visu savu algu burtiski izdevu, lai, lai sevi varētu sakopt un prezentēt pēc iespējas... nu, pievilcīgā un korektā veidā. Jā! Un tas man dārgi maksājis, un man ir tagad pilns skapis ar drēbēm, kuras es līdz mūža lai... beigām droši vien nenovalkāšu, un man varbūt vajadzēs viņas likt uz eBay, uz izsoli, uz izpārdošanu, lai es savus līdzekļus, ieguldītos līdzekļus atgūtu. Tas man bija dārgi personīgi. Ne jau valstij tas bija dārgi, - man!”

Drēbju izmaksas Valsts prezidenta kancelejas tāmēs tiešām nav atrodami, toties V. Vīķes-Freibergas frizūra vien pēdējos piecarpus viņas prezidentūras gados nevis viņai, bet tieši valstij un nodokļu maksātājiem kopā izmaksāja nepilnu 41 tūkstoti latu (neskaitot frizieres un stilistes līdzbraukāšanu uz ārzemēm), uz ko, salīdzinot šo tiešām iespaidīgo summu ar jaunā prezidenta nenozīmīgajiem tēriņiem, zīmīgi norāda „vīrs kā ozols”. Un tāpat viņš puslīdz īsi un skaidri iezīmē, uz ko no prasītās informācijas es varētu cerēt. Par to, kā no kancelejas līdzekļiem barojušies V. Vīķes-Freibergas oficiālie biogrāfi, citi „domubiedri” un izdevēji – visticamākais, jā. Par ārvalstu vizīšu izmaksām – arī jā. Par visiem iepirkumiem – tiem pašiem, kas V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā tika uzskatīti par kancelejas komercnoslēpumu – arī. Par prezidentes mīklaino tikšanos Alpos ar Vladimiru Putinu un par Triju Zvaigžņu ordeņa reizēm dīvaino piešķiršanu – esot jāskatās.

Ar vārdu sakot, šķiramies ar draudzīgiem un daudzsološiem vārdiem par drīzu sazināšanos. Bet tad... tad kaut kas notiek. Kaut kas, ko precīzi neviens neizskaidro, bet kas arī tāpat ir pietiekami skaidrs. Īpaši pēc tam, kad saņemu īsu telefonzvanu, kurā „vīrs kā ozols” lakoniski, gandrīz vai raudulīgā balsī paziņo: „Viņa uzspieda uz mūsējo. Man ļoti žēl, bet norunas nav spēkā. Ceru, kas tas mums neliks sastopoties pāriet uz ielas pretējo pusi.” Un... kopš šī brīža uz visiem iesniegumiem V. Zatlera kanceleja sāk centīgi atrakstīties.

Tā un tā – šādas un vēl arī šādas informācijas tai nemaz neesot (kaut „vīrs kā ozols” apgalvojis ko pilnīgi citu), bet vēl cita – it īpaši tā, kas saistīta ar V. Vīķes-Freibergas personiskajiem tēriņiem uz nodokļu maksātāju rēķina – neesot sniedzama, jo, izsakoties Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieka Ērika Ozola vārdiem, „iestāde var atteikties izpildīt informācijas pieprasījumu vai tā izpildes nosacījumus, ja informācijas pieprasījums vai tā izpildes nosacījumi nav samērojami ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības”.

Ja godīgi, šis ir viens no smagākajiem brīžiem visā grāmatas tapšanas gaitā, - informācija, uz kuru tik ļoti bijis cerēts, pēkšņi izrādās nepieejama. Vēl vairāk – neoficiāls avots kancelejā pavēsta, ka tai pašā laikā, kad V. Zatlera līdzgaitnieki visiem spēkiem novilcinājuši pieprasītās informācijas (par prezidentes tēriņiem, vizīšu izmaksām utt.) izsniegšanu, visa V. Vīķes-Freibergas prezidentūras dokumentācija drudžainā ātrumā nodota Valsts arhīvam. Šīs neoficiālās ziņas pēc laiciņa apstiprina arī V. Zatlera kancelejas visnotaļ oficiālā atbilde:

„Atbildot uz Jūsu 2008. gada 24. septembrī, kā arī 2. oktobrī Valsts prezidenta kancelejā saņemtajiem iesniegumiem ar lūgumu sniegt informāciju par Valsts prezidenta kancelejas darbību laikā no 1999. gada līdz 2007. gadam, tai skaitā informāciju par visiem šajā laika posmā veiktajiem iepirkumiem, katras šajā laikā notikušas Valsts prezidenta ārvalsts vizītes izdevumiem un citiem jautājumiem, informējam, ka visi dokumenti, kas attiecas uz Valsts prezidenta kancelejas darbību augstāk norādītajā laika posmā (Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaru termiņš) kā Valsts prezidenta kancelejas arhīva fonds ir nodoti glabāšanai Latvijas Valsts arhīvā, pamatojoties uz likuma „Par arhīviem” 9. panta prasībām.” (Savukārt vēl pēc laika versiju par „viņas” spiedienu apliecina kancelejas kategoriskā atteikšanās dot atļauju iepazīties ar Valsts arhīvā nodotajiem V. Vīķes-Freibergas pilnvaru laika dokumentiem.)

Taču... kādi brīnumi: faktiski vienlaikus ar šo atbildi savā pastkastītē saņemu nezināmu, kaut aptuveni nojaušamu labvēļu sūtītu iespaidīgu datu apjomu, kas pēc sīkākas izpētes izrādās liela daļa no prasītā. Ja precīzāk – informācija par visiem V. Vīķes-Freibergas kancelejas oficiālajiem izdevumiem 2002.-2007. gadā (neskaitot tos no sabiedrības īpaši cītīgi slēptos miljonus, kas Valsts prezidentei tika nodoti no aizsardzības budžeta) – tiem pašiem, kas viņas prezidentūras laikā tika uzskatīti par sabiedrībai nekādi neizpaužamu komercnoslēpumu.

Datu apjoms izrādās milzīgs (pilnā apmērā – izņemot vienīgi algu un nodokļu maksājumus – īpaši aizrautīgi un zinātgriboši ļaudis var iepazīties šai grāmatai pievienotajā datu diskā), - un jau drīz sāk kļūt skaidrs, kāpēc šie dati bijušajai Valsts prezidentei un viņas svītai šķita tik neizpaužami. Īsi sakot, nauda ir tērēta visneiedomājamākajām lietām. Spriežot pēc šiem datiem, budžeta līdzekļi enerģiski tērēti gan gultas veļas un pirtslietu veikalos, gan dizaineru un interjeristu pakalpojumiem, gan mākslas galerijās un juvelierizstrādājumu salonos, tautastērpu centrā un alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības uzņēmumā, dārza tehnikas un reklāmas kompānijās, un vēl, vēl, vēl. Nauda maksāta pat medijiem un Evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijai.

Ja palūkojamies kaut vai uz 2003. gada izdevumiem, mēs te atrodam patiešām brīnumu lietas: SIA Sporta stils par „pamatlīdzekļiem” – 749 lati, Auzera juvelieru mākslas koledžai „par dekoriem” – 1080 latu, SIA Džordano par vēl citu dekoru – 700 latu, SIA Salons ITA par satelītiekārtu - 1844 lati, tautas tērpu centram Senā klēts – 242 lati, salonam Māksla – vairāk nekā trīs tūkstoši latu vairākos maksājumos, akciju sabiedrībai Lauku Avīze – 1000 latu, par ziediem gada laikā iztērēti vairāk nekā 19 tūkstoši latu („Viņai bija īpašas prasības ziedu ziņā, - kas nu bija, tas bija,” atzīst jau pieminētais cilvēks no Valsts prezidenta kancelejas bijušo darbinieku vidus), tūkstoši latu tērēti gan trauku tirgotājiem, gan viesnīcām tepat Latvijā (ieskaitot Radisson SAS), gan reklāmas kompānijām; V. Vīķes-Freibergas kanceleja patērējusies pat vannu kompānijā PAA un uzņēmumā ar visu izsakošo nosaukumu Pirts pasaule.

Taču, iespējams, visiespaidīgākie bijuši V. Vīķes-Freibergas un viņas svītas tēriņi sabiedriskās ēdināšanas iestādēs.

Labu ēdienu mīlēja arī V. Vīķes-Freibergas priekšgājējs prezidenta postenī – Guntis Ulmanis, taču šī viņam acīmredzami nebija īpaša aizraušanās. Ja paanalizējam Valsts prezidenta kancelejas 1999. gada pirmā pusgada – G. Ulmaņa prezidentūras izskaņas – gastronomiskos tēriņus, te varam atrast tikai dažus vērā ņemamus rēķinus: nepilni četri simti iztērēti pie vīnu tirgotājiem, piecarpus tūkstoši – zivju restorānā Skonto (no kuriem 5115 lati, spriežot pēc rēķinu datumiem, – dažas dienas pirms prezidentūras beigām), vēl aptuveni 2300 latu – restorānā Vincents. Un arī V. Vīķe-Freiberga prezidentūras pirmajā pusgadā šajā ziņā bija vairāk nekā atturīga: pamatīgi tika patukšoti tikai vīnu piegādātāju krājumi (kopā vismaz seši rēķini par trīsarpus tūkstošiem latu) un vēl nepilni četri simti tajos pašos Skonto un Vincentā.

Taču jau uz pirmā prezidentūras gada beigām kļuva skaidrs, ka Māras Zālītes atmiņas par austerēm, ar kurām restorānā Kanādā viņu sensenos laikos mielojis Freibergu pāris, nav nekāds izdomājums vai pārspīlējums. Šajā ziņā prezidente vēlējās to labāko – un to arī saņēma.

„Kopš atvēršanas 1994. gadā restorāns Vincents ir kļuvis par iecienītāko mērķi visiem, kas augstu vērtē labu ēdienu un izsmalcinātus vīnus. Vincents atrodas vienā no Rīgas gleznainākajām vietām - jūgendstila arhitektūras piesātinātajā bulvāru lokā. Bagātīgus un mūžīgi mainīgus virtuves meistardarbus uzbur šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Visam fonā - mūsdienīgs interjera dizains. (..) Savos ēdienos Mārtiņš izmanto vienīgi labākos, attiecīgajai sezonai raksturīgus, Latvijas zemnieku īpaši Mārtiņa virtuvei audzētus produktus. Vai tie būtu tradicionālie angļu fish & chips, izsmalcinātākie itāļu ēdieni vai arī japāņu suši - Vincenta ēdienkarte mainās ik nedēļu un ir gards ceļojums kulinārijas pasaulē.”

Tā šo „īsto gardēžu paradīzi un pateicīgu medību lauku tiem, kas tīko vaigā redzēt pasaulē atzītas slavenības,” raksturo restorāna saimnieki. Tiek norādīts, ka „Vincenta viesu grāmatā meklējami ASV prezidenta Džordža V. Buša, prinču Čārlza un Endrū, Pako Rabanes, Pjēra Kardēna, Mstislava Rastropoviča, Montserratas Kabaljē, Maijas Pļiseckas, Ņikitas Mihalkova, Hosē Karrerasa, Eltona Džona un daudzu citu prominenču autogrāfi”, taču kautrīgi nav norādīts, ka šo „īsto gardēžu paradīzi”, kā tagad kļūst skaidrs no V. Vīķes-Freibergas tēriņu reģistriem, lielu savas prezidentūras daļu bija iecienījusi arī mūsu bijusī prezidente. Iecienījusi apjomīgi un aizrautīgi – turklāt, kā saprotams, ne jau uz sava personiskā rēķina.

Jau 2000. gadā Vincentā tika noēsti un nodzerti kopumā aptuveni 6700 latu, bet Skonto zivju restorānā – vairāk nekā 22,6 tūkstoši latu. 2001. gadā no Vincenta jau tika saņemti vidēji trīs rēķini mēnesī – kopā par gandrīz 20 tūkstošiem latu, bet no Skonto pusotrs desmits rēķinu par nepilniem desmit tūkstošiem; kancelejā bija pamanītas arī Nomedas (Salas kafejnīcu tīkls) kūciņas – par tām tika samaksāti pagaidām vēl tikai nieka deviņi simti latu; parādījās arī ēdinātājs Kuso – arī aptuveni pusotrs desmits rēķins par 16,5 tūkstošiem latu. 2002. gadā apetīte vēl pieauga: Vincentā tika notērēti jau 38 tūkstoši latu (vidēji pa vienam rēķinam katru nedēļu), Salas kūciņās – 4,6 tūkstoši latu, bet par Kuso pakalpojumiem tika samaksāti 34,5 tūkstoši. Turklāt augošos apjomos patērējamajam ēdamajam un dzeramajam bija vajadzīgi arī trauki un citi piederumi – un kompānijai Arkolat 2001. gadā tika samaksāti gandrīz pieci tūkstoši.

Tā nu apjomīgā ieturēšanās diezgan ātri pārvērtās par pamatīgām dzīrēm, un šī laikam ir tā reize, kad apjomīgas tabulas un vienmuļi skaitļi var būt gana izteiksmīgi. 

Turpinājums sekos.

Seko mums