Iesaki rakstu: 
Atgriežoties no Vecrīgas, tiešām bija fantastiska sajūta kā senajos Atmodas laikos, kad tu sevi sajūti kā savas tautas sastāvdaļu, tava sirds un prāts ir uz viena viļņa ar tūkstošiem. Tu sajūti, ka arī citiem tāpat kā tev sāp – sāp arogance, sāp nerēķināšanās ar to, ka tu vispār te šai valstī esi, ka tev ir kaut kādas tiesības, ka tu uzdrīksties kaut ko pieprasīt, piemēram, cieņu pret sevi un saviem bērniem, tiesības uz darbu, biznesu, saprātīgus un godīgus nodokļus, varu, kas neizlaupa kasi mēra laikā, policiju, kas sargā, ka tev var būt viedoklis, ka tev negribas pamest šo valsti, ka tev sāp šķirošana un diskriminācija, un vēl simtiem lietu, kas sāp.
Vienlaikus mani pārņēma milzīgs lepnums, ka ir tūkstošiem cilvēku, kam šai valstī vēl ir pašapziņa, mugurkauls un spīts, kas nebaidās iziet un paust savu neapmierinātību un runāt par to, kas sāp. Tai vakarā tiešām bija sajūta, ka valstī ir notikušas pārmaiņas – maza, dziesmota, vakarpusē skaļāka, revolūcija cilvēku sirdīs, prātos un apziņā.
Bet nākamais rīts atgriežas ar skaudro realitāti. Valstī viss bez izmaiņām, nekas nav noticis!?
Visi iespējamie plašsaziņas līdzekļi kā kloni vienādi neieinteresēti ziņoja, ka bija kaut kādas protesta akcijas, par kaut ko tauta šūmējās un cepās, kādam izsituši logu, bet kopumā nekā īpaša.
Garlaikoti vietējie Pulicera prēmijas laureāti ar nemainīgi ciniski smīnošiem tonīšiem balsī kopā ar ekspertiem, kurus gan nepieskaitu ekspertu klubiņam „Kā es darītu, ja mācētu”, viszinoši sprieda par populistu un puspopulistu pasākumu vakar.
Sprieda par jaunām un vecām mērcēm, par jaunām un vecām sejām, par to, kurš kādus kadrus piesaistījis, nepiemirstot pieminēt, ka viens no puspopulistiem esot piesaistījis otrās šķiras zvaigznes, lai gan vietējie puliceristi esot gaidījuši absolūtu zvaigžņu komandu un tās neesamība noteikti likšot vilties vēlētājiem.
Ar vāji slēptu pārākumu tika secināts, ka par pirmo populistu balsošot visādi salašņas, dīvaiņi un margināļi, bet par puspopulistu, kam esot lielāka pieredze, – par to gan balsošot inteliģenti pēdiņās, tātad arī visādi caurkrituši garāmskrējēji, kam esot kaut kāds kreņķītis uz varu, bet kopumā arī salašņas tikai mazliet augstākas raudzes.
Sprieda, kāda nu kuram motivācija bija būt vakar Vecrīgā, ko sagaidīt nākotnē no šiem neapmierinātajiem, tai skaitā no radikālākajiem. Laiski plakanajā debatē neviena vārda un pat neviena mājiena, ka pilskunga pēkšņā vēlme pabūt laukos, īpaši, ja pavalstnieki bija pieteikuši vizīti pie viņa, nav īsti lāga. Arī otra dižvīra slēpšanās piejūras rezidencē netika apspriesta.
Viss notika lietu kārtībā – diženos un varenos neapsprieda, jo a apriori (a apriori – zināšanas, kas ir neatkarīgas no pieredzes) viņi ir IZCILI, GUDRI un DROSMĪGI! Viņi piešķir tautā par Trīsgrašu ordeņiem dēvētos apbalvojumus, un kurš gan pulicerietis tādu negrib piespraust pie sava nemainīgi rūtainā krekla. Pēc pasaules TOP žurnālistu viedokļiem un prognozēm pēcsajūtas tādas drusku sājas – arogance ir lipīga, īpaši lipīga laikam, ja ilgstoši trinas ar un ap varu.
Vēl ar acs kaktiņu paspēju TV redzēt, cik lepni Rīgas Domes jaunuztjūnētais un rebrendingotais stabiņu līdztēvs izteicās par personāžiem, kas šobrīd uz politmodes slimības taisīšot sev kampaņu, bet cilvēki miršot. Teatrāli mirt kā pianists pie Dombura gan šis netaisījās, tāpēc mana interese par tālākajiem stabiņu ģēnija izteikumiem zuda. Klonētais vēstījums tāpat skaidrs - savākušies salašņas un personāži populisti to izmantos! BASTA! Ejam tālāk!
Bet viskolorītāk politbiroja divburtu preses izdevumā bija izpaudies žurnālista izstrādājums ar miskastes mīloša dzīvnieka ģīmi un deminutīvu uzvārdu – dvešot nemainīgai spirta dvingai, alkonautu vides terminu „bļin” un „bļa” pavadījumā, šis žurnālista izstrādājums kaut ko murgoja par pūdētām siļķēm, par visur esošo promaskavismu, par antivakserismu un bārstījās ar citām varas klonētā „kolektīvā saprāta” izstrādātajām plakanās domas klišejām. Izskatās, ka šī klonētā vēstījuma autori par šīm sabiedrības smadzeņu skalošanai domātajām klišejām vienojušies kādā varas apdziedātāju politinstruktāžas saietā.
Izmantojot viņu klonētās klišejas, secinu, ka zeme ir plakana, bet, kā zināms, uz plakanas virsmas ir labāks atspēriens. Mūsu atspēriens ir noticis – MĒS ESAM MODUŠIES! IR MODIES MŪSU PRĀTS, SIRDS UN PAŠAPZIŅA! Un, patīk tas vai ne šā brīža varnešiem un viņu varlaižām, - būs LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
