Iesaki rakstu: 
Piektdien Egils Levits atzīmē trešo gadadienu valsts prezidenta amatkrēslā. Šā pienākuma pildīšana augstu mācītam juristam, konstitucionālo tiesību zinātājam, starptautiska mēroga tiesnesim nebija ienākšana jaunā, nepārskatāmi apjomīgā saimniecībā.
Levits no atgūtās neatkarības pirmsākumiem bija stiprs valsts pārvaldīšanas mākslā, zināja, kā strādāt likumu laukos, bija pazīstams ar Latvijas politiķu dotībām un sliktajām rakstura īpašībām.
Levitam bija nenoliedzami nopelni Latvijas valsts labā kā Neatkarības deklarācijas iedvesmotājam un izstrādātājam un Satversmes preambulas autoram, un viņš pie rakstāmgalda iegūtā autoritātē slējās pāri kolēģiem kā viens no nedaudziem atlikušajiem vēl neapgāztajiem torņiem.
Tauta atmaksāja parādu ar valsts galvas amata piešķiršanu.
Pa Rīgas pils kāpnēm pēc ievēlēšanas Egils Levits uzskrēja augšup griezdamies, brīžam palēkdamies uz vienas kājas, 64 gadu vecumā kā možs jauneklis – būšu rosīgs, ar izdomu bagāts prezidents!
Karjeras ceļš priekšā aizvijās skaidri pārredzams, un debesīs virs tā – ne mākonīša! No prezidenta amata kalngaliem vajadzēja nākt ārā tādai gudrībai, par kādu varēja lasīt vien Konversācijas vārdnīcā.
Cilvēkam – vizionāram ar plašiem horizontiem pavērās darba lauks astoņiem gadiem divos pilnvaru ciklos.
Kāpēc tagad pa Rīgas pils kāpnēm, turēdamies pie margām, Egils Levits šļūcoši virzās lejup kā nevarīgs 67 gadus vecs sirmgalvis, šaubīdamies, vai saņems prezidenta vietas termiņa pagarinājumu, vai nākamgad ap šo laiku nesekos pazeminājums amatā?
Tā ir savā ziņā noslēpumaina veida mistērija, gandrīz vai jārunā par ņečistā spēka iejaukšanos, kādēļ pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas piektais prezidents kļuvis visnepopulārākais.
Turklāt tas nav sašaurināts spriedums, kas mēdz svērt gramos, skaitīt eirocentos. Te nav runa par reitinga sakustēšanos par milimetru uz mīnusu pusi. Socioloģijas reģistrētie dati rāda neticamu ainu ar aptaujāto nepieredzēti vienprātīgu neapmierinātību Latvijas prezidentūru vēsturē.
Tā ir iegāšanās bezdibenī ar pastāvīgu 65–70% neatbalstītāju skaitu, kāds ir bijis reti kuram politiķim, nemaz nerunājot par valsts pirmajām personām!
Vai juridiskais spīdeklis iztukšojis savu smadzeņu podu zem augstās galvaskausa velves trīs gadu periodā? Atbilde ir: nē. Vai Levitu smagi ievainojusi neslava publicista Lapsas ar asu sirpi šņāptās dokumentētās grāmatās, kur amatvīrs bieži figurējis kā nejaucenis un krāpnieks, Melits – valstsgribis?
Atbilde atkal: nē, diez vai literatūra daudz kaitējusi popularitātei. Un ne jau cilvēki ķēmojušies pakaļ tiem margināliem politiķiem, kuri pašreizējo iekārtu citādi nedēvē, kā par Levita – Kariņa režīmu.
Acīmredzot tautas nesaudzība pret kādreiz mīlēto vadoni sakņojas citur un summējas no dažādiem apstākļiem. Varbūt viss sākās no prezidenta neiejaukšanās politikas administratīvi teritoriālajā reformā, kad Levits neizvēlējās ieņemt pozīciju un arī turpmāk arvien nostājās Kariņa valdības pusē, palikdams izlēmībā ne cepts, ne vārīts.
Nav attaisnojies pilsoņu cerētais, gaidītais, ka ar Levita atnākšanu Latvijai beidzot parādīsies īsts līderis.
Varbūt taisnība tiem, kas saka: no viņa velk saltums. Kā tas var būt, ja Levits tik laipns un atsaucīgs vīrs un nav no sirdīgajiem?
Atrazdamies amata retinātā gaisa Alpos, sēdēdams ziloņkaula tronī, Levits reti kad tiekas ar cilvēkiem, ir tiem pasvešs, un nav daudz politiķu, kuri pratuši uztaustīt latvisko sentimentu, kā mācējis melodiķis Maestro Pauls tautai tuvajos šlāgeros.
Var minēt – traucēja pandēmijas ierobežojumi. Bet nu tie atcelti, atjaunoti starptautiskie sakari. Nekā īpaša no Latvijas vadītāja trauksmainajā laikā diplomātiskajā jomā neesam redzējuši.
Ārpus pils sienām prezidents pamanīts vien iepērkamies amatnieku tirdziņā pirms Zāļu dienas – kur uzstāšanās kapusvētkos, kur izbraukumi uz zemēm, kur basketa spēles apmeklējumi, kur teātrmīļa slava, ar ko bija ievērojami priekšteči? Nav.
Tāpat nav piepildījušies Levita iecerētie konstitucionālie pārkārtojumi. Dzelžaini īstenojamā ideja par Valsts padomi rūsē aizaugušā grāvī Saeimas ēkas žogmalē, doma par valsts ministru posteņu izveidi noput, aizbīdīta parlamenta komisiju tālākajos plauktos.
Prezidents nervozē, naktīs nevar aizmigt, grozās pa gultu savā rezidencē, ceļas augšā, ieņem lielo glāzi šartrēzes, pamodina piemīlīgo lauleni, tad atkal pūlas iemigt, skaitīdams aitas līdz simtam.
Ir jūtama spriedze par atbildības nastu, kas nospiež plecus.
Skaidrs, ka popularitātes griestus Egils Levits vairs nesasniegs, diez vai viņu pavadīs no amatkrēsla kā Vairu ziedu kalnā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
