Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Un tagad par manām attiecībām ar VDK. Jeb čeku. Un čekistiem. Jo ik pa brīdim kaut kur komentos te vai twiteri kāds viszinošs personāžs secina, ka "to čekistu klausīties nav vērts"...

Mani vervēja trīs reizes. Universitātes pirmajā kursā kara komisariātā (1984). Teikā. Vispārējās veselības pārbaudes laikā neuzkrītoši palūdza ieiet vēl kaut kādā kabinetā. Un tur sēdēja divi onkuļi. Viņiem nesanāca.

Pēc tam 1986. Bija smuka saulaina vasara. Es tikko biju paralēli studijām sācis strādāt Latvijas Radio. Ar kaut kādu draugu kompāniju bijām aizgājuši uz pagrīdes video seansu kaut kur purčikā, un kāds bija nostučījis. Atskanēja pieklājīgs zvans uz manu darba telefonu, un pieklājīga vīrieša balss uzaicināja iedzert kafiju tajā laikā leģendārajā Doma laukuma Zilajā putnā.

Zvanītāju zināju. Pasaule ir maza, bet tajos laikos pasaule bija vēl mazāka. Visi mēs tur kopā burzījāmies. Universitāte, Radio, Preses nams, LVU Studentu klubs, Anglikāņi. Vieni un tie paši daži restorāni un kafejnīcas. Visi zināja, kas ir kas. Kurš ir docents, kurš mūziķis, kurš no partijas komitejas, kurš alkoholiķis, kurš čekists un kurš stukačs, no kura jāuzmanās.

Viss ritēja savu gaitu. Satikāmies. Uz tikšanos zvanītājs nebija atnācis viens. Viņam blakus ar melnu diplomātu rokās (tajos laikos vēl laikam nebija mazu portatīvu sarunu ierakstīšanas ierīču) sēdēja garš slimīga izskata džeks, par kuru runāja, ka tas esot Kondženes kurators no čekas (tagad nomainījis uzvārdu un Facebook uzdodas par mūzikas nozares funkcionāru).

Laipnais zvanītājs sāka tā viltīgi, aplinkiem. Ka likumus vajagot ievērot. To nezināšana neatbrīvojot no soda. Un tā pamazām nonācām pie domas, ka par to nakts pagrīdes videoseansu man būs s…di, bet, ja būšu gudrs un paklausīgs, tad s…di var arī nebūt. Stulba un smieklīga šantāža.

Skaidrs, ka es viņiem būtu bijis labs ķēriens. Biju viens no Ekonomikas fakultātes studentu līderiem (bet ne pa komjaunatnes līniju), mana studentu celtnieku vienība Zemgaļi vairākus gadus bija viena no labākajam Latvijā, biju Danča prezidents, strādāju Radio un rakstīju rakstiņus par ārpolitiku Padomju Jaunatnē, pazinu visus žurnālistus, regulāri tusēju pa Preses namu, televīziju un radio. Manu vecāku dzīvoklī tusēja nomeklatūra, blakus kaimiņu dzīvoklī - visa tā laika radošā bohēma ar Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, Liliju Dzeni, Mihailu Savisko priekšgalā. Informācijas pārbagātība. Bet viņiem atkal nesanāca.

Un tad dramatiskais 1987. Viens pretīgs marksistiskās filosofijas pasniedzējs bija uzrakstījis sūdzību partijas komitejai par kaut kādiem maniem tekstiem semināros. Tam uzreiz pieķērās arī kara katedras ofiņi, ar kuriem man jau tā īpaši sirsnīgu attiecību nebija. Vienā no kara katedras piektdienām viens majors mani pieķēra, kad lekcijas laikā rakstīju rezolūciju mītiņam, ko tajā vakarā rīkojām Mazajā aulā pret iecerēto Daugavas HES. Sākās bļaustīšanās par antisovetčinu, predateliem utml..

Viss beidzas ar to, ka kopīgā Universitātes partijas komitejas sēdē kara katedras priekšnieka vietniekam uzbļāvu pretim, ka "ņikakoj ja vam ņe tovarišč". Un tad sākās elle un Indija. Tikai pēc tam uzzināju, ka manai "aizstāvībai" tika mobilizētas augstskolas sabiedriskās organizācijas, mani elki - prof J. Porietis un mana katedras vadītāja, leģendārā Valentīna Zeile pat bija aizgājusi pie tā laika LKP CK pirmā sekretāra B. Pugo. No augstskolas mani izmeta par "padomju studentu diskreditējošu rīcību". Rezultātā bija pamatīgs stresiņš un uz pusgadu uz nervu pamata paralizēta puse sejas.

Bet pirms izmešanas atskanēja zvans manu vecāku dzīvoklī, un "tēva bērnības draugs" uzaicināja aprunāties. Satikāmies skvēriņā uz Stučkas un Lāčplēša stūra (tas tagad aizbūvēts). Solīdais pasirmais vīrs (tagad pēc foto šķiet, ka tas bija VDK šefa Johansona vietnieks Miervaldis Kucāns) ilgi, lēnām un sirsnīgi stāstīja par laiku, kādā dzīvojam, par jaunības maksimālismu, par dzīves mērķiem. Par kauna nedarīšanu vecākiem. Piesolīja pat rekomendāciju iestājai komunistiskajā partijā, bez kuras iespējama sadarbība un pēc tam strādāšana čekā būtu neiespējama. Nepiekritu.

Tad, par laimi, nāca 1988. Atmoda. Jaunas vēsmas. 1992. varēju atjaunoties un pabeigt studijas. Un visa tā čekas tēma pagaisa kā nebūtiska. Kaut arī daudzi jautājumi bija palikuši neatbildēti. 

Ar to pasirmo vīru tikos vēlreiz. 1989.g vasarā pēc viena no izcilāko latviešu trimdas darbinieka Jana Mučka ielūguma biju aizbraucis uz Eiropas Latviešu jaunatnes kongresu Haiko. Tajā laikā jau biju diezgan atpazīstams ar saviem regulārajiem starptautiskajiem komentāriem televīzijā un radio.

Haiko mani uzmeklēja tajā laikā vēl neformālās, nupat no pagrīdes iznākušās LNNK jauniešu aktīvisti E. Repše un brāļi Titavi (kā izrādījās, pēc Mavrika Vulfsona ieteikuma) un lūdza palīdzēt viņiem ar starptautiskajiem sakariem, kontaktiem utml. Sarunas bija labas. Laiki gan vēl bija neskaidri, nekādu garantiju, ka viss beigsies ar Atmodas uzvaru, nebija. Bet apsolīju palīdzēt, ko varēšu (pēc tam vēl Latvijā pāris reižu ar Einaru tikāmies, taču politiskā situācija sāka attīstīties tik strauji, ka nekāda mana palīdzība viņiem vairs nebija vajadzīga).

Knapi biju paspējis atgriezties no Somijas mājās, ka manā vecāku dzīvoklī atkal atskanēja zvans. Izrādījās, ka detalizēta info par manu tikšanos ar Repši un abiem brāļiem jau bija nonākusi Engelsa un Ļeņina ielas stūra namā... Sirmais vīrs labsirdīgi paņirgājās, ka es neesot izvēlējies pareizos draugus.. 

Un tad pamazām gaisā sāka virmot "čekas maisu" tēma. Kādas tik versijas no "lieliski informētiem" vai "reālo situāciju zinošiem" cilvēkiem nebiju saklausījies.. Par aizdomīgo kompāniju, kas Godmaņa uzdevumā pārņēma tos maisus un pārējo info. Par cenām, kas tiekot maksātas, lai izdabūtu savu kartīti no maisiem. Par to, ka reālo aģentu saraksti jau sen esot kaut kur Piemaskavā un šeit atstāti kaut kādi sešinieki. Jeb arī saplosīšanai to cilvēku kartiņas, kuri neesot piekrituši sadarboties. Visas versijas šķita loģiskas, vairāk vai mazāk argumentētas. 

VDK kartotēkas publicēšanas dienu neaizmirsīšu nekad. Līdz pat rīta ausmai nosēdēju pie kompja, studējot tos failus. Man vēl tagad mājās glabājas četras A4 formāta lapas, katrā divos stabiņos sīkiem burtiem sarakstīts... gandrīz viss mans jaunības dienu tusiņš. Žurnālisti, politiķi, mūziķi, mākslinieki. Nemaz jau nerunājot par funkcionāriem, it īpaši no "patriotiskajiem spēkiem".

Mana otra ģimene - Labvakar džeki. Vairāki stukači, izrādās, bijuši arī Dancī. Viens ( vai viena) no viņiem man pēc tam uzrakstīja anonīmu sms mesindžerī par to, ka viņš (viņa) studiju gados reāli piespiests sadarboties. Šoks bija baigs. Un uzreiz sāka birt komentāri tipa - ar mani vienreiz aprunājās, es atteicos, a tie maitas uztaisījuši kartiņu. Visenerģiskāk protestēja kāda man labi pazīstama ambicioza kinorežisore. Patiesībā, zinot, kādi pofigisti bija tie jaunie čekisti, kas plenderēja pa Vecrīgas krogiem, arī šādu versiju nevarēja pilnībā noliegt.

Nolēmu sameklēt to pieklājīgo cilvēku, ar kuru reiz bijām dzēruši kafiju Vecrīgā. Jo es pilnībā iederējos tajā  kategorijā "ar kuru vienreiz aprunājās". Bijām runājušies simtiem reižu. Čekas centrālajā aparātā bija kādi 5 cilvēki, kuri "uzraudzīja" radošo inteliģenci, augstskolu studentus, māksliniekus. Mēs viņus visus zinājām. Pēc estrādes grupu koncertiem LVU Lielājā aulā, pēc tam Studentu klubā parasti notika episkas after party kopā ar mūziķiem, arī Anglikāņos. Tur viņi ik pa brīdim uzradās. It kā čomiski. Ārzemju braucienos, kur Dancim katru reizi kāds brauca līdzi. Viņi regulāri vazājās pa Preses namu. Tagad izrādās, ka lielākā daļa manu kolēģu, kas komentēja starptautiskos jautājumus, ir bijusi stukači. Bet vadošie - pat štata darbinieki, un diezgan augsta ranga. Kaut gan tas jau tolaik bija zināms.

Patiesībā man ļoti gribējās ticēt tiem savu draugu skaidrojumiem, ka "ar viņiem tikai aprunājās, bet viņi nepiekrita". Pēc tādas loģikas tur būtu bijis jābūt arī manai kartītei. Tam, ka manis nebija maisos, varētu būt izskaidrojums, ka 89.gada vasarā es biju piekritis savu lielāko autoritāšu - Petera, Vulfsona un Ķezbera padomam (viņi mani uzaicināja uz vakariņām pie Mavrika) piekrist pāriet strādāt uz LĻKJS CK, lai nepieļautu šīs tajā laikā milzīgās organizācijas nonākšanu Rubika rīcībā un lai saglabātu Tautas frontei lojālos populāros laikrakstus Padomju Jaunatne un Sovetskaja Molodjež.

Tā es gluži negaidot, divus gadus pēc izmešanas no augstskolas un kopumā visai nicīgi līdz tam izturējies pret pelēkajos uzvalciņos tērptajiem funkcionāriem un nebūdams komunists, pēkšņi biju kļuvis par nomeklatūras elementu, turklāt otru vadošo, ideoloģisko. Tiesa, ilgāk par pusotru gadu es tur neizturēju. 1991.g janvāra barikāžu nedēļu, būdams CK politiskais sekretārs, pavadīju aizbarikādētajā Radio namā un tad uzrakstīju atlūgumu. Taču savu paveicu. Latvijas komjaunatne bija vienīgā visā PSRS, kas nesadalījās sarkanajos un baltajos, lēnām transformējās jaunatnes biznesa un sociālajās apvienībās, avīzes ieguva pilnīgu neatkarību, bet es - aparāta darba pieredzi un apziņu, ka tas galīgi nav priekš manis.

Pēc tajos laikos pastāvošajām birokrātiskajām nomenklatūras procedūrām čekas stukaču kartiņas, šiem stukačiem pārejot nomenklatūras amatos, tika likvidētas (jeb noslepenotas, īsti nezinu). Šis bija tas jautājums, kas man nedeva mieru. Ja izrādītos, ka arī man bija bijusi "sava" uzskaites kartiņa, tad būtu pamats ticēt arī visiem tiem, "ar kuriem vienu reizi bija parunājušies". 

Vakar man pēc gandrīz 10 gadu pūliņiem satikt Andri Z. beidzot tas arī izdevās. Norunātajā vietā ieradās tikpat enerģisks, svarīgs cilvēks ar atklātu smaidu un gatavību palīdzēt. Mūsu sākotnējā komunikācija pa telefonu īsti labi nevedās, viņš nesaprata manas atkalparādīšanās iemeslus un saprotamu apsvērumu dēļ vairākas reizes atteicās ar mani tikties. Beidzot piekrita, bet tikai uz dažām minūtēm. Taču tikšanās izvērtās lieliska. Tas cilvēks nebija zaudējis savu humora izjūtu, kuras dēļ viņš savā laikā bija ļoti iecienīts radošajās aprindās un ir ļoti iecienīts joprojām. 

Sarunas sausais atlikums - manas kartiņas nav un nekad nav bijis. Kartiņas tikušas sastādītas tikai par tiem, kas pašrocīgi un labprātīgi parakstījušies un sadarbojušies. Punkts.

Pārpublicēts no Facebook.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...