Vējonis ar Salnāju un „stratēģisko slepenpadomnieku” Zaķi mēģina glābt situāciju, atlaižot bijušo „sargsuni” Siksni
PIETIEK02.02.2018.
Komentāri (36)
Iesaki rakstu: 
Valsts prezidenta kanceleja paziņojusi, ka šodien Raimonda Vējoņa preses padomnieka – faktiskā preses sekretāra posteni atstāj kādreizējais Latvijas radio vadītājs Jānis Siksni. Lai gan oficiāli tiek apgalvots, ka šis esot Sikšņa „pārdomāts un personīgs” lēmums, Pietiek rīcībā esoša informācija liecina, ka faktiski šādu lēmumu pieņēmis prezidents, pakļaujoties kancelejas vadītāja Arņa Salnāja un pērn darbā paslepus pieņemtā „stratēģiskās attīstības padomnieka” Zigurda Zaķa norādēm uz Siksni kā grēkāzi par prezidenta kancelejas katastrofālo komunikāciju ar sabiedrību.
Siksnis apgalvo, ka lēmums pieņemts jau pagājušā gada nogalē, un tieši pagājušā gada 29. decembrī Valsts prezidenta Vējoņa kanceleja cieta jau sesto sakāvi administratīvajā tiesā, - tā atzina par prettiesisku kancelejas rīcību, mēģinot slēpt ziņas par kādreizējā „sabiedrības sargsuņa” Sikšņa darba pienākumiem un viņa veikuma izvērtēšanu.
Tiesa atzina par prettiesisku Vējoņa kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot 2017. gada 12. februārī pieprasīto informāciju par Siksnim amata aprakstā noteiktajiem būtiskākajiem pienākumiem un amata apraksta noraksta pievienošanu.
Tāpat tiesa arī atzina par prettiesisku Vējoņa kancelejas faktisko rīcību daļā, nesniedzot pieprasīto informāciju par to, kas un kad veica Sikšņa darba izpildes novērtēšanu par 2016. gadu un vai Valsts prezidents izteica savu viedokli par Sikšņa darba izpildes novērtēšanu un tās rezultātiem.
Pietiek jau ir aprakstījis Sikšņa „principiālo uzskatu” brīnumainās pārvērtības. Savulaik kā Latvijas radio vadītājs viņš bieži pieminēja mediju „sabiedrības sargsuņa” funkciju, apliecinot savu tābrīža pārliecību, ka medija galvenais uzdevums esot „veicināt atklātas diskusijas par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem un izplatīt informāciju par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, ko saņemt ir tās tiesības”.
Saskaņā ar Sikšņa toreizējo pārliecību „informācijas izplatīšana par sabiedrību interesējošiem jautājumiem” esot ārkārtīgi būtiska, jo citādi „masu informācijas līdzeklis nevarētu efektīvi izpildīt savu tik svarīgo „sabiedrības sargsuņa” lomu”.
Taču, kļuvis par Vējoņa faktiski preses sekretāru, Siksnis nāca klajā ar virkni skaidrojumu, kāpēc interese par nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumu Vējoņa kancelejā esot nepamatota un neatbilstoša. Šis izlietojums attiecās arī uz viņu – Siksnis ilgstoši bija viens no lielāko regulāro piemaksu saņēmējiem Vējoņa kancelejā.
Kā jau tas notiek ar negaidītu darba zaudēšanu, par Sikšņa turpmākajām darba gaitām nekas nav zināms.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.