Vēlēšanas nāk, un pēc Covid uzvarēšanas man ir lieliskas idejas arī saistībā ar karu Ukrainā
Aigars Bikše, Attīstībai/Par16.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas iebrukums Ukrainā un ziņas no pilsētām un kauju vietām ir salauzušas mūsu ikdienu. Kopš kara sākuma Ukrainā es daudz domāju par mūsu iespēju ietekmēt un apturēt šo neprātīgo agresiju.
Sarunā ar Latvijas aizsardzības ministru Arti Pabriku es minēju ideju par piedāvājumu Rietumvalstīm izveidot programmu, kas ļautu Krievijas karavīriem nolikt ieročus un apmaiņā saņemt politisko patvērumu Rietumvalstīs.
Artis Pabriks šo ideju nopublicēja savā Twitter kontā. To savukārt savos kontos pārpublicēja Ukrainas bruņotie spēki. Kopš tā brīža ideja jau ir pārtapusi vairākās iniciatīvās. Viena no tām ir reāla finansiāla atlīdzība par nodotu ieroci vai bruņu tehniku.
Kā izbeigt karu Ukrainā?
Visvienkāršākā un droši vien arī naivākā atbilde ir - karavīriem jābeidz karot! Tā kā ukraiņu karavīri aizstāv savu zemi un brīvību, tad prasīt to no Ukrainas karavīriem mēs nevaram. Atliek krievu karavīri, kuri var aiziet prom no kara svešā zemē.
Situācijā, kad mēs nespējam nopietni palīdzēt Ukrainai konvencionālajā karā, iespējams, mēs to varam izdarīt ārpus esošās tradicionālās karadarbības rāmjiem. Karā ir veidi, kā var panākt, ka karavīri beidz karot, bet šie veidi parasti ir saistīti ar vardarbību kaujas laukā, paredzot cilvēka fizisko vai psiholoģisko funkcionēšanas spēju sagraušanu.
Ar fizisku iebrucēju iznīcināšanu šobrīd nodarbojas Ukrainas armija. Mēs, Rietumu valstīs dzīvojošie, šobrīd neesam gatavi iesaistīties šajā karā. Ne Eiropas Savienības, ne NATO bloka ietvaros. Baidoties izprovocēt atomkaru visā pasaulē, Rietumu valstis pielieto tādus pasākumus, kuri ir nepatīkami agresoram, bet tomēr pieņemami kā viņiem, tā mums. Žvadzinot atomieročus, Krievija pieņem Rietumvalstu ekonomiskās sankcijas, izlūkošanas datu nodošanu un mazo letālo aizstāvības ieroču piegādes Ukrainai. Visticamāk joprojām cerot, ka šādas darbības nevarēs atturēt Krievijas armiju no Ukrainas okupācijas.
Kas ir nepieciešams, lai Krievu armijas karavīrs beigtu karot?
Vislabāk būtu, ja Krievijas valsts vadība dotu komandu karavīriem izbeigt postošo iebrukumu suverēnajā Ukrainā. Diemžēl uz to mēs nevaram cerēt. Tomēr, ja no valsts vadības komandu beigt karot visiem iebrucējiem nesagaidīt, tad tomēr ikvienam cilvēkam ir iespējams pieņemt savu personīgo lēmumu beigt šo karu.
Jāņem vērā, ka lēmums turpināt pildīt armijas vadības pavēles vai beigt pašam šo bezjēdzīgo Ukrainas karu jebkuram karavīram nav viegls. Krievu karavīram aiz muguras stāv milzīgs Krievijas valsts vadības izveidotais represīvais aparāts. Priekšā stāv kauja uz dzīvību un nāvi vai arī gūsts un iespējama apsūdzība dezertēšanā. Šobrīd karavīri, kuri padodas Ukrainas armijas gūstā, paglābj sevi no tūlītējas nāves draudiem, taču ilgtermiņā šīs personas ir apdraudētas, un šie cilvēki nevarēs atgriezties mājās, jo par dezertēšanu ir paredzēta kriminālatbildība.
Saskaņā ar Kriminālkodeksa 338. pantu, kas grozīts ar Krievijas 2011. gada 7. marta federālo likumu Nr. 26-FZ., "par dezertēšanu ar dienestam uzticēto ieroci, kā arī par dezertēšanu, ko izdarījusi personu grupa pēc savstarpējas vienošanās vai organizēta grupa, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem". Tāpat viņu dzīve Ukrainā būtu nedroša un apdraudēta. Šobrīd krievu karavīra izvēle ir vai nu turpināt uzbrukt ukraiņiem un cerēt, ka kara beigas pienāks pirms viņa nāves, vai arī ļauties ukraiņiem nogalināt, padoties un atbildēt ukraiņu priekšā un, iespējams, arī Krievijas tiesā par "dezertēšanas noziegumu".
Eiropas Savienības izveidota programma, kura garantētu politisko patvērumu Eiropas Savienības teritorijā un līdz ar to drošību, ļautu daudz lielākam Krievijas karavīru lokam pieņemt lēmumu pamest Krievijas valsts un armijas vadības uzspiesto negodīgo karu. Tādi kara profesionāļi un algotņi no Krievijas, Sīrijas vai citām vietām, kuriem tas ir darbs, nav uzrunājami, bet tā ir tikai neliela daļa no agresora spēkiem Ukrainā.
Piešķirot politisko patvērumu dezertējušajiem krievu armijas karavīriem, Eiropas Savienībā tiktu sasniegti daudzi mērķi. Pirmkārt, katrs dezertieris nozīmē par vienu karavīru mazāk Krievijas armijā. Tas nozīmē, ka tiktu izglābtas ukraiņu dzīvības. Otrkārt, katrs karavīrs, kas aiziet no kaujas lauka dzīvs, ir Eiropas Savienības aizstāvēto humānisma ideju uzvara. Turklāt, ja šī kustība augtu plašumā un aptvertu kaut vai tikai no 10 līdz 15% no Krievijas armijas karavīru skaita, kas šobrīd ir iesūtīti Ukrainā, uzbrukumu organizēšana paliktu neiespējama un Krievijas varai būtu jāaptur iebrukums.
Ir daudz jautājumu, uz kuriem Eiropai jāatbild, lai pienācīgi izvērtētu iespēju šo ideju īstenot. Vai Eiropa ir gatava maksāt šādu cenu? Vai paralēli ukraiņu uzņemšanai varam organizēt vēl vienu straumi ar bēgļiem no Krievijas armijas, turklāt jau iepriekš paredzot, ka daudzi no šiem cilvēkiem nekad neatgriezīsies Krievijā? Vai šādas "bēgļu straumes" realitātē var pastāvēt līdzās?
Ja Eiropai ir svarīgas tās vērtības, kuras tā pasludinājusi par saviem pamatiem, tad atbildēm vajadzētu būt pozitīvām, jo šāds risinājums burtiskā nozīmē kara ieroču nolikšanu. Un to miljonu ukraiņu bēgļu vietā stātos daži desmiti tūkstoši krievu karavīru. Protams, arī Krievija šajā gadījumā visticamāk veiks pasākumus, lai maksimāli atturētu nolikt ieročus ikvienu, kurš negribēs piedalīties šajā bezjēdzīgajā un noziedzīgajā karā. Skaidrs, ka šis risinājums nav panaceja, bet gan daļa no kopējā mehānisma, kas var apklusināt šāvienu skaņas Ukrainā.
Šāda programma krievu karavīram dotu iespēju. Pieņemot savā aizsardzībā dezertierus, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāapņemas, ka konflikta beigās tā veiks sarunas ar Krievijas valdību par amnestiju no soda par "dezertēšanas noziegumu". Domstarpību gadījumā Eiropas Savienībai būtu jāpaziņo, ka ir gatava piešķirt bijušajiem Krievijas karavīriem pastāvīgu patvērumu un politisko bēgļu statusu (kā 2. martā ieteica Radoslavs Sikorskis, poļu politiķis un žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts).
Tāpat vēlos piebilst, ka noziegumi pret civiliedzīvotājiem un citi kara noziegumi netiktu amnestēti un visi karavīri arī turpmāk būtu atbildīgi par personiski paveiktiem noziegumiem Ukrainā kara laikā.
Aicinu visus, kuri uzskata, ka ar šādu soli Eiropas Savienība atbalstītu Ukrainas valsti vēsturiskajā cīņā par tiesībām tai pastāvēt brīvai un neatkarīgai, lūdzu parakstīt petīciju par politiskā patvēruma piešķiršanu Krievijas armijas dezertieriem Eiropas Savienībā:
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
