Iesaki rakstu: 
Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka pienākumus Irākā veikt Pēterim Kārlim Elfertam. Šis jaunums visupirms atsauca atmiņā vikingu cienīgas bārdas nēsātāja Kārļa Marksa atziņu, ka vēsturē traģiski notikumi atkārtojas kā farss. Pēc tam notika kā Holivudas filmā – atmiņas laikā atcerējos vēl vienu rakstu darbu. Tas ir vingrinājums intervijas žanrā. 2003. gada jūnija “Rīgas Laikā” bija publicēta saruna ar... uzminiet, ko! Tieši tā – ar Pēteri K. Elfertu.
Toreiz sarunas iemesls bija Latvijas Ārlietu ministrijas nodoms sūtīt savu pārstāvi uz Bagdādi, lai sniegtu padomus daudzcietušajai arābu tautai autoritāras pagātnes seku likvidēšanā. Ņemot vērā pašu latviešu visai nožēlojamos panākumus savu komunistu atmaskošanā, visnotaļ interesanti šķita demokratizēšanas ekspertam uzdot dažus jautājumus. Jūsu uzmanībai - publikācija no žurnāla “Rīgas Laiks”.
Protams! Saruna ar Pēteri Elfertu (Publicēts žurnālā “Rīgas Laiks” 2003. gada jūnijā)
Neatkarības dienas svinības un simbolu pārpilnā uzvara hokejā pār Krievijas izlasi aizēnoja kādu citu 4. maija TV Panorāmas sižetu, kurā bija stāstīts par Latvijas oficiālu dalību starptautiskā sanāksmē Bagdādē. Mēs tiekot aicināti palīgā Irākas atjaunošanā kā eksperti un pozitīvas pieredzes avots. Nu gan brīnumi! Nepietiek ar to, ka paši gadiem ilgi netiekam galā ar savu totalitāro pagātni, bet te vēl uzbāzīsimies ar šo putrošanos citiem. Tādēļ sižeta teksts man šķita ievērības cienīgs, un es lūdzu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāru Pēteri Elfertu pārlūkot to vēlreiz un pakomentēt to.
Tiekamies omulīgā Vecrīgas krodziņā, un nolasu Elfertam TVP dzirdētā Daiņa Miķelsona veidotā sižeta fragmentus: “Sarunās ar Irākas civilās administrācijas vadību Elferts pārliecinājies, ka Irākas atjaunošanā un demokratizācijā būs iespēja piedalīties gan mūsu ekspertiem, gan uzņēmējiem. Elferts saskata arī virkni citu līdzību starp pašreiz notiekošo Irākā un piedzīvoto Latvijā pirms 13 gadiem.” Un tālāk paša Elferta teiktais: “Manuprāt, būtu daudz lietderīgāk nevis sūtīt, piemēram, līdzekļus Sarkanajam Krustam un Apvienotajām Nācijām, bet šī ir lieliska izdevība, kur sakrīt mūsu ekspertu zināšanas ar Irākas tautas vajadzībām.”
Pārjautāju, vai žurnālisti no Elferta un es savukārt no TVP esmu pareizi sapratis, un vai Elferts arī šobrīd domā tāpat? Saņēmis apstiprinošu atbildi, ķeros pie mēģinājuma noskaidrot, kuras gan ir tās jomas, kurās “sakrīt mūsu ekspertu zināšanas ar Irākas tautas vajadzībām”?
Pēteris Elferts: Īstenībā ir jautājums, kur to mums nav. Mēs esam pārgājuši no totalitāra režīma uz sistēmu, kura ir demokrātiska. Un tālāk seko uzskaitījums, sākot no totalitārisma seku dokumentēšanas un likvidēšanas un beidzot ar administrāciju, pašvaldībām un ražas ievākšanu.
Es atgriežos pie raidījumā izskanējušās un paša Elferta aprakstītās analoģijas starp šodienas Irāku un notikumiem pie mums 1988. un 1991. gadā.
Mārcis Bendiks: Ja reiz mūs aicina kā ekspertus, tad acīmredzot tādēļ, ka mums ir pozitīva pieredze, nevis negatīva, vai ne?
Elferts: Protams!
Šis optimisma un pārliecības pilnais “Protams!” mani uzmundrina.
Bendiks: Vispāratzīts starptautiski pieņemts viedoklis ir, ka viņu problēma būs Irākas de–basifikācija - atbrīvošanās no iepriekšējās valdošās partijas. Viņu situācija šobrīd ir tāda, ka no 55 basistu vadošajiem darbiniekiem - partijas, revolucionārās padomes, valdības, armijas - apmēram puse jau ir arestēta. Cik no iepriekšējā režīma revolucionārās padomes analoga - LKP CK un LPSR valdības - vadošajiem darbiniekiem mums ir arestēti? Viņiem tātad vairāk nekā puse no režīma virsotnes, cik mums?
Elferts: Es domāju, ka viens.
Bendiks: Tad, tavuprāt, mēs viņiem esam tālu priekšā šajā jautājumā, varam pastāstīt, kā to darīt?
Elferts: Nav runa par arestēšanu, runa ir par to, kādā veidā viņi varēs darboties turpmāk valsts pārvaldē.
Bendiks: Un mums, tavuprāt, tā ir laba pieredze? Mums ir pozitīva pieredze, ka komunistiskā režīma galvenie balstītāji turpināja darbu valsts pārvaldē visaugstākajos amatos? Tas ir tas, ko mēs viņiem gribam ieteikt?
Elferts: Ir šī šķirtne, kuri var un kuri nevar.
Bendiks: Pie mums komunistiskā režīma līderis 1. sekretārs Rubiks tika arestēts, bet citi LKP CK sekretāri ieņēma visaugstākos valsts amatus. Vai mēs ieteiksim viņu līdera Huseina vietniekam dot šādu amatu?
Elferts: Viņiem pašiem tas jāizvērtē.
Bendiks: Bet ko ieteiks mūsu eksperti? Mēs esam aicināti ar savu ekspertīzi, taviem vārdiem sakot “kur sakrīt mūsu ekspertu zināšanas ar Irākas tautas vajadzībām”. Mūsu pieredze ir tāda, ka iepriekšējā režīma līderiem ir jādod visaugstākie atjaunotās valsts amati.
Elferts: To es neesmu teicis.
Bendiks: Vai tad mums ir kāda cita pieredze?
Elferts: Mēs sadalījām šīs divas lietas, viena lieta - kompartijas funkcionārs, otrs bija…
Bendiks: Kas bija tie “mēs’”, kas sadalīja?
Elferts: Es neteicu “mēs”, es teicu…
Bendiks: Labi, sadalīja likumdevējs, pareizi?
Elferts: Likumdevējs.
Bendiks: Un cik daudz komunistu tai laikā bija likumdevējā?
Elferts: Domāju, ka daudz.
Bendiks: Tad tavs ieteikums būtu, lai viņu basisti nolemj, ko darīt ar basistiem?
Elferts: Viņi paši šobrīd ir nolēmuši šo Baath partiju likvidēt, un izvērtēt partijas dalībnieku rīcību.
Bendiks: Vai tu piekrīti, ka šajā jautājumā viņi jau dažās nedēļās ir tikuši tālāk, nekā mēs 13 gados?
Elferts: Es domāju, ka ne. Mēs varējām izvērtēt, un arī viņi varēs izvērtēt.
Bendiks: Kurā brīdī mēs esam izvērtējuši? Esmu to palaidis garām. Kurā brīdī ir izvērtēta komunistiskās partijas līderu, izņemot Rubiku, atbildība? Cik mums ir krimināllietu šai sakarā? No VDK augstākās vadības cik ir notiesātu?
Elferts: Es domāju, ka neviens.
Bendiks: Tad kādā veidā viņi ir “izvērtēti”? Kur ir mūsu pozitīvā pieredze?
Elferts: Tādā ziņā, ka viņiem nav iespējas strādāt valsts pārvaldē.
Bendiks: Jā, es saprotu, tas ir šausmīgs sods. Ja tā ir izvērtēšana, un mēs esam eksperti, tad ko mēs varam palīdzēt irākiešiem?
Elferts: Ja tev ir iebildumi pret šo vai citu…
Bendiks: Man ir gan iebildumi, bet runa nav par mani. Runa ir par to, ka Latvijas valdība tavā personā saka, ka mums ir ekspertu zināšanas, kas sakrīt ar Irākas tautas vajadzībām. Bet mūsu zināšanas ir tādas, ka visi iepriekšējā režīma augstākie darbinieki ir jāatstāj amatos. Ir vai nav tā?
Elferts: Nav.
Bendiks: Kuri mūsu eksperti saka pretējo? Kuri ir teikuši, ka, piemēram, Gorbunovs ir jātiesā?
Elferts: Tādu nav bijis, jo tāda nav bijusi tautas griba. Viņš ir ticis ievēlēts visās vēlēšanās, izņemot iepriekšējās.
Bendiks: Vai tad Rubiks netiktu ievēlēts? Es domāju, tu zini diezgan labi, ka gan Rubiks, gan Bojārs tiktu ievēlēts, viņu popularitāte ir ļoti augsta. Vienkārši viņiem šī iespēja tika liegta. Tātad mūsu eksperti liedz tiesības Bojāram, bet neliedz Gorbunovam.
Elferts: Tā ir bijusi likumdevēja griba.
Bendiks: Un tu uzskati, ka šī “griba” būtu attiecināma uz Irāku?
Elferts: Tas ir jāizvērtē.
Bendiks: Tā ir jāizvērtē viņiem ar mūsu ekspertu palīdzību. Ko mūsu eksperti ieteiks? Kuri tie būs? Kas ir mūsu de–komunizācijas eksperti?
Elferts: Mēs varēsim pastāstīt par mūsu pieredzi, un viņiem pašiem būs jāizvērtē, vai šāda pieeja viņiem ir piemērota.
Bendiks: Mēs sākām ar to, ka mūsu ekspertiem it kā ir lieli panākumi un mēs varam dot padomus.
Elferts: Mēs esam sagatavojuši pa šiem 13 gadiem likumisku bāzi, lai būtu gan tiesības, gan pienākumi, gan arī ierobežojumi.
Bendiks: Vai mūsu eksperti būs tie paši, kuri ir izveidojuši tādu likumdošana rāmi, kura ietvaros Jānis Ādamsons var tikt ievēlēts Saeimā divas reizes, bet nevar trešajā, un var sūdzēties Strasbūrā, visticamāk, ar panākumiem? Kuri būs šie eksperti, vai tu varētu nosaukt kādus vārdus?
Elferts: Nav jāpārņem Latvijas likumdošana, mums ir pieeja, ko var apskatīt kā viena veida situācijas risinājumu. Basisti paši ir par partijas likvidēšanu, un pēc tam paši vērtēs, vai varēs piedalīties politiskajā dzīvē un valsts pārvaldē...
Šai vietā es pagurstu no Elferta diplomāta profesionālisma, un mēs pārlecam uz citām jomām. Turpmākā saruna ir ļoti līdzīga iepriekšējām desmit atreferētajām minūtēm - es ņemu Elferta uzskaitītās irākiešu vajadzības un mēģinu noskaidrot, kur tieši ir tie mūsu eksperti un viņu pozitīvā pieredze. Vai tas būtu izglītībā, kuras juceklīgo un saraustīto reformu rezultātā skolnieks var beigt vidusskolu, nekārtojot eksāmenu matemātikā, vai arī pašvaldību sfērā, kur mums ir lieliskie Rīgas e–pārvaldes, Jūrmalas domnieku žogu un Daugavpils finanšu vadības izcilie piemēri.
Par pagātnes izvērtējumu runājot, Elferts piemin Dienvidāfrikas patiesības komisijas darbu un citu starptautisko praksi, piemēram, Kambodžā, ar to izraisot manī ciniska sarkasma lēkmi, jo, kā labi zināms, mūsu vēsturnieku komisijas izdod rakstu krājumus, nevis tiesiski izvērtē iepriekšējos režīmus. Uz manu piedāvājumu, ka varam būt vilcināšanās un neizlēmības paraugs šai jomā, Elferts nevainojami diplomātiski rezumē: “Es domāju, ka vēsturnieku komisijas darbs ir ļoti vērtīgs.”
Sarunas beigās optimistiskais “Protams!” ir pārvērties daudz rezignētākos formulējumos. Vai mūsu zemessargi varētu būt eksperti izlaupīšanas novēršanā, par to liecina simtiem izdemolēto fermu, padomju armijas objektu un kaut vai Ķemeru sanatorijas jaunais korpuss. Runājot par demokrātijas attīstību un iekšējo drošību, atkal citēju TVP: “Elferts secina, ka irākiešu vēlme pārņemt varu ir lielāka nekā varēšana, demokrātija ir embrija stadijā, Irākas demokratizācija būs ilgs un sarežģīts process. Pēc Elferta domām, Latvijai ir pienākums dalīties šajā pieredzē.” Kad apskatām mūsu pieredzi, jāpiekrīt, ka arī mums vēlme visu ko pārņemt ir bijusi krietni lielāka par varēšanu.
Bendiks: Vai mūsu eksperti ir izvērtējuši šādus gadījumus?
Elferts: Mums ir daudz cilvēku ar pieredzi, kuri ir izgājuši tam cauri, var skatīties uz to ļoti objektīvi. Kur mēs varam palīdzēt cilvēkiem, ir novērst tās pašas kļūdas, ko mēs paši pielaidām.
Bendiks: Tad mēs no mūsu pozitīvās pieredzes esam pamazām nobraukuši uz to, ka mēs varētu pastāstīt par savu kļūdaino ceļu.
Elferts: Tas ir viens veids, kā palīdzēt citiem.
Te nu būtu mana reize iesaukties “Protams!” Un, protams, labs veids, kā palīdzēt, pirmkārt, sev pašiem.
Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
