Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Reizēm mēs pārāk sarežģīti runājam par vienkāršām lietām. Un tad mums šie pašu radītie sarežģījumi aizsedz skaidru skatu uz šīm lietām, un mēs vairs nesaprotam, kas ir labs, kas slikts, kas pareizs un kas nepareizs, kur beidzas taisnīgums un sākas netaisnība. Sevišķi bieži kaut ko tādu var novērot politikā. Kādi tik jēdzieni šeit nav izdomāti – globalizācija, integrācija, demokrātija, plurālisms, tolerance, kompromiss, valstsgriba.....

Bieži valstsvīri un politiķi (it īpaši pirms kārtējām vēlēšanām) valsti salīdzina ar mūsu kopējām mājām, par kurām jārūpējas, kuras jākopj un kurās mums visiem draudzīgi jāsadzīvo. Tad nu arī iedomāsimies valsti kā mūsu kopējās mājas, vai vēl labāk, kopēju lauku saimniecību, kur mēs visi ne tikai dzīvojam, bet arī strādājam un ar savu darbu gādājam sev iztiku.

Sāksim ar to, ka ne jau mēs paši to visu esam uz līdzenas vietas uzcēluši un sagādājuši. To visu ir uzcēluši un sagādājuši mūsu senči – cilvēki, kuri uz šīs zemes dzīvoja pirms mums un kuru pēcteči mēs esam. Šeit ir lieti viņu sviedri, ieguldīts viņu darbs. Viņi aizejot, mums ir nodevuši šo saimniekošanas stafeti, un mēs to esam no viņiem pieņēmuši. Tagad ir mūsu kārta uzturēt un kopt šo saimniecību, lai tad tālāk to nodotu saviem bērniem un mazbērniem. Mēs to kopsim, attīstīsim un celsim viņiem tāpat, kā mūsu tēvi un vectēvi to darīja mums.

Ko nozīmē valsts okupācija? Tas nozīmē, ka sveši ļaudis varmācīgi iebrūk mūsu kopējā saimniecībā, daļu no mums nogalina, daļu aizved svešumā, ievieš šeit savu kārtību un atņem mums mūsu tiesības būt saimniekiem un noteicējiem savā zemē. Viena daļa no viņiem apmetas šeit uz dzīvi, lai pār mums valdītu un mūs izrīkotu, citi no viņiem šeit apmetas uz dzīvi, lai izmantotu mums atņemtās materiālās vērtības un iespēju saimniekot mūsu senču iekoptajos tīrumos un dzīvot mūsu senču uzceltajās mājās.

Ko nozīmē atbrīvoties no okupācijas jūga? Tas nozīmē atkal atgūt iespējas būt saimniekiem un noteicējiem mūsu kopējā saimniecībā. Tas nozīmē atgūt mūsu senču radītās un iebrucēju mums nolaupītās materiālās vērtības un turpināt mūsu senču iesākto darbu. Diemžēl, tas nav tik vienkārši, jo tagad šeit ir iedzīvojušies arī svešie ļaudis un viņiem šeit ļoti patīk. Izmantojot savas okupācijas laikā iegūtās privilēģijas, viņu lielākā daļa ir itin labi iekārtojušies šajā mūsu senču priekš mums uzceltajā un iekoptajā saimniecībā.

Kas ir starptautiski noteiktā deokupācijas un dekolonizācijas procedūra? Tā ir procedūra, ar kuras palīdzību mūsu kopējās saimniecības ļaudis un viņu pēcnācēji tiek nodalīti no svešajiem ienācējiem un viņu pēcnācējiem. Tātad tie, kuriem ir tiesības šeit dzīvot un saimniekot, tiek nodalīti no tiem, kuriem šādu tiesību nav, bet kuri, pierādot, ka okupācijas laikā viņi nav apzināti kaitējuši mums un ir gatavi, godīgi strādājot, ieguldīt savus spēkus un zināšanas tālākā mūsu kopējās saimniecības izaugsmē, šīs tiesības var iegūt. Pretējā gadījumā viņiem jādodas projām uz turieni no kurienes nākuši.

Ko nozīmē tas, ka Latvijas valdība pēc neatkarības atgūšanas atteicās no deokupācijas un dekolonizācijas? Tas nozīmē, ka mūsu kopsaimniecībai ir atjaunots tikai tās agrākais nosaukums, bet mums atņemtās iespējas būt saimniekiem un noteicējiem savās mājās, mums nemaz netiek atdotas. Tas nozīmē, ka svešie ienācēji un viņu pēcteči patur savās rokās šeit varmācīgi iegūto varu, stāvokli un tiesības uz palikšanu. Tas nozīmē, ka jaunā mūsu kopsaimniecības vadība īstenībā ir tās pašas iepriekšējās svešo ienācēju nodibinātās pārvaldības turpinājums, jo aizstāv viņu, nevis mūsu intereses.

Ko nozīmē Latvijai iestāties Eiropas vai kādā citā savienībā? Nu nav mums iespējams ar visu savu kopējo lauku saimniecību aiziet uz kaut kādu savienību, tur iestāties un tad tur būt iekšā kā tādiem putna bērniem ligzdā. Iestāties kādā savienībā nozīmē šīs savienības noteikumus un prasības pieņemt sev un savai saimniecībai saistību veidā. Mēs paliekam turpat, kur bijuši, tikai tagad mēs vairs neesam brīvi savā rīcībā, mēs esam uzņēmušies saistības, kas jāpilda un saistību nepildīšanas gadījumā mums būs jāmaksā sodi un jācieš represijas.

Ko mēs par to saņemam pretī? Labs jautājums. Vai jūs varat iedomāties tādu savienību, kas visām savām dalībvalstīm dotu vairāk, nekā no tām ņemtu? Cik ilgi tāda savienība spētu pastāvēt? Kur tādai labdarīgai savienībai rastos līdzekļi, ko dot? Secinājums vienkāršs – valsts zaudējums no dalības kādā savienībā vienmēr būs lielāks, nekā ieguvums. It īpaši, ja šī savienība veidojas par kārtējo lielavaru. Un, ja savienībā atsevišķas valstis ir „vienlīdzīgākas” par pārējām, tad šīm pārējām valstīm dalība šādā savienībā nesīs vēl lielākus zaudējumus.

Nav tādu sadarbības jautājumu, ko suverēnas valstis nevarētu atrisināt, slēdzot savstarpējus līgumus vai vienošanās, bez kādu savienību veidošanas. Ne velti arī lauksaimniecībā kolhozus ir nomainījusi zemnieku saimniecību kooperatīvā sadarbība.

Mums stāsta, ka mēs dzīvojot demokrātiskā valstī. Bet, ko nozīmē demokrātija? „Demokrātija” tāpat kā „komunisms” ir cilvēka prāta radītas konstrukcijas, kas dabā nepastāv. Tas ir kaut kas līdzīgs tām nākotnes vīzijām, ar kuru izstrādāšanu tā lepojas mūsu valstsvīri, bet kuras piepildīt visu šo 30 gadu laikā tā arī viņiem nav izdevies. Padomju laikos bija tāds ironisks atzinums par komunismu. Komunisms esot kā plašs apvārsnis - jo vairāk mēs tam pietuvojamies, jo vairāk tas no mums attālinās.

Līdzīgi tas ir arī ar demokrātiju. Kādreiz par demokrātiju dēvēja sabiedrības vairākuma interešu, vajadzību un uzskatu pārstāvniecību un noteicošo stāvokli valsts varā. Tagad par demokrātiju tiek saukta valsts līmenī realizēta šauru sabiedrības aprindu, t.i. mazākuma interešu un vajadzību diktatūra. Mums cenšas iestāstīt, ka tieši dažādo „minoritāšu” jeb mazākuma tiesību aizstāvība esot tā īstenā valsts demokrātijas pazīme. Iznāk, ka par demokrātiju tiek saukts kaut kas demokrātijai pilnīgi pretējs. Nepārtraukti „tuvinoties” demokrātijai, mēs īstenībā esam no tās attālinājušies.

Ja mēs tomēr pieturamies pie sākotnējā demokrātijas jēdziena satura, tad jāatzīst, ka vislielākās iespējas realizēt demokrātijas ideālus ir tādām valstīm, kur sabiedrības vairākumu sastāda un valsts varu pārstāv viena pamattauta ar kopēju valodu, kultūras mantojumu un mīlestību pret savu Tēvzemi. Tas, kādu valsts pārvaldes formu šī tauta, atbilstoši savām vēsturiskajām tradīcijām un politiskās attīstības līmenim izveido savā valstī, jau ir otršķirīgi. Jo sašķeltāka, no vairākām tautībām sastāvoša ir valsts sabiedrība, jo lielāku ietekmi šeit iegūst nevis sabiedrības vairākums, bet gan naudas vara. Un tas nav nekas cits, kā šauru vietējā un ārvalstu kapitāla pārstāvju aprindu varas diktatūra.

Tādā valstī var būt izveidota ārēji visdemokrātiskākā parlamentārā valsts pārvaldes forma, bet nekādas demokrātijas šeit nebūs. Secinājums vienkāršs – tikai tautiska, suverēna, pēc nacionālisma principiem veidota valsts var būt par pamatu īstas demokrātijas pastāvēšanai šajā valstī. Jo globalizētāka, daudznacionālāka un internacionālisma idejām vairāk pakārtota valsts, jo tā tālāka no demokrātijas ideāliem. Un, pat uz katra ielas stūra uzkarot demokrātiju slavējošus saukļus, te neko nevar mainīt.

Šādas vienkāršas patiesības es gribētu jūs lūgt atcerēties katru reizi, kad kāda mūsu varas partija vai tās politiķis mums atkal kārtējo reizi sola valstī visu uzlabot, sakārtot, pilnveidot, attīstīt, veicināt, atbalstīt, rūpēties, cīnīties...

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

FotoIzlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”
Lasīt visu...