„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas
Gvido Salinieks12.02.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas notiek, ja publiska komunikācija ar iedzīvotājiem, skaidrojot konkrētu lēmumu, nepastāv, to slēpj, izvairās vai noslepeno ar birku “valsts noslēpums”? Pēdējais vispār LEGĀLI piesedz ļoti lielu korupcijas apmēru valsts iestādēs un politiķu darbībā, lai tos nevarētu tiesāt pēc likuma, jo šobrīd likums NEstāv pāri noziedzīgu un korumpētu ierēdņu, iestāžu un politiķu darbībām. Tikmēr mūs, parastos, met “būrī” par vienu nočieptu makaronu paku, jo gribējās ēst.
Pēdējais publiski skaļākais gadījums Krišjāņa Kariņa "komandā" - ar negantu izšķērdību privāto reisu organizēšanā. Kā vienas no nabadzīgākajām ES valstīm premjeram - publisks FUI, kauns, klauns, lasi no otras puses “slsēm”. Nemaz nerunājot par augstākminētās personas slepkavnieciskajām tieksmēm Latvijas ekonomikā, „radot” tuvu +8 miljardu ārējo parādu savas “valdīšanas laikā”. Respektīvi “Vienotības” valdīšanas laikā. Atbildes nav, demisijas nav, kriminālprocesa nav, POLITISKAS ATBILDĪBAS NAV. Nav jau tā, ka šis kungs visu viens. Nē, šeit ir kā vienšūņu vairošanās korupcija planktonā – „Vienotībā” un visos ar to saistītajos satelītos.
Politiskā partija “Vienotība” klusē, piesedz šīs personas un vēl virza uz Eiropu šādus kadrus. Šodienas premjerministre Evika Siliņa („Vienotība”) arī neiebilst pret izšķērdību savā pārraudzībā, kaut no pilsoņa skata punkta šķiet jauka dāma, kurai varētu rūpēt iedzīvotāju intereses, kuras viņai būtu jāiemieso kā premjeram pār biedra, personīgā skolotāja A.K.K. noziedzīgajām vērtībām, savtīgajām interesēm, pompozitāti, klaju necieņu pret tautu, neatbildot par savām darbībām? Tā izpaužas „Vienotības” partejiskums? Eiropeiskās vērtības, kuras paši nespēj definēt?
Mums, latviešu nācijai, vajag augstākajā vadībā nevis jaukas dāmas un kungus, bet izlēmīgus, drosmīgus Latvijas valsts pārstāvjus, patriotus, cīnītājus - priekšstāvjus! Mums vajag mugurkaulus, kas ir spējīgi noliekties līdz ar tautu un tad celties kopā, lai vai kāda nasta, nevis sklerozes pārņemtu „Vienotības” mugurkaulu, kas lokās visiem, tikai ne tautai, ne latviešiem.
Mēs esam pēdējie ES, ja neskaita Bulgāriju, Rumāniju un Horvātiju. Dižens sniegums! „Vienotība” ir pārāk korumpēta, kā samudžinājies dzijas kamols jestra kaķa nagos (domāta korupcija), kas vairs nespēj liegi atritināties adīšanas procesā. Cilvēki jau piemirsuši, kad pirms diviem Saeimas sasaukumiem tauta šo jenotu baru vēlēšanās bija izbrāķējusi, bet brāķis atgriezās, pieliekot klāt vārdu „jauns” – „Jaunā Vienotība”. Jauns bija un ir tikai nosaukums.
Viedokļa vai pārliecības neizskaidrošana veicina sabiedrības neuzticību politikai, BET politika pati par sevi nevar būt neuzticama. Politikas veidotāj (politiķi un partijas) ir neuzticami, nepamatojot un nepaskaidrojot savas domas vai rīcību, kas būtu saistīts ar vienu no svarīgākajām DEMOKRĀTIJAS pamatīpašībām – caurspīdību. Tas nenozīmē dalīties ar visām niansēm un detaļām no politikas šajā gadījumā. Tas nozīmē paskaidrot domu gājienu, domāšanas procesu, lai atklātu jautājumus un tos spētu risināt.
Politika taču ir vienota? Tātad vienota arī ar tās iedzīvotājiem. Koalīcija ir nevis vieta, kur iegūt krēslus un amatus, bet veidojums, kas risina Mūsu problēmas. Ja šāda kliķe ilgstoši ir pie varas, mainot tikai vietām saskaitāmos “1+3, 2+2, 0+4”, tad problēmas tikai saasināsies, kā ar jebkuru citu slimību, kas netiek ārstēta, jo diagnoze nemainās.
„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas. Neviens nesaka, ka visi orgāni ir slimi. Tur droši vien ir arī godīgi cilvēki, kas var kļūt gangrēnas pārņemti, ja ignorēs infekcijas izplatību. Mums vienmēr ir izvēle - alternatīva. Mums nav jāsamierinās ar stabili degradējošu katastrofu. Varbūt dodam iespēju citiem?
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
