Iesaki rakstu: 
Stils, kādā Augusts Brigmanis noraidīja Vienotības vēl pat nenosaukto piedāvājumu Tiesībsarga amatam, līdzinās tēvišķīgi veiktam sitienam pa... Piemēram, pa saules pinumu. Ne jau aiz ļauna prāta, vien trakulīgajam jaunulim labu gribēdams – "Puika, atslābsti un nedari muļķības!" Apsteidzošais atteikums lika saprast: mīļie partneri, mēs jums dodam "brīnišķīgu iespēju paklusēt", ļaujam Vienotībai saglabāt formālo pirmdzimtību koalīcijā un neizskatīties pavisam nožēlojamai plašas publikas acīs – ja jūs pagūtu izvirzīt savu kandidātu, vai tiešām Valda Dombrovska valdībai vajadzētu turpmākās problēmas, ko radītu izaicinājums "Paši Ziniet, Kam"?
Visticamāk, incidents sakņojas tikai izbrāķētā kandidāta – Augstākās tiesas senatora un tās bijušā priekšsēdētāja Andra Guļāna personībā. Tā ir otrā vai pat trešā "sērija" stāstam par 9.Saeimas balsojumu, kurā 2009.gada rudenī Māris Vīgants netika apstiprināts par Augstākās tiesas tiesnesi. Viņa "izšūpotāji" toreiz tika apsūdzēti iztapībā Aivaram Lembergam, jo "pārāk jaunais un straujais" Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis bija aizdomās turētajam Ventspils pilsētas galvam kā drošības līdzekli noteicis arestu un tāpēc ticis sodīts ar nobremzētu karjeru. Guļāns pēc tam Saeimai asi pārmeta politikānismu, turklāt viņš bija dedzīgs iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša atbalstītājs atkārtotai ievēlēšanai. Vīganta izbalsošana bija tikai iesildīšanās pavisam skandalozam Saeimas balsojumam pret Maizīti, jo deputātu vairākums rīkojās pretēji publiskajiem solījumiem, un tas tika vērtēts kā Lemberga varenības demonstrējums un viņa uzvara.
Zaļo un zemnieku savienības pēkšņās simpātijas Saskaņas centra Tiesībsarga amata kandidātam man šķiet sasteigts manevrs, lai spiestu pie sienas valdības partneri: ja spītēsieties un kaitināsiet mūsu alma pater, sarīkosim jums pazemojumu visas tautas priekšā – kaut mēs brāļosimies ar kreisajiem, jums pēc tam nāksies domāt, kā pēc šīs "laulības pārkāpšanas" saglabāt koalīciju un savus sirdij tik tuvos amatus. Citos apstākļos ZZS iespringtu un pati pieteiktu kaut vai hipotētisku kandidātu, lai apliecinātu sabiedrībai, ka tā spēj valsts pārvaldē nosegt visu "laukumu", ne tikai dažas interešu sfēras.
Galvenais secinājums – Dombrovska pirmās koalīcijas laika "profesiju aizliegumu" prakse turpinās. Cilvēki, kuri neglaimojoši izteikušies par Lembergu vai citiem ZZS pīlāriem, šajā valstī var atdurties pret politiskām barjerām, un turklāt tas vairs nevienu nepārsteidz. (Varbūt bijušā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Aivara Endziņa nevēlēšanās atkārtoti kļūt par SC kandidātu valsts galvas amatam ir arī skaidrojama ar to, nevis tikai ar cienījamo vecumu.) Problēma nesakņojas zaļzemnieku visatļautībā, bet gan premjera un trejpartiju nevarībā. Diskriminēto vienīgais mierinājums: viņi ir upuris, ko Vienotība ziedo uz budžeta konsolidācijas un latviskas valdības altāra. Daļēju nevēlamo personu sarakstu, šķiet, darīja zināmu pats zaļzemnieku virslīderis: "Mans piemērs rāda, ka pat pie ļoti intensīvas antilemberga kampaņas, kurā iesaistījās pat augstākās valsts amatpersonas, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, visi premjeri, ģenerālprokurors, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Guļāns un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Endziņš, KNAB..., ir iespējams saglabāt pozitīvu sabiedrības attieksmi." (No Lemberga intervijas laikrakstam Neatkarīgā Rīta Avīze, 21.04.2010).
Tagad Vienotībai prātīgākais, bet reizē gļēvākais risinājums būtu izlikties, ka "nekas tāds" vispār nav noticis, ka tā nekādu Guļānu vispār nepazīst. Taču, ja pietiktu dūšas, trejpartijas varētu atspēlēties partnerim, vēl dedzīgāk atbalstot Jansonu, cildinot viņu kā Saeimu konsolidējošu kandidātu – iespējams, tieši tas dzītu ZZS sprukās un tiktu minstināties. Diez vai zaļzemnieku jūsma par SC izvēli ir patiesa, jo viņš tomēr ir "tumšais zirdziņš". Kā varu spriest, ZZS ne visai tīkama būtu Ingunas Sudrabas "nelāgā piemēra" atkārtošanās, kad agrāk bezzobaina iestāde un tās vadītājs iegūst autoritāti sabiedrībā, bet rada galvassāpes politiķiem, viņu patroniem vai klientūrai. (Sen aizmirsies, ka sākotnēji Valsts kontroliere dažam šķita vecā blēde, "Tautas partijas ieliktene no koruptīvās Parex bankas".)
Premjera komandai jāsaņemas, citādi abu partiju attiecības pārāk atgādina lomu spēli "dembelis & salaga". Es pat nebrīnītos, ja uz koalīcijas padomi Brigmanis ierastos, ģērbies no Dienvidparka varoņa Kenija mammas palienētā T-kreklā ar uzrakstu "I'm with stupid" un stātos blakus Dombrovskim, lai pozētu fotogrāfiem. Premjers (ar visiem saviem gandrīz astoņdesmit tūkstošiem plusu vēlēšanu biļetenos) un citi vienotībnieki izliktos, ka nesaprot tekstu.
FOTO - ZZS pārstāvis Raimonds Vējonis (no kreisās), Vienotības pārtsāvis Kārlis Šadurskis un Aivars Lembergs pērnruden valdības veidošanas sarunu laikā. (AFI)
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
