Iesaki rakstu: 
Latvijas provincē uz lievenīša sēž tēvs pensionārs un viņa dēls. Tēvs saka dēlam: “Beidzot esmu sasniedzis finansiālu stabilitāti.” Dēls jautā: “Tēvs, nesaprotu, kā esi nonācis pie tāda absurda secinājuma?” “Viss ir ļoti vienkārši,” atbild tēvs. „Man naudas nebija, nav, un izskatās arī, ka nekad nebūs.”
Aptuveni tā var raksturot Vienotības valdīšanu. Un nosaukšu piemērus. Jūs taču atceraties “strukturālās reformas” un tam sekojošo “veiksmes stāstu”? Nevienā!!!!, uzsveru nevienā!!!!! citā valstī nebija “strukturālo reformu” un “veiksmes stāstu”. Izņemot Latviju. Un kaut kā sanāca, ka tieši Latvijā, ne citās valstīs, rezultāts - vājprātīgs no valsts izdzīto cilvēku skaits.
Tagad bija “kapitālais remonts”, “moneyval” un “kredītreitings”. Jūs piefiksējāt, ka nevienā!!!!, uzsveru nevienā!!! citā valstī nebija “kapitālā remonta”. Jūs tādu zvēru kā “moneyval” vispār pirmo reizi uzzinājāt no Vienotības. Neviena cita valsts un nekad nav dikti uztraukusies par šiem “moneyval”. Un es paskaidrošu, kāpēc.
Bet vispirms par rezultātu - “kapitālā remonta” sekas ir kontu atvēršana Igaunijā vai jebkur citur, kur, paldies Dievam, nevienam nav ienācis prātā veikt “kapitālos remontus” un “strukturālās reformas”. Un man ir pārliecība, ka šie visi zvēri ir Vienotības izdomājums, lai imitētu darbību, kas jau startā ir zināmi, kā beigsies, lai Kariņš varētu karināt ordeņus, kā izčakarēts Latvijā ir viss bizness.
Un tagad par kredītreitingu. Esot drausmīgs sasniegums. Milzīgs. Wow. Nu tik būs. Bet. Praktiski kredītreitings ir tikai iespēja aizņemties līdzekļus budžeta deficīta finansēšanai par zemāku cenu. Pārējais ir teorētiska spriedelēšana jeb, pardon my french, d...šana. Tas ir tikai, ka vienas aģentūras ieskatos mūsu ekonomika atbilst zināmam standartam. Un es gribētu teikt - atbilda.
Šis vērtējums atspoguļo to, kas mūsu ekonomikā NOTIKA (tranzīts vēl bija, kokus cirta un eksportēja, fondus apguva, bija finanšu sektors, kura vairs nav).
Premjers Kariņš teica, ka šis kredītreitings ir kā atzinība realizētajai politikai. Un tie ir meli.
Man ir jautājums - par kādu cenu šis reitings ir nācis?
Mēs esam nokāvuši starptautisko finanšu pakalpojumus sniedzošo industriju, kas vienkārši ir pārvākusies citur (Vienotības deputāts Latkovskis paziņoja, ka tas tiek darīts pec stratēģiskā partnera pieprasījuma. Tā arī pateica - mūsu stratēģiskais partneris “nesaprata”). Ja ir tādi draugi, tad ienaidniekus nemaz nevajag, man šķiet. Cilvēki kontus atvērt nevar, pat lieliem uzņēmumiem ir problēmas.
Mēs esam nokāvuši tranzītu (Vienotības realizētā retorika attiecībā pret kaimiņvalsti, kura šo tranzītu arī nodrošina. Piemērs, dziedātājs Ļepss (un mani viņš neinteresē) nedrīkst dziedāt Latvijā, bet Igaunijā un Vācijā drīkst. Piekritīsiet, pardon my french, tukša d...šana par ES valstu apdraudējumu.
Tātad par kādu cenu šis reitings ir nācis, un ko premjers Kariņš ar to darīs? Kā izmantos?
Salīdzināšanai. Lietuvas un Igaunijas ekonomikas aug un aug arvien straujāk. Igauņiem kredītreitings ir augstāks, bet leišiem tāds pats. Viņu ekonomika aug, mūsējā stagnē. Un atbilde ir vienkārša, valsts izaugsmi nenosaka, cik Tu aizņemsies, bet kāda Tev būs nodokļu politika, kāda būs birokrātija, cik ļoti maz vai daudz Tevi čakarēs bankas, tiesu sistēma un tā tālāk.
Varbūt kā valsts nepriecājamies, ka varēsim finansēt deficītu, bet izdomājam, kā nopelnīt? Varbūt neveicam pašizdomātas “strukturālas reformas” un “kapitālos remontus”, bet aizsargājam savējos? “Slabo”?
Seko mums 
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
