Iesaki rakstu: 
Varat aizmirst par Ļeņinu - labi audzināts Itālijas akadēmiķis, kurš nomira pirms 79 gadiem, var izrādīties par visietekmīgāko no visiem marksistiem.
Marksisti nepazīst sirdsapziņas pārmetumus. Viņi nogalina, zog, melo un tēlo nevainīgos - dara visu, kas vajadzīgs revolūcijai. "Kad nāks mūsu laiks," Markss 1849. gadā rakstīja, "mēs netaisnosimies par teroru." To pierāda viņa apustuļu - Ļeņina, Staļina, Če Gevaras, Mao, Pola Pota un Kastro darbības, un tas nozīmē teroru, masu slepkavības, gulagus, "pāraudzināšanas nometnes".
Ilgākā laika perspektīvā tomēr var izrādīties, ka visefektīvākais marksists ir bijis itāļu filozofs, žurnālists un komunistu funkcionārs, kurš savas dzīves norieta gadus pavadīja Musolīni cietumos. Atšķirībā no daudziem citiem tās paaudzes komunistiem uz Antonio Gramši rokām nebija asinis. Viņš neparakstīja nekādus nāves spriedumus. Viņu pat uzskatīja par nedaudz ķecerīgu salīdzinājumā ar tā laika vadošajiem marksistiem. Taču Gramši idejas palīdz izskaidrot, kāpēc tik daudzas no Rietumu kultūras institūcijām mūsdienās ir satrūdējušas un erodējušas kreiso ideju iespaidā.
No ekonomikas līdz kultūrai
Markss uzskatīja, ka tikai divas lietas ir svarīgas: nauda un vara. Buržuāzija kontrolē kapitālistisko sabiedrību, kontrolējot rūpniecību un kapitālu. Lai "atbrīvotu proletariātu", komunistiem ir jākontrolē ražošanas līdzekļi. Tādējādi proletariāta vārdā komunistiskie režīmi vienmēr pārvalda ekonomisko darbību un stingri ierobežo privātās īpašumtiesības uz kapitālu.
Šī vīzija nosaka, ka ekonomika ir galvenais virzītājspēks visam pārējam. Kaut arī Markss, Ļeņins un daudzi citi atzina tādu spēku kā, piemēram, reliģijas esamību, viņi uzskatīja tādus fenomenus par naudas un varas attiecību blakusefektiem. Saskaņā ar šo loģiku kristietība ir "opijs" darbaļaužu šķiras postam kapitālistiskajā ekonomikā. Kad proletariāts būs ieguvis dominanci pār ekonomiku, kristietība un citas reliģijas tiks atmaskotas krāpšanā un visbeidzot izzudīs.
Antonio Gramši tomēr bija atšķirīgs viedoklis. Viņš piedzima 1891.gadā Sardīnijā. Viņš tāpat kā daudzi citi 20.gadsimta sākuma Eiropas intelektuāļi pieslējās sociālismam. Viņš kļuva par Itālijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas ģenerālsekretāru un Itālijas delegātu komunistu Internacionālē. Tādējādi viņš nokļuva Musolīni ienaidnieku saraksta priekšgalā. 1926.gada novembrī Gramši tika arestēts un daļu atlikušās savas dzīves pavadīja cietumā.
Tāpat kā daudzi citi politieslodzītie Gramši izmanto savu laiku aiz restēm, lai attīstītu savas idejas. Viņš tur uzraksta savu pazīstamo darbu Cietuma Piezīmes (Prison Notebooks https://www.marxists.org/archive/gramsci/prison_notebooks/index.htm). Tās tiek publicētas pēc Otrā pasaules kara un aptver daudzas tēmas, no Makiavelli līdz jezuītiem. Gramši vissvarīgākais arguments, kas viņu atšķir no citiem marksistiem, kuri pievērsa uzmanību rūpnīcu strādniekiem un zemnieku saimniecību konfiscēšanai, ir viņa pievēršanās kultūrai.
Būdams marksists, viņš aplūko mākslu, literatūru, izglītību utt. caur duļķaino šķiru cīņas lēcu. Bet viņš saprot, ka šīs lietas nav tik vienkārši atkarīgas no politiskiem un ekonomiskiem spēkiem, bet pat veido tos. Tātad, ja kreisie grib uzvarēt, tās ir jāizmanto, pirmkārt, iegūstot kontroli pār "kultūras ražošanas līdzekļiem." Gramši uzstāja uz to, ka marksisti ir par zemu novērtējuši kultūru veidojošās institūcijas, piemēram, medijus, universitātes, baznīcas.
Ceļš caur institūcijām
Gramši uzskatīja, ka visi šie kultūras iestādījumi nav neitrāli, bet gan kalpo kā plaša propagandas mašīna kapitālismam. Kamēr kreisie nesāks dominēt kultūrā, tie nekad nespēs pārliecināt pietiekami daudz cilvēkus, kas atbalstītu revolūciju.
Šī viņa apgalvojumu daļa bija kā debesmanna daudzajiem kreisā spārna Rietumu intelektuāļiem. Tā vietā, lai pievienoties rūpnīcu strādniekiem vai pagrabos taisītu bumbas, šāds kreisais profesors varētu palīdzēt atbrīvot sabiedrību no kapitālistiskās ekspluatācijas, savā birojā sacerot esejas vai apmācot studentus. Šādā scenārijā revolucionārais spēks tiek novirzīts no proletariāta uz vidusšķiras intelektuāļiem.
Sagrābjot sabiedrības "kultūras augstumus", šādiem kreisajiem (vai kā tos citādi sauc - leftistiem) ir jāizplata tas, ko franču reformātu teologs Pols Rikērs (Paul Ricœur) sauc par "aizdomu hermeneitiku". Vienkārši runājot, tas nozīmē, ka nekas nav tā, kā tas izskatās. Šķietami labdabīgas idejas (piemēram, "taisnīgums") ir cinisks buržuāzisks triks, kas kalpo, lai slēptu sistemātiskas netaisnības.
Tiesiskums, piemēram, vairs netiek saprasts kā vienlīdzība likuma priekšā. Tā vietā tas ir "atmaskots" kā līdzeklis, lai liegtu taisnīgumu dažādām "minoritātēm". Amerikas revolūcija vairs nav seno brīvību principiāla aizstāvēšana pret briestošo tirāniju, tā vietā tie ir turīgo balto koloniālistu centieni saglabāt savas privilēģijas. Laipnība tiek noraidīta kā kaut kas tāds, kas ierobežo cilvēkus izteikt savu sašutumu pret netaisnību. Piemēram, pret balto cilvēku virskundzību (white supermacy). Un pat angļu valoda, izrādās, iemieso seno patriarhālo sieviešu apspiešanu.
Šodien veseli humanitāro un sociālo zinātņu departamenti (nemaz nerunājot par žurnālistikas skolām) Rietumeiropas, Ziemeļamerikas un Latīņamerikas universitātēs darbojas "slēpto apspiedēju" meklēšanā. Praksē Gramši stratēģija nozīmē to, ka kreisie spēlē smagsvara kategorijā daudzās jo daudzās institūcijās.
Piemēram, nav svarīgi, cik labs žurnālists būtu kāds dievbijīgs kristietis vai tāds, kam rūp savas tautas identitāte un tās nākotne. Tāpat nav svarīgi, ja kāds politiski konservatīvais ir veicis izcilus pētījumus savā akadēmiskajā jomā vai izveidojis lielisku filmu. Šādi cilvēki ir atstumjami savas pārliecības un ticības dēļ, jo tie apdraud kreiso "hegemoniju" pār "kultūras produkciju". Patiesība vairs nav svarīga, jo patiesība ir tikai valdošās šķiras konstrukcija. Svarīgi ir tas, lai miljoni mediju patērētāju un tūkstoši universitāšu studentu varētu turpināt būt apgaismoti par slēpto privilēģiju struktūrām.
Šīs mentalitātes visviltīgākais aspekts ir tāds, ka tās loģika ar tās nosacījumiem nevar tikt atspēkota. Ja jūsu jautājumi tiem ir netīkami, tad jums ir jābūt daļai no valdošās šķiras aparāta, vai jūs to saprotat vai ne. Sliktākajā gadījumā jūs esat ļaunums. Labākajā gadījumā jūs esat naivais un piekrāptais.
Sliktākā Gramši mantojuma daļa ir tur, ka tā ir faktiski pāraugusi savu marksistisko izcelsmi. Viņa uzskatus tagad truli pieņēmuši miljoni skolotāju, rakstnieku, pat garīdznieku, kam pat nav ne jausmas par savu ciešo piesaisti kultūrmarksismam.
Ja Ļeņina vai Staļina domubiedriem komunisma paradīzes konstrukcijas pilnībā sabruka pirms vairāk nekā 25 gadiem, tad Gramši veidotā domāšana ir dzīva un plaukst gandrīz katrā jūsu vietējā universitātē un pat vairākās liberālās baznīcās un sinagogās.
Milzīgās cinisma struktūras, kas būvētas uz Gramši idejām un kas šodien ir šūnveidā cauraugušas Rietumu sabiedrību, izrādīsies, būs daudz grūtāk nojaukt nekā rupjos cementa blokus vecajā Berlīnes mūrī.
https://stream.org/dangerous-marxist/
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.