Zeme un tās saimnieki

Ex-Agronoms
08.02.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Protams, lai saimniekotu, nepieciešamas vēl daudzas citas lietas – kā zināšanas, aprīkojums, izejvielas, infrastruktūra u.t.t., bet kopīgais saimniekošanas veiksmes pamats ir kontrole pār zemes resursu.

Sauszemes platības uz zemeslodes mainās ļoti minimāli, bet to apsaimniekošana un īpašumtiesības mainās periodiski, pat 3 – 5 reizes 100 gadu laikā. Katra politiskā iekārta nāk ar savām pretenzijām uz kontroli pār zemi, un pārsvarā vienmēr ir bijusi cīņa par šo kontroli un ietekmi. Šo iekārtu maiņu rezultātā tādos reģionos kā Latvija un līdzīgas kaimiņvalstis, kur bieži ir notikušas varas maiņas, okupācijas un reformas, lauksaimniecības zemes ir sadalītas ļoti daudzos atsevišķos īpašumos. Savukārt pēdējos 30 gados šie atsevišķie zemes īpašumi faktiski ir bijuši brīvā tirgū un pamatā bijuši kā kapitāla uzkrāšanas resurss, bet apsaimniekošana tikai kā sekundārā izmantošana.

Pēc padomju iekārtas sabrukuma īpašumi tika atdoti to bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem pēc piederības, kāda tā bija pirms Padomju Savienības režīma. Tā kā tas bija pirms aptuveni 50 gadiem, tad iepriekšējie īpašnieki bija vai nu ļoti veci, miruši vai kaut kur ārzemēs. Tāpat ar mantiniekiem, - tikai reti kurš bija gatavs uzreiz uzsākt apsaimniekošanu. Ievērojama daļa zemes palika bez īpašniekiem, nonāca valsts pārziņā, kura savukārt organizēja to privatizāciju.

Lauksaimniecības zemes īpašumi Latvijā un kaimiņvalstīs gan tajā laikā, gan joprojām ir aptuveni 2 – 50 ha platībā. Ļoti reti ir īpašumi, kuri ir lielāki un arī tādi kā 40 – 50 ha ir reti, pārsvarā Zemgalē, kur bijuši turīgāki saimnieki iepriekšējā saimniekošanas iekārtā.

Tātad, sabrūkot padomju iekārtai, lauksaimniecības zemes, infrastruktūra, lopi, stādījumi u.t.t., uz kādu laiku palika bez īpašnieka, bezsaimnieka statusā. Tas bija laiks, kad visi, kuriem nebija slinkums, skrēja un grāba, ko vien var. Par sviestmaizēm, ar sarunāšanu ar vietējo pagaidu varu varēja dabūt lauksaimniecības kustamo mantu – lopus, traktorus, aprīkojumu, materiālus.

Bijušie kolhozu un sovhozu vadītāji, kā arī citi priekšnieki bija tie, kuri sagrāba lielāko un labāko daļu no tā, kas bija palicis. Pārējie skatījās, kur vēl kaut ko var aizstiept, jauca nost ēkas pa ķieģeļiem un citiem materiāliem, zāģēja metālu un kokus.

Rezultātā no lielākās daļas kolhozu palika pāri drupas kā pēc karadarbības. Atsevišķās vietās vietējie vadītāji spēja noturēt šo izlaupīšanu, nodibinot paju sabiedrības, šīs kolektīvās saimniecības nonāca vietējo ļaužu kolektīvā īpašumā, un viņi varēja turpināt strādāt, bet zemes varēja palikt kopējā apsaimniekošanā, vismaz kamēr tās nesadalīja citi zemes tīkotāji.

Lauksaimniecības zemes īpašumi, kamēr tiem mainījās īpašnieki, kuri nepalika paju sabiedrību apsaimniekošanā, sākumā, pārsvarā, palika neapsaimniekoti un pat sāka aizaugt ar nezālēm un krūmiem. Zeme tajā laikā bija mazvērtīga, tā brīvajā tirgū maksāja 50 – 200 LVL/ha. To sāka izmantot arī dažādi spekulanti un pat ārzemnieki, kuri saskatīja varenas peļņas iespējas investējot zemē.

Paralēli sāka veidoties jaunsaimniecības, kur jaunie mantinieki vai īpašnieki uzsāka patstāvīgu lauksaimniecības nodarbi. Tās sākumā bija nelielas saimniecības, jo nebija resursu, jaudas un iemaņu vairāk apsaimniekot. Iesākumā to bija salīdzinoši daudz, jo arī zemes īpašnieku bija daudz. Tad sāka izdalīties tie,  kuriem izdevās saimniekot veiksmīgi un tie, kuriem nekas prātīgs nesanāca.

Attīstījās arī zemes nomas tirgus. Īpašnieki, kuri ieguva zemi, bet neplānoja to ne pārdot, ne apsaimniekot, bija spiesti to piedāvāt kādam, kurš bija ar mieru to apsaimniekot un lai zemei nepasliktinās kvalitāte. Tajā laikā zemes nomas cenas bija smieklīgi zemas 0 – 20 LVL/ha un arī termiņi bija ilgi, līdz pat 25 gadiem. Daudzi īpašnieki nodeva savu zemi apsaimniekošanai pat bez nomas maksas, citreiz tikai par zemes nodokli, lai tik kāds kaut ko dara.

Tāda situācija nepastāvēja ilgi, strauji ienāca ārzemju tehnoloģijas, un saradās firmas, kuras gribēja pelnīt uz lauksaimnieku rēķina. Attīstījās graudu, izejvielu un tehnikas tirgus, attiecīgi uzlabojās arī ražas līmenis un iemaņas. Tā arī uzsākās un līdz šim brīdim turpinās zemes cenu palielināšanās, saimniecību pārstrukturizācija un konkurence zemes tirgū. Arī komercbankas sāka aktīvi iesaistīties procesā, kreditējot gan zemes iegādi, gan aprīkojumu, gan apgrozāmos līdzekļus pret zemes ķīlu. Tā kā zemes vērtība pastāvīgi pieauga, arī ķīlas vērtība palielinājās, un saimnieki varēja ņemt lielākus kredītus saimniecību attīstībai.

Konkurenci īpaši palielināja ārzemju kapitāla ienākšana, īpaši pēc iestāšanās ES. Ārzemnieki nāca ar plašu vērienu un bieži vien izkonkurēja vietējos zemniekus, jo salīdzinot ar zemes cenām viņu mītnes zemēs, šeit zeme bija gandrīz par velti. Tā vēl pirms 25 gadiem neviens neticēja, ka zemes cena LV kādreiz sasniegs 1000 eur/ha, tad, ka 2000, vēl pirms 10 gadiem augsta cena bija 5000 eur/ha, bet tagad par labu zemi Zemgalē jau grib 12 – 15 000 eur/ha. Šo procesu stimulēja arī subsīdiju maksāšana, kura joprojām korelē ar zemes cenām, īpaši nomas maksām. Līdztekus kāpa arī pieprasījums pēc nomas platībām, kas bija izdevīgi zemes īpašniekiem, ne apsaimiekotājiem.

Visā šajā procesā notika aktīva savstarpēja zemju pārdale. Veidojās lielākas saimniecības, pakāpeniski aprijot privātos zemju īpašniekus un mazās saimniecības. Aktīvā zemju grābšanas laikā zemes tīkotāji ķēra visu, ko vien varēja tajā brīdī dabūt, ar pārliecību, ka cenas vēlāk būs augstākas un peļņa garantēta.

Kas no tā visa ir iznācis, mēs redzam šodien. Lielākās saimniecības, kuras kontrolē lielāko daļu no visas zemes platības valstī, apsaimnieko zemi, kura ir izkliedēta 10 – 30 km rādiusā, citviet pat ievērojami tālāk. Platība sastāv no vairākiem desmitiem (citiem pat simtiem) atsevišķu lauku dažādās vietās. Pat vidējie un mazie zemnieki, kuriem vairs nav iespēju iegūt zemi saimniecības tuvumā, ir spiesti to meklēt tālāk un tālāk. Protams, ir jau arī piemēri, kad saimniecības zemes platības ir labi konsolidētas un tajās ir ērti un praktiski saimniekot, bet tādu ir maz. Ļoti maz.

Tātad aptuveni 30 gadu laikā Eiropas brīvais tirgus mums ir izveidojis tik haotisku lauksaimniecības vidi, kurā lielākoties nav iespējams īstenot resursus taupošu, ilgtspējīgu saimniekošanas modeli, kas varētu sekmīgi darboties bez pastāvīga atbalsta un dotācijām, kā arī kādu tagad pieprasa Eiropas Zaļais kurss un klimata mērķi. Praktiski skatoties, šādā lauksaimnieciskajā ražošanā ļoti liela daļa laika un resursu tiek patērēti, pārvietojoties no lauka uz lauku, pārvadājot izejvielas un ražu, papildus noslogojot arī publisko infrastruktūru.

Iedomājieties, kad kāda tipiska piensaimniecība savāc zāles un kukurūzas lopbarību no vairākiem simtiem ha ar ražību 30 – 40 t/ha un vadā to 15 – 20 km līdz kūtij, un pēc tam tik pat tālu jāaizved arī mēsli. Kas tas ir par apjomu izmaksām un arī izmešiem! Šī, ļoti iespējams, ir tā daļa, ko mums liek samazināt klimata ietekmes dēļ, vai tā, kura sadārdzina pašizmaksu par tik, cik tas liedz gūt peļņu bez papildu finansēšanas no sabiedrības kabatas.

Arī nesakārtotais zemes nomas tirgus nepieļauj ilgtspējīgu saimniekošanas metožu pielietošanu, jo šīs metodes prasa īpašu prakšu ilglaicīgu pielietošanu noteiktajā platībā. Ja šī platība nav ilgstošā lietošanā (īpašumā vai ilgtermiņa nodrošinātā nomā), tad saimnieki attiecīgi nav motivēti ilgtermiņā ieguldīties. Īstermiņa un nedrošie zemes nomas nosacījumi spiež saimniekus no nomas zemes “izspiest” maksimumu pēc iespējas īsākā laikā. Tas savukārt veicina zemes strauju degradēšanos, te nevar būt runas par ilgtspējību un ekoloģiju.

Pastāvošā lauksaimniecības atbalsta sistēma pārsvarā ir vērsta uz konkrētu nozaru atbalstu. Kad kādā no nozarēm klājas grūti, tā nozares lobiji skrien pie valdības un kliedz cik viss ir slikti. Attiecīgi valdībā tiek lemts par finansiālu atbalstu, līdz galam neiedziļinoties, kāds ir grūtību cēlonis. Šādas sadrumstalotas saimniecības ar lielām kredītsaistībām vienmēr būs ar ievērojami lielāku saražotās produkcijas pašizmaksu un zemāku efektivitāti, salīdzinot ar kompaktām, pakāpeniski paaudzēs attīstītām saimniecībām, kādas pārsvarā ir vecajās Eiropas valstīs.

Lai kā tas arī izklausās, bez nopietnas iejaukšanās lauksaimniecības zemes apsaimniekošanas tiesību nodrošināšanā un reformēšanā panākt Latvijā efektīvu, ilgtspējīgu, bet papildu atbalstīšanas pastāvēt spējīgu lauksaimniecību, visticamākais, neizdosies.

Seko mums