Iesaki rakstu:

„Es domāju, ka es nomiršu,” stāsta Turcijas uzņēmējs Erhans Durmazs, atceroties apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā pavadītos trīs mēnešus. Viņa gadījums spilgti raksturo totālo beztiesiskumu un spīdzināšanai līdzīgos apstākļus, kādus ārvalstniekiem sagādā nule amatu pametušās Ilonas Spures vadītā Ieslodzījuma vietu pārvalde.

Spīdzināšanas sākums

Turku uzņēmēju nekādi nav iespējams uzskatīt par simulantu, - 1970. gadā dzimušā vīrieša saslimšanu skaitā ir stenokardija, saasinājušās izmaiņas zarnās, nierakmeņi, cukura diabēts, klaustrofobija un vēl citas kaites, kā arī aizdomas par audzēju.

Kad 22. aprīlī E. Durmazu Rīgā Interpola pārstāvis aizturēja izdošanas lietā ASV saistībā ar tur norisinošos saimniecisku strīdu, viņš centās detalizēti izklāstīt informāciju par savu veselības stāvokli. Bija tikai viena neliela ķibele: „Es uzreiz sapratu, ka aizturēšanas centra ārstniecības persona ir medmāsa, kas nerunā angliski un neko nesaprot par manu veselības stāvokli. Es biju dziļi noraizējies no paša sākuma...”

Raizēm bija pamats, taču turku uzņēmējs sākotnēji neaptvēra, cik nopietns tas ir. Labāku izpratni viņš guva pēc pirmajām septiņām diennaktīm apcietinājuma vietā, kuras, neraugoties uz sniegtajām ziņām par klaustrofobiju, pavadīja niecīgā kamerā, piedzīvojot panikas lēkmes un ārkārtīgi augstu asinsspiedienu.

„Sakarā ar to, ka ierados Rīgā uzņēmējdarbības nolūkos 15. aprīlī, es biju atvedis līdzi tablešu krājumus tikai nedēļai. Manas asinsspiediena tabletes beidzās pirmās,” stāsta E. Durmazs. Taču viņa ciešanas ar to tikai sākās – Rīgas Centrālcietumā viņu apskatījis tikai krieviski runājošs ārsts, kuram centies piepalīdzēt un veikt pierakstus angliski nedaudz runājošs apsargs.

Taču turku uzņēmējs nav ticis ne pie nepieciešamajiem medikamentiem, ne pie savai klaustrofobijai atbilstošākiem apstākļiem: pēc Covid-19 testa veikšanas viņš bez kādiem medikamentiem ievietots niecīgā kamerā, kur jau atkal piedzīvojis panikas lēkmes. Vienīgais, kas kaut cik runājis angliski, bijis pārtikas pienesējs, caur kuru E. Durmazs tad arī mēģinājis sazināties ar cietuma priekšniecību.

Medmāsa runā tikai krieviski

„Pēc nedēļas ieradās tā sauktais ārsts un iedeva man dažus pretsāpju līdzekļus, bet nevienus no manām slimībām nepieciešamos medikamentus, un es jau sāku saprast, ka varu šajā sasodītajā cietumā arī vienkārši nomirt,” atceras turku uzņēmējs. Turklāt nekas būtiski nav mainījies arī tad, kad karantīna beigusies un viņš pārcelts uz kameru ar trim ieslodzītajiem. Viens no kameras biedriem runājis angliski, taču turka mocības vienalga turpinājušās.

„Ārsti lielākoties bija tikai medmāsas, kuras atkārtoti izsniedz tabletes. Turklāt viņas diemžēl nerunāja ne vārda angļu valodā. Es lūdzu administrāciju uzaicināt tulku, bet viņi teica - jūsu angliski runājošais kameras biedrs var palīdzēt. Un mans kameras biedrs mēģināja sazināties ar medmāsu latviešu valodā, kurā viņš runāja ļoti maz, bet viņa teica, ka runā tikai krieviski! Tas atkal bija dramatiski un kaut kādā veidā smieklīgi, ka es izmantoju žestus un mīmiku, lai izskaidrotu savas veselības problēmas. Un atkal man tika iedotas tikai pretsāpju tabletes,” stāsta E. Durmazs.

Neatkarīgi no tā, kādas lēkmes viņš piedzīvojis, neviens no cietuma administrācijas uz notiekošo operatīvi nav reaģējis: „Viņiem ir savi grafiki, un tas ir viss. Visas manas uzturēšanās laikā cietumā es, visticamākais, uzrakstīju vairāk nekā divdesmit lūgumvēstules, un nekad, nevienu reizi es nesatiku angliski runājošu ārstu, un nevienu reizi mani neizmeklēja speciālists.”

Aprīļa beigās turku uzņēmējs cietumā nonācis ar 108 kilogramu svaru, bet jūlijā viņam palikuši vairs tikai 86 kilogrami un aizvien pieaugošas bažas, ka dzīvs viņš no Rīgas Centrālcietuma var arī neizkļūt.

Cietumu priekšniecība ignorē pat prokuroru

Taču vēl pārsteidzošāka par situāciju Rīgas Centrālcietumā ir bijusi tā un arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadības reakcija. Dienas rīcībā nonākusī sarakste liecina, ka cietuma un pārvaldes priekšnieki ir ignorējuši ne tikai turku uzņēmēja, bet pat prokurora pieprasījumus.

E. Durmaza advokāts vispirms ar pieprasījumu saistībā ar sava klienta veselības stāvokli un viņam sniegto medicīnisko palīdzību bija vērsies pie Rīgas Centrālcietuma vadības, bet, kad tā pieprasījumu vienkārši ignorējusi, - arī Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar sūdzību saistībā ar Rīgas Centrālcietuma vadības bezdarbību un atbildes nesniegšanu. Taču arī šīs sūdzības iesniegšana beigusies bez panākumiem.

Viss, ko uz E. Durmaza advokāta sūdzību atbildējusi nu jau bijusī pārvaldes priekšniece I. Spure, bijis – Ieslodzījuma vietu pārvalde, vadoties pēc spēkā esošo normatīvo aktu prasībām, atteic izskatīt pieprasījumu un sūdzību, jo „dokumenti nav noformēti atbilstoši normatīvo aktu prasībām”.

Vēl pārsteidzošāk, ka tikpat bezspēcīgs Ieslodzījuma vietu pārvaldes ierēdņu priekšā ir izrādījies arī Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta Starptautiskās sadarbības nodaļas prokurors Mārcis Viļums.

Pēc tam, kad E. Durmaza aizstāve bija vērsusies ar sūdzību pie viņa, arī prokurors bija nosūtījis pieprasījumu Rīgas Centrālcietuma vadībai papildu informācijas iegūšanai par turku uzņēmēja veselības stāvokli, medicīnisko aprūpi, taču atbilde tāpat netika saņemta.

E. Durmaza lieta tika izskatīja slēgtā tiesas sēdē, taču Dienai ir zināms, ka šis ir bijis ārkārtīgi retais gadījums, kad faktiski ne tikai aizstāvji, bet arī prokurors ir iestājies par apcietinātās personas interešu ievērošanu un skaidri atzinis – viņam neesot izprotama ne Rīgas Centrālcietuma atbildīgo amatpersonu rīcība, nesniedzot atbildes aizstāvim, ne to attieksme pret E. Durmaza veselības stāvokli

Norādot, ka nav mediķis un nespēj komentēt turku uzņēmējam noteiktās diagnozes un viņa veselības stāvokļa smagumu, prokurors tiesas sēdē atklāti paziņojis – viņš nevēloties, lai E. Durmaza atrašanās apcietinājumā turkam radītu veselības vai dzīvības apdraudējumu, tāpēc neuzstājot uz viņa turpmāku paturēšanu apcietinājumā.

Tā neesot nekāda spīdzināšana

Atsaucoties arī uz Satversmes 95.pantu, kas noteic, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta un nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam, tiesa E. Durmazu no apcietinājuma pēc trim mocību mēnešiem ir atbrīvojusi.

Taču Rīgas Centrālcietuma un Ieslodzījuma vietu pārvaldes reakcija liecina, ka nekāda mācība no šī gadījuma gūta un ir tikai laika jautājums – kad pirmais apcietinātais (tātad ne par kādu noziegumu vēl nenotiesātais) ārzemnieks šādas mocības neizturēs un cietumā nomirs.

Rīgas Centrālcietuma priekšnieks Raivis Runcis Dienai atsakās komentēt tiesas lēmumu par E. Durmaza atbrīvošanu no apcietinājuma, no kurā uzskaitītajiem secinājumiem faktiski izriet, ka viņa vadītajā cietumā faktiski ir notikusi apcietinātas personas ilgstoša, mērķtiecīga spīdzināšana.

Savukārt, ja nebūtu turku uzņēmēja šausmu stāsta, varētu domāt, ka Centrālcietumā ar apcietinātu ārzemnieku medicīnisko aprūpi viss ir kārtībā. R. Runcis apgalvo, ka „saziņa svešvalodā tiek nodrošināta vajadzības gadījumā” un ka „dokumentu vai ieslodzīto iesniegumu tulkošanu var nodrošināt cietumā strādājošie tulki”.

Tiesa, skaidru atbildi uz jautājumu, vai apcietinātām personām - ārvalstniekiem Rīgas Centrālcietumā tiek nodrošināta saziņa ar medicīnisko personālu, kas runā šīm personām saprotamā valodā, R. Runcis nesniedz.

„Cietuma Medicīnas daļā pašlaik strādā ārstniecības personas, kuras, no svešvalodām, prot krievu valodu, kā arī dažas ārstniecības personas pārzina angļu un viena - arī itāļu valodu,” atbild Centrālcietuma priekšnieks, skaidri neminot ne to, cik cietumā vispār ir ārstu un cik tieši ir angļu valodu pārzinošu ārstniecības personu.

Arī nu jau bijusī Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece I. Spure tiesas spriedumā minētos secinājumus komentēt atsakās un apgalvo, ka „līdz šim nav bijis tāds gadījums, ka apcietinātajai personai nebūtu nodrošināta veselības aprūpe tikai tādēļ, ka apcietinātā persona nepārvalda latviešu valodu”.

Ja nebūtu turku uzņēmēja detalizētā stāstījuma un mediķu slēdziena par viņa stāvokli pēc trīs mēnešus ilgās faktiskās spīdzināšanas, šim apgalvojumam varētu arī noticēt.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

An error has occured