Iesaki rakstu:

Dzīves laikā mēs gan saņemam, gan dodam citiem. Kad patiesi jūtamies labāk – kad saņemam vai kad dodam paši?

Antonijs Lielais mācīja, ka gaisma, ienākot tumšā namā, vispirms izdzen tumsu un tikai tad izgaismo namu. Līdzīgi arī dievbijība izdzen no cilvēka sirds tumsu un piepilda to ar tikumu un dziļu gudrību. Dievbijība pakāpeniski izskauž no cilvēka dvēseles grēkus un viltu.

Katrai upei ir sākums un ir vieta, kur tā ietek vai nu citā upē, vai ezerā vai pat jūrā. Arī cilvēka dzīvei ir sākums un beigas, kad ķermenis piedzimst un kad ķermenis mirst, atbrīvojot dvēseli, lai tā var doties uz citiem medību laukiem.

Kristietība sākās ar pirmā kristieša nākšanu pasaulē, ar Dieva dēla piedzimšanu. Neiedziļināšos dziļos skaidrojumos un izklāstos par trīsvienību, vienīgi uzsvēršu, ka Dievam bija jāienāk zemes dzīvē cilvēka ķermenī, lai dotu piemēru. Lai cilvēki spētu sekot pirmā kristieša piemēram, Dievam bija jāatnāk cilvēka izskatā, jo arī pats cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības.

Bez Jēzus Kristus atnākšanas cilvēkiem nebija iespējams izprast kristietību. Ja Jēzus nebūtu dzīvojis, sludinājis un krustā miris, šodien kristietības nebūtu.

Dažādu reliģiju ir bijis gana daudz un ir arī šodien, bet tikai kristietība atšķiras no citām ar ārpuszemes izcelsmi un ir kardināli citāda. Visas reliģijas un visi dievi ir taisnīgi, bet Jēzus Kristus ir Mīlestība. Tā ir pirmā un būtiskā atšķirība. Ja visas reliģijas sludina cēloņu un seku likumu, kā arī taisnīgu sodu un to, ka dots devējam atdodas, tad kristietība daudziem liekas neloģiska un pat netaisna. Vairumam cilvēku šķiet nepieņemami mīlēt savus ienaidniekus un piedot saviem parādniekiem. Vairums cilvēku ir pārliecināti – ja cilvēks dzīvo turīgi, tātad viņš rīkojas Dievam pa prātam un Dievs viņam šādu dzīvi nodrošina, bet Jēzus Kristus runā par kamieli un adatas aci.

Mīlestības piemērs

Jēzus Kristus bija pirmais kristietis un pirmais, kurš, sacīdams «Piemēru esmu jums devis», aizrāva apustuļus, kuri bija kristietības piemēra turpinātāji. Arī apustuļi nemira dabiskā nāvē. Apustuļu piemēram sekoja tūkstošiem pirmo kristiešu, no kuriem daudzi tūkstoši gāja nāvē, bet neatteicās no ticības. Arī šāda apzināta izvēle, kas neskaitāmas reizes ir pat dokumentēta, liecina par to, ka kristietībai ir ārpuszemes izcelsme un ka tā nav cilvēka fantāziju auglis. Cilvēks neiet nāvē par to, kam netic un par ko nav pārliecināts.

Kristietība pastāv, un par to raksta, izdod grāmatas, uzņem filmas un runā, kā arī sludina jau divus tūkstošus gadu. Cilvēkiem šo divu tūkstošu gadu laikā ir bijušas daudzas aizraušanās un dažādi kulti, bet tie ātri izgaisa. Toties kristietība pastāv. Saki, vai var divus tūkstošus gadu, neskatoties uz milzīgu zinātnes, tehnikas un tehnisko iespēju attīstību, runāt par to, kā nav? Nevar. Ja nebūtu mīlestības, tad daudzus tūkstošus gadu par to nerakstītu poēmas, romānus un citādi mākslinieciski neiemūžinātu mīlestību. Kaut šai ziņā mēs esam gana apdalīti, jo grieķu valodā ir padsmit mīlestību un katrai no tām ir savs vārds. Mīlestība pret dzimteni, mīlestība pret vecākiem, mīlestība pret cita dzimuma pārstāvi, mīlestība pret ģimeni u. c.

Ir divu tipu cilvēki. Šis dalījums ir tikai mans un nav balstīts nekādās zinātniskās atziņās vai pētījumos. Tas ir manas dzīves secinājums un vērojums. Tas ir manis izdomāts dalījums šā raksta ietvaros, bet ir piemērojams arī plašāk. Ja atskatos uz savu dzīvi, tad tajā ir bijis gana daudz redzētā, dzirdētā un darītā. Ne vienmēr labi darītā, daudz aplamību, un iespējams, ka arī tas, ko apgalvoju šai rakstā, kādiem šķitīs aplamība.

Izaugsme

Agrā bērnībā man bija patīkamāk dot un ļoti apgrūtinoši ņemt. Runa nav par zagšanu. Kā dziesmā: «Dod, Dieviņi, otram doti, ne no otra mīļi lūgti.» Tad es šo dziedājumu nebiju dzirdējis un arī Bībeli nebiju lasījis, kā arī sludinātājos nebiju ieklausījies. Vienkārši tāpēc, ka biju tam par mazu. Kad paaugos, mans pasaules skatījums, mana uzvedība un rīcība mainījās. Es sasniedzu to «izaugsmes» bedri, kad man bija ne tikai patīkamāk ņemt nekā dot, bet pat atņemt un zagt.

Dzīve mani sāpīgi sita, un pēc dažiem gadu desmitiem no bedres biju ārā. Tad ar laiku man atkal kļuva patīkamāk dot citiem un ļoti apgrūtinoši ņemt. Gadījās, ka daži to uztvēra kā manu attieksmi pret viņiem, bet arī šodien man ir grūti lūgt un grūti ņemt, taču gadās, ka dzīve un apstākļi piespiež tomēr darīt arī to, ko labprātāk nedarītu. Ja būtu izvēle... Diemžēl izvēle kļūst aizvien mazāka un tā sašaurinās. Aizvien vairāk mana eksistence ir atkarīga no veiksmes un citu labvēlības, kā arī nelabvēlības.

Karjera

Ko gan kopš dzimšanas vēlamies, pēc kā tiecamies? Protams, saņemt, lai mums būtu. Lai mēs spētu saņemt, mums vecāki un skolotāji liek mācīties skolā, pēc tam dzīve piespiež strādāt. Vērtības ir tikai karjera, izaugsme, labklājība un pārticība – īsāk sakot, sociālā statusa uzlabošana. Pēc tā, kurš veiksmīgāk, kurš ne tik, tiecamies visu dzīvi un to iemācām arī saviem bērniem.

Kā reaģējam, ja satiekam kādu vai pat dažus kādus, kuri dzīvo nevis, lai saņemtu, bet, lai dotu? Ar neticību un pat agresīvi. Mēs neticam, ka tas ir iespējams, gan jau tā ir kāda blēdība, lai varētu gūt, vai arī uzskatām šādas pārliecības cilvēkus par muļķiem, kuri neprot dzīvot un iekārtoties. Dzimtene, reliģiskā piederība, godīgums, nesavtīga palīdzība – tās ir tikai lētas rotas, ar kurām izdaiļojamies, lai citus maldinātu. Patiesais saturs ir citāds. Bet tie, kuri ir izvēlējušies kalpot, mums piedod un pārmetoši nenosoda.

Mēs nespējam pieņemt to, kas neatbilst tam, kādi esam paši. Ja es esmu daltoniķis, tas nozīmē, ka arī citi neatšķir krāsas. Ja es nezinu, tad arī citiem nav lemts uzzināt un izprast. Toties mēs ļoti aizraujamies ar savas galvas pieskrūvēšanu citiem ķermeņiem.

Ir gana daudz profesiju, kuras uzskatām par piemērotām kalpošanai citiem. Piemēram, ārsts. Nu, kas var būt cēlāks un pašaizliedzīgāks?! Vai advokāts. Bet, kad katrs ar minēto un neminēto saskaras personiski, ir spiests atzīt, ka ne tikai retais, bet daudzi mediķa profesiju ir izvēlējušies ne jau, lai ārstētu, bet, lai pelnītu. Arī advokāta sūtība palīdzēt bieži pārvēršas par nekaunīgu izspiešanu un tā saucamo uzņēmējdarbību, jo labumu gūšanas avots ir nokļuvis nelaimē un ir nonācis atkarībā no mediķa, advokāta vai kāda cita speciālista.

Dieva valstība

Jēzus Kristus nekad nav teicis, ka būt bagātam ir slikti. Jā, viņš teica, ka bagātniekam ir grūtāk nokļūt Dieva valstībā, bet neteica, ka tas ir slikti. Arī es nesaku, ka ir slikti, ja advokāts, mediķis, pat santehniķis saņem atalgojumu par padarīto darbu, ja darbs ir padarīts godprātīgi. Tikai ir neliela starpība starp cilvēku, kurš ir nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī, un taksometra klientu, kurš var atteikties no šī pakalpojuma un aizbraukt ar sabiedrisko transportu vai pat doties vēlamajā virzienā kājām.

Cilvēks, kurš ir nonācis izvēles priekšā – mirt vai tomēr dzīvot, būtiski atšķiras no teātra apmeklētāja. Bez teātra izrādes var izdzīvot, un, šodienas apstākļos un izrāžu saturā ielūkojoties, bieži pat labāk ir tās neredzēt.

Daudzi, kuri ir atzīti par svētajiem, ir bijuši ļoti bagāti. Un pat Vecās Derības Ābrams bija ļoti bagāts cilvēks. Bagātība nav šķērslis uz Dieva valstību. Tā tikai daudziem turīgiem cilvēkiem nokļūšanu tur apgrūtina, jo vairumā gadījumu pirmais miljons ir nozagts un tikai nākamie ir nopelnīti.

Tas ir attieksmes jautājums, nevis bagātības. Ir teikts: «Kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.. Manta šai kontekstā ir tas, kam tu kalpo un kāpēc dzīvo. Kāda ir tavas dzīves jēga...

Bagātības

Dievs, lai varētu kalpot cilvēkam, atnāca cilvēka izskatā un aicināja kalpot Viņam, sakot: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem, Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši Man.”

Visa tā naudiņa un manta, ko mums izdodas dzīves laikā iekrāt un saraust, patiesībā ir īslaicīga ilūzija. Neko no tā mēs nepaņemsim līdzi, bet to, ko būsim nesavtīgi devuši citiem, mums neviens nespēs atņemt, un to ņemsim līdzi arī pēc ķermeņa nāves. Cilvēks aizies tikpat pliks un nabags, kā atnācis, bet dzīve mums ir dota, lai krātu dvēseliskas bagātības, kalpojot citiem, un lai ar šīm bagātībām dotos uz citiem medību laukiem.

Kamēr tu neatzīsi un nepiekritīsi tam, ko saku, tikmēr tev ir tikai viena perspektīva. Aiziet tikpat plikam un nevarīgam, kā esi šurp ieradies. Tā būs tava un tikai tava izvēle un tavas attieksmes rezultāts.

Es neapsūdzu un nepārmetu, un nederu par atdarināšanas piemēru, tikai aicinu ieklausīties, domāt un, ja spēj, mainīties uz augšu.

Runā, ka Liktenis ir ļoti labvēlīgs pret tiem, kuri zina, ko vēlas. Ko vēlies tu?

Esmu dzirdējis, ka brīvprātīga atzīšanās samazina vainu, bet palielina sodu. Esmu pateicīgs tiem, kuri man pamatoti aizrāda un tomēr spēj man piedot.

Ja ir kāds iemesls kāpēc grūti lasīt, tad šeit var noklausīties: https://www.youtube.com/watch?v=CMyie6iiByg

An error has occured